Ap Ziemassvētku laiku cilvēkiem tik ļoti gribas kaut ko sirsnīgu. Saldu ar saldu – marcipāna cepumiņu ar cukurotām mandelēm un vēl pūdercukuru, daudz nedomājot, ko par to saka dietologi un asinsvadi. Gribas pasakas. Ne tās Grimma šausmīgās un ļaunīgās, kas, protams, vairāk atbilst notikumiem pasaulē, bet stāstus ar cerības devu, ka beigas var būt laimīgas. Lai kāds iekarina eglītē sudrabotu laimes putnu un pasaka, ka kari un strīdi var beigties, slimības un nāve… nu, nē, protams, nevar, bet tam visam var būt kāda laba, kopā dzīvotas dzīves jēga. Ka dzīvei nav dāņu, bet amerikāņu romantiskā kino intonācija.
Zilā lente – asaru pumpītis
Tieši to ar trupas jaunajiem aktieriem, pieaicinot Regīnu Razumu, ir nolēmis darīt Alvis Hermanis. Piedāvāt daudz, daudz sirsnības. Režisoram šobrīd ir tāds dzīves posms, kad viņam patīk sazināties ar manifestiem. Pa tiešo. Bez zemtekstiem vai niansēm. Pēc izrāžu bloka, ko varētu nosaukt par futuroloģiskiem biedinājumiem, režisors ir nolēmis skaidri un gaiši iestudēt izrādi, par kuru saka: "Kad pasaule ļogās un grīļojas, tad jo labāk saprotam, ka svarīgākais dzīvē ir cilvēki, kuri mums ir vistuvākie, – ģimene. Salīdzinot viss pārējais ir mirāža un nieki. Dažreiz gribas uztaisīt izrādi bez ironijas un snobiska cinisma" (ievadvārdi programmiņā).
Vēstījumam nevar nepiekrist, bet atzīšos, ka man kā cilvēkam, "kopš es vispār sāku just", citējot Gerda Lapoškas Kenetu, tieši Jaunais Rīgas teātris un Alvis Hermanis ir radījis izpratni par teātra mākslu – gudru, neplakanu, savādu un satraucošu. Tāpēc daudz mīļākas ir aizgājušo laiku izrādes, kurās visa intonāciju palete jaucas kopā un mijiedarbojas dziļākā sarežģītībā. Īpaši brīžos, kad nepietiek aktieriskās varēšanas piepildīt bildes ar dzīvām tēla reakcijām un "pieslēgumu", daudz kas darbojas pārāk tieši un mehāniski, apmēram tā – kā rādām zilo matu lenti, tā raudam. Pat apzinoties žanra noteikumus – melodrāma ar poētiskiem iešķēlumiem –, tomēr gribas, lai mākslas darbs manas emocijas nolaupītu kaut kā neuzkrītošāk, nevis uzpumpētu ar asaru pumpīti. Smalkāk piekļūt skatītājam mācēja Arkādija, Garā dzīve, Tēvi, Skalbes pasaku lasījumi un daudzi citi Hermaņa iestudējumi, kuros viņš runāja par sev tuvajām tēmām – laika zūdamību un cilvēku novecošanu. Arī šajā izrādē režisora uzticamie sabiedrotie ir grima mākslinieces Ilze Trumpe un Ilona Zariņa, bet uz lielformāta ekrāniem paralēli izrādes darbībai lielā tuvplāna pietuvinājumā aktieru privātās fotogrāfijas tiek vecinātas digitāli. Brīžiem tas ir pat saistošāk nekā tiešie notikumi.
Alvis Hermanis ir veidojis arī scenogrāfiju, sarīkojot visai skarbu aktiermeistarības eksāmenu saviem bijušajiem studentiem. Paslēpties nav kur. Centrālais elements ir galds, uz kura no īstiem miltiem un olām tiek jaukta ābolu kūkas mīkla. Iespējams, tieši šī būtu izrāde, kurā palīdzīga un aktierus atbalstoša būtu hiperreālistiskā istaba ar pabalojošu tapešu rakstiņu, kādu Kristīnes Jurjānes filigrānajā rokrakstā esam redzējuši citos Hermaņa iestudējumos. Sānos pie galda sēž Regīnas Razumas Ernestīne un lasa dzimtas hroniku, kurā visi notikumi izriet tikai no ģimenes tradīcijas – dzimšanas dienas kūkas cepšanas un kopīgas fotografēšanās. Kaleidoskopiskais stāstījuma stils pieprasa no aktieriem zibenīgi īsā laika posmā uzburt priekšstatu par savu varoni ar visām viņa īpatnībām, bet neiekrītot kariķējumā vai savādību atrādīšanā. Labi tas izdodas Martas Lovisas Alisei, Madelīnai un Ernijai, arī Toma Harjo Billijam un Jāņa Grūtupa Metjū un Vilijam, kurš īsā skatuves laikā ar lielu psiholoģisko ticamību piepilda visai riskantus brīžus, kā mazmeitiņas auklēšana, raudas par meitas nāvi un pazemojums, ieslodzītam paralizētā ķermenī.
Ernestīnes bērni un bērnubērni nāk cits aiz cita un kā kanonā atkārto mūžīgo refrēnu: tēvam pārmet tukšu, mietpilsonisku dzīvi – "tu esi ēna uzvalkā" – un paši cieš – "vai esmu savu dzīvi nodzīvojis velti?". Un Ernestīne kārtējo reizi tikai nopūšas – tev ir tikai 17 gadu, nāc labāk mācīties cept kūku.
Bez snobiska cinisma
Amerikāņu dramaturga un kinoscenārija autora Noas Haidla lugas beigas pirmajā acu uzmetienā varbūt nenosauksi par laimīgām – dzimtas ciltsmāte Ernestīne, aizmukusi no lidostas tuvumā esošā pansionāta, iekļūst savas bijušās mājas virtuvē, kurā sen jau saimnieko citi cilvēki, un nakts vidū cep savu 103. dzimšanas dienas rituālo ābolkūku.
Lai būtu kopā ar visiem saviem tuvajiem cilvēkiem, kuri sabirzuši zvaigžņu putekļos. Stikla akvārijā uz miltainā galda viņai asistē zelta zivtiņa, kas nebeidzamā sugas brāļu ķēdē Ernestīni pavada kopš 18. dzīves gada, – nu jau Ātmans 103. Un tomēr izskaņa ir cerīga, jo uzmodinātais svešinieks Džons Ritvara Logina atveidā izrādās visai empātisks jauns vīrietis, kurš nakts vidū ir gatavs uzklausīt dīvainās svešinieces dzīves atziņas un pieņemt simbolisku dāvanu mazajam dēlēnam, savukārt Sabīnes Tīkmanes daudz reālistiskāk noskaņotā dzīvesbiedre Beta trijos naktī nav gatava šādām pāriplūstošām cilvēkmīlestības dzīrēm un dodas gulēt. Abi aktieri savās epizodiskajās lomās, uz kurām gaidījuši visu izrādi, ir organiski precīzi.
Kurš gan strīdēsies, ka aina ir mīļa un as prātīga. Mazāk "asprātīga" ir ļoti nelīdzsvarotā jauno aktieru profesionālā varēšana, kas, manuprāt, krietni sarauj kunkuļos labi iecerēto izrādes mīklu, ja paturpinām kūkas tēlainību. Jācer, ka tā ir vien konkrēto lomu neizdošanās konkrētajā izrādē. Dramaturga emocionālais un dziļi cilvēciskais materiāls, kas savā struktūrā ir kas līdzīgs dzimtas dienasgrāmatai, kuras lappusēs sievietes salikušas garšīgākās receptes, pieprasa elegantu, niansētu, un psiholoģiski precīzu ansambļa spēli, kurā visi ir vienlīdz spoži kā pērlītes vecmāmiņas kreļļu virtenē. Tā nu īsti diemžēl nav sanācis. Īpaši tas attiecas uz Elvitas Ragovskas Džoanu un Aleksu. Iespējams, aktrise ir pārāk uztraukusies, citādi ir grūti izskaidrot dīvaino, samocīto plastiku, ar kādu viņa ilustrē savu varoņu nervozumu.
Pirmajā cēlienā grūti izprast arī Agates Kristas Ernestīnes psihofiziku. Iespējams, aktrise ir daudz par jaunu, lai ar savu emocionālo bagāžu spētu iztēloties, kā atainot 30–40 gadu vecu sievieti, tāpēc, drošs paliek nedrošs, savu varoni jau apmēram no 25 gadiem ir apveltījusi ar pastīvu gaitu un lēnīgu, kavētu reakciju.
Otrajā cēlienā Gerda Lapoškas Keneta mīlestība 70 gadu garumā, suņa uzticībā beidzot dabūjot noskūpstīt un izgriezt zem rokas savu skolas "meiteni", gāž no kājām visus un aktieriskā ziņā paņem savā paspārnē un smalkjūtīgā partnerībā Agates Kristas Ernestīni. Var jau būt, ka ir pilnīgi pietiekami, ka Dzimšanas dienas kūkā pa īstam ir piedzimis kaut vai viens aktieris – Gerds Lapoška. Apjomīgs un psiholoģiski pārliecinošs aktierdarbs, kurā ir tik daudz smalku detaļu, emocionalitāte un sentimentālums gluži citā kvalitātē.
Viens gan ir skaidrs: es noteikti jaunajā gadā mēģināšu vēlreiz čuguna pannā izcept ābolkūku, kādu to cepa vecāmamma. Un par to paldies gan Alvim Hermanim, gan aktieriem. Pirmoreiz neizdevās. Ar to arī atšķiras dzīve no amerikāņu autora lugas. Kamēr tā turpinās ar visiem "kunkuļiem", var mēģināt vēl un vēl.
Dzimšanas dienas kūka
JRT 7., 8., 10., 11.I, 1.–5.II plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–30