Jau ir pagājis zināms laiks, kopš redzēju no Krievijas emigrējušā režisora Dmitrija Krimova izrādi Pīters Pens. Sindroms Latvijas Nacionālajā teātrī, tāpēc sākšu ar to, kas visspilgtāk iespiedies atmiņā. Egona Dombrovska Pītera Pena nogurusī, piesmakusī balss un cerīgais jautājums "Vai tu zini, kā uzzīmēt ugunskuru?", kas uzdots mazai, trauslai meitenei. Jautājums, kas ikreiz atsviež Pīteru Penu atpakaļ sākumpunktā, kurā, par spīti negribēšanai un nogurumam, atkal ir jārada kāds brīnums. Kuplās fejas formas allaž tik slaikajai Ditai Lūriņai un viņas pīkstošais balss tembrs (īpaši smalko toni Dmitrijs Krimovs savām aktrisēm paģērējis arī citās izrādēs). Milzīgais palags – jūra –, kas pārklāj skatuvi un meitenes mazo galvu tajā. Viņa peldas. Kārļa Reijera Mihails Čehovs, kas balansē uz pirmā balkona margas. Saspārdīta arbūza smarža un smalkas dūnas, kas no spilvenu cīņas uz skatuves aizlido pa zāli (vairāku skatītāju sašutuma iemesls).
Triki un priekšnesumi
Izrādi strukturē priekšnesumi, kurus sagurušais, negribīgais Pīters Pens un viņa novecojusī līdzgaitnieku komanda (vecinošo grimu acīmredzot aktieri klāj paši, jo programmā grimētāja vārdu neatrodu) – feja Dita Lūriņa un ar savu vārdu nosauktie Anta Aizupe, Laura Siliņa, Līga Zeļģe, Mārtiņš Brūveris, Jānis Skanis, Uldis Anže, Gundars Grasbergs un Kārlis Reijers – rāda vientuļai meitenītei, kuru dažādās izrādēs spēlē Marta Adamane, Mia Anže vai Austra Grandāne. Manā vakarā tā bija Austra, un viņas dabiskums un organiskā iederēšanās pieaugušo sadarītajā ņigu ņegā bija tiešām apbrīnojama.
Tas, ko Pīters Pens ar draugiem piedāvā meitenei, ir šā tā organizētais ugunskurs (salaužot skatuves grīdu), krievu dzejnieka Puškina duelis un viņa bojāeja divos dažādos veidos – skumjā un jocīgā –, sasistas olas saulriets un pelde milzīgā audekla jūrā, animēta jūras dzelme ar nāru un gliemežvāku, baroks ar gleznieciski izkārtotām butaforijām un Pena niknumā saspārdīto arbūzu smaržu. Tas viss tiek pavadīts ar dažādiem teātra trikiem, kas rada to teātra brīnuma garšu, kuru bieži piemirstam, jo mums šķiet, ka teātris ir tāda nopietna pieaugušo padarīšana. Pašā priekšnesumu sākumā priekšā sēdošie skatītāji, kam tiek izsniegti speciāli lietusmēteļi, nevilšus tiek apšļākti ar šļakatām. Sociālajos tīklos lasām par to sašutumu. Asins krāsā iekrāsojas meitenītes istabas dekorācijas siena, un par šīm asins šaltīm ilgi jādomā vēl tad, kad sienas tiek nojauktas, atsedzot visā kailumā Nacionālā teātra skatuves muti.
Jāteic, ka Dmitrija Krimova izrāžu princips teju vienmēr ir bijis nojaukt ceturto sienu, izvietot aktierus starp skatītājiem, uzrunāt viņus, pat aizskart. Izņēmums nav arī Pīters Pens. Sindroms, kurā aktieri regulāri izmīcās cauri pirmajām rindām, un Pīters Pens skatītājiem kā kompensāciju piedāvā kādu banknoti. Izrādē piedalās arī īsta izrāžu vadītāja un īsti skatuves meistari, kas atsedz teātra darbības mehānismu.
Vēsturiski personāži
Savos burvju mākslas priekšnesumos Pīters Pens iesaista arī vēsturiskas personas. Viena no tām ir Rainis, kuram kā Nacionālā teātra bijušajam direktoram tiek lūgta palīdzība telpas iekārtojumā. Gundara Grasberga monumentālajā un vienlaikus tādā kā trauslā atveidā Rainis ne vien nokārto Pītera Pena vajadzību, bet arī lasa rindas no Jāzepa un viņa brāļiem. Tad parādās Puškins, ar kura dzīves noslēgumu – dueli – nez kādēļ nolemts izklaidēt meiteni. Dmitrijam Krimovam Puškins ir ne tikai ļoti mīļš dzejnieks, bet arī personāžs, kurš parādījās arī viņa Maskavas izrādēs N. Gogolis. Mirušās dvēseles (kādas dāvanas stāsts) un A. Puškins. Jevgeņijs Oņegins. Puškina duelis, izspēlēts divās versijās, paņem krietnu daļu skatuves laika, un tas ir izraisījis lielu sašutumu skatītājos, kuri uzskata, ka tik uzkrītoša nostalģija pēc krievu literatūras vai kultūras ir nevietā laikā, kad ar krievu kultūru uz lūpām tiek iznīcinātas Ukrainas kultūras vērtības un ukraiņu dzīvības. Es šo ainu nolasīju citādi – padarot Puškinu mazliet nožēlojamu un smieklīgu, viņa agrāk appoetizētais tēls tiek desakralizēts, un Krimovs patiesībā rāda ierasto vērtību nivelēšanu.
Trešais vēsturiskais personāžs ir krievu aktieris un režisors Mihails Čehovs – īpašas aktiermeistarības metodes un skolas dibinātājs, kurš pēc emigrēšanas no PSRS XX gadsimta 30. gados pāris gadu uzturējās Rīgā, kur pirmo reizi atvēra savu aktierskolu, ar ko viņš turpināja pelnīt iztiku arī ASV. Jāsaka, Kārļa Reijera fotogrāfiskā līdzība Čehovam ir uzkrītoša. Kāpēc Čehovs? Tāpēc, ka ir bijis Rīgā, tāpēc, ka emigrants, un tāpēc, ka ir saistīts ar teātri. Man neradās sajūta, ka tie ir kaut kādi nejauši personāži, es jutu pamatojumu, kāpēc uz Nacionālā teātra skatuves parādās tieši viņi.
Visbeidzot ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību nofilmētā "arhīva" materiālā, kurā dzimšanas dienu ar vēl jauniem Pītera Pena komandas biedriem svin, kā noskaidrojas izrādes sākumā, mirušais Andris, ko video attēlo Uldis Siliņš, ienāk pavisam īsta Edīte Piafa, kura nodzied jubilāram un viņa viesiem savu slaveno Non, je ne regrette rien (Nē, es neko nenožēloju).
Režisors Dmitrijs Krimovs intervijā Ievai Strukai izrādes Pīters Pens. Sindroms programmā jau otrajā atbildē atzīst, ka Pīters Pens – tas ir viņš: "Es šajā brīdī. Nevis es bērnībā, bet tagad. Jo viņš saprot savu centienu nolemtību un vienlaikus ir ļoti noguris, katru reizi atkārtojot visu no jauna." Man personiski šī sajūta šķiet ļoti saprotama un tā vērta, lai par to pastāstītu izrādē. Nez kādēļ tieši šis ļoti personiskais piegājiens ir nokaitinājis diezgan daudzus cilvēkus, par kuru sašutumu esmu dzirdējusi tiešā runā un arī lasījusi sociālajos tīklos.
Dmitrijs Krimovs izrādē Pīters Pens. Sindroms atklājas kā iztukšots, noguris mākslinieks, kura vienīgā iespēja svešumā, tālu prom no paša dibinātā teātra, saviem aktieriem un savām saknēm, turpināt dzīvi ir turpināt radīt to, ko viņš vislabāk prot, – savu mākslu. "Mākslinieku veido nolemtība un azarts tikt sveikā cauri mākslas krācēm," saka režisors.
Pīters Pens. Sindroms
Nacionālajā teātrī 24.III plkst. 18, 26.III plkst. 19, 7.IV plkst. 12, 14.IV plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12–40