Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +18 °C
Viegls lietus
Piektdiena, 31. maijs
Jūsma, Alīda

Iemesls nošauties. Nacionālā teātra izrādes Heda Gablere. Atgriešanās recenzija

Latvijas Nacionālais teātris pilda solījumu iestudēt ļoti tradicionālu izrādi, kurā ir interesanti atradumi un neatbildēti jautājumi

Kāds asprātis, skanot aplausiem pēc pirmizrādes Heda Gablere. Atgriešanās, iesaucās: "Atkārtot!" Publika zālē kājās necēlās, un tas ir teju nebijis gadījums latviešu mūsdienu teātrī (bet labi, ka šis kolektīvās liekulības akts mums tika aiztaupīts), taču kopumā valdīja ļoti omulīga atmosfēra. Cilvēki bija pavadījuši laiku izrādē, kurā viņus nekas neizaicināja un nekaitināja. Tas nekas, ka galvenā varone beigās nošaujas. Kurš puslīdz inteliģents skatītājs nezina, kā beidzas šī Henrika Ibsena luga, kuras iepriekšējo iestudējumu Nacionālajā teātrī gana daudz skatītāju it labi atceras?

Skatītāju atsauksmēs sociālajos tīklos gan parādās zināms mulsums par to, ka Ibsena drāma iestudēta gandrīz kā komēdija. Personīgi man šo šķietami ļoti klasisko reālpsiholoģisko izrādi bija interesanti skatīties viena atraduma dēļ, taču nenoliedzami jautājums, kāpēc luga beidzas tā, kā tā beidzas, iestudējumā vai nu netiek atbildēts vispār, vai arī atbilde skan – tāpēc, ka meiča pati nezināja, ko grib. Vai tāpēc ir jāiestudē Ibsens?

Visi atgriezušies 

Pieliekot Ibsena lugas nosaukumam vēl vienu vārdu – Atgriešanās –, Nacionālais teātris eleganti spēlējas jēdzieniskā līmenī. Vairākiem lugas varoņiem notiek atgriešanās gluži fiziskā nozīmē – Hedai un Tesmanim pēc kāzu ceļojuma, Lēvborgam un Teai pēc ilgstošas dzīves ārpus pilsētas. Lēvborgam tā ir arī atgriešanās – vai tās mēģinājums – akadēmiskajā vidē. Taču ne jau tāpēc lugas nosaukums ir paplašināts. Te ir runa par konkrētu situāciju teātrī. Izrāde ir atgriešanās uz lielās skatuves vairākiem aktieriem, kuri dažādu iemeslu dēļ no tās bija aizgājuši, – Madarai Zviedrei, Ivaram Pugam, Ģirtam Liuzinikam, Jēkabam Reinim. Izrāde ir Mihaila Kublinska iestudējuma Hedas – Lāsmas Kugrēnas – atgriešanās šajā materiālā nu jau tantes lomā. Un izrāde ir iepriekšējās teātra vadības faktiski norakstītā vecmeistara Edmunda Freiberga atgriešanās arī Lielās zāles formātā izrādē, kas nav Žurka Kornēlija vai kas tamlīdzīgs.

Plašākā nozīmē tā ir teātra atgriešanās pie ļoti tradicionāla spēles veida un izteikti reālpsiholoģiska inscenējuma, piepildot noteiktas skatītāju daļas alkas pēc saprotamības, glītas dekorācijas un gaumīgiem kostīmiem. Tas viss jauniestudējumā ir, un daudznozīmīgs, nenoliedzami arī elegants komponista Aleksandra Tomasa Matjussona tango kā noskaņas radītājs arīdzan. Respektīvi, tā ir Nacionālā teātra atgriešanās pie labi pavadīta vakara koncepcijas, kas teātra – kā runā, visai ļogano – finansiālo situāciju teorētiski var stabilizēt. Ibsens gan, iespējams, drusku dīdās zārkā, jo ne jau par izlutinātu kundzīti viņš rakstījis savu drāmu. Taču vide, kādā Edmunds Freibergs risina notikumu gaitu, ir tik sadzīviski normalizēta, ka apgrūtina galvenās varones konfliktu ar to, katrā ziņā mazina šī konflikta dramatismu, par traģismu nerunājot.

Neveiksmīgs aprēķins 

Scenogrāfs Aigars Ozoliņš sadarbībā ar gaismu mākslinieci Līvu Kalniņu un videomākslinieku Tomu Zeļģi ir izveidojis reizē šķietami reālistisku un tomēr drīzāk simbolisku telpu. Liela halle ar augstiem griestiem un stiklotu gala sienu, kurā ir arī durvis, pa kurām ienākot varoņi uzreiz nokļūst notikumu epicentrā – bez priekšnama. Savukārt koku silueti, kas kustas aiz logiem, ir pilnīgi atšķirīgā leņķī, lai tos varētu uztvert reālistiski. Turklāt brīžiem koku ēnas izplatās pa visu telpu. Vienā skatuves pusē izveidots koferu krāvums, otrā pašā priekšplānā nolikts dīvāniņš, kas brīžiem labi noder, lai risinātu sarunas vai ļautu Hedai atgulties skatītāju redzamības zonā, bet brīžiem, kad darbība aizvirzās dibenplānā, mēbele tomēr traucē.

Telpas lielums un nemājīgums ilustrē Hedas ambīcijas un Tesmaņa nekritisko vēlmi tās piepildīt. Teju nejauši izteikta frāze ir īstenota, tagad viņiem ir šī milzīgā, mazliet rēgainā māja, kuru patiesībā jaunizceptais vīrs nevar atļauties. Lai cik pievilcīga būtu Madara Zviedre, viņas Hedas pamatproblēma ir nevis neordināras personības garīga smakšana mietpilsoniski aprobežotā vidē, bet gan izlutinātas ģenerāļa meitiņas vilšanās pašas izprojektētajā dzīvē ar zinātnieku, iespējamo profesoru. Respektīvi, ērtajos krēslos sēdošais skatītājs neuztver Hedas situāciju kā saasināti dramatisku.

Ģirta Liuzinika ļoti organiski nospēlētais Jergens Tesmanis, protams, ir nūģis, bet vienlaikus viņš arī vēlētos publiski izbaudīt faktu, ka ir apprecējis neordināru, skaistu sievieti, kas daudzus ir atraidījusi. Cita lieta, ka viņam absolūti nav priekšstata, ko ar šo sievieti darīt, un skatītāji dzīvespriecīgi smejas, kad Lāsmas Kugrēnas amizantās, bet absolūti reālistiski atpazīstamās Julles tantes mājieni par dažu istabu izmantošanu nākotnē aizved Tesmani gluži aplamā domu virzienā. Šī ir savienība, kurā jau no sākta gala laulātie guļ atsevišķās istabās, bet izrādes sākumā, lai akcentētu Hedas neiederēšanos nekur, viņa ir noguldīta uz dīvāniņa. Tesmanis un viņa tante ir panaivi, tomēr sirsnīgi cilvēki, savukārt Heda nav nedz permanenti nelaimīga, nedz stindzinoša aprēķinātāja un manipulatore, kā ir redzēts citos iestudējumos. Taču attiecībā uz šādi traktēto varoni īsti nedarbojas arī feministiskais diskurss, kas toties ļoti interesanti atplaukst šķietami otrā plāna lomā – Daigas Kažociņas pārliecinoši izstrādātajā Teas tēlā.

Vai īstā autore? 

Viens no būtiskākajiem Ibsena lugas sižeta intrigu veidojošajiem elementiem ir Hedas agrāko laiku mīlestības – joprojām pievilcīgā, bet raksturā gauži vājā Eilerta Lēvborga – revolucionārais manuskripts. Tea Elvstēde, Hedas skolasbiedrene, parasti tiek rādīta kā bikla būtne – asistente, kas Lēvborgam palīdzējusi, bet ne vairāk. Daigas Kažociņas traktējumā mēs ieraugām sievieti, kurā ir pamodusies pašapziņa, un veidā, kādā viņa stāsta par fogta ģimenes pamešanu, ir kaut kas no Leļļu nama Noras atmodušās patstāvības un izlēmības. Saskarē ar Hedu gan Tea joprojām izjūt biklumu tādā pakāpē, ka tas rezultējas bailēs, par ko liecina viņas nedrošība, apsēžoties uz pašas dīvāna maliņas. Un tomēr intelektuāli Tea par Hedu ir pārāka – kamēr Heda dzīvo pašas konstruētos priekšstatos par skaistām attiecībām ar Lēvborgu, Tea ir viņa tiešā tuvumā un aktīvi piedalās viņa grāmatu tapšanā.

Edmunda Freiberga izrāde ir intriģējoša tieši ar to, ka ļauj pieņemt samērā pārdrošu versiju, ka Lēvborga darbu īstā autore ir tieši Tea. Par to liecina Daigas Kažociņas varones mērķtiecība un zibenīgā gatavība likt lietā manuskriptā izmantotos materiālus, kad pēc tiem rodas vajadzība, jo viss ir pa rokai – līdzpaņemtajā sakvojāžā. Jēkaba Reiņa Lēvborgs ir nenoliedzami pievilcīgs, tomēr neatstāj priekšstatu, ka šāds cilvēks būtu spējīgs radīt intelektuāli izcilu tekstu. Lēvborga straujā atgriešanās pie apšaubāma dzīvesveida, kam pietiek ar niecīgu impulsu, par to liecina.

Vai Heda mīl Lēvborgu? Viņa drīzāk tīksminās par iedomu tēlu un izvirza ideāla cienīgas prasības reālam cilvēkam, kuram nav intereses šādam ideālam atbilst. Hedas nemitīgās rūpes par to, vai saskurbušajam Lēvborgam ap galvu būs vīnstīgas, liecina par kaut ko līdzīgu apmātībai ar izdomātu elku. Šī elka negatavība (nespēja) atņemt sev dzīvību pēc ideālam varonim noteiktiem maldīgiem kritērijiem noved Hedu pie vēlmes pašiznīcināties.

Pārlieku omulīgs un savā mērogā varbūt par sīku ir sanācis Ivara Pugas asesors Braks. Viņam pietrūkst pašapzinīga zirnekļa ciniskās grācijas (ar zināmām tirpām joprojām atceros Jāņa Kubiļa asesoru Mihaila Kublinska izrādē), lai izraisītu nepatiku un zināmas bailes ne vien Hedā, bet arī skatītājos. Ivara Pugas varonis ir pasīks intrigants, kura nodomus attiecībā uz Hedu režisors paspilgtina, liekot aktiera rokai nepārprotami piezemēties aktrises melnās kleitas kājstarpē. No režijas paņēmienu viedokļa diskutabls, manuprāt, ir arī Hedas "kaijas" kliedziens izrādes sākumā, kā arī manuskripta "sadedzināšana" butaforiskā kamīnā, kas "iedegas" no papīra iemešanas vien, turklāt no aktrises enerģijas mēbele mazliet sašūpojas. Taču sajūtu, ka Heda būtu iedzīta stūrī, no kura izeja ir tikai lode deniņos, kopējā cēloņsakarību virkne un aktierdarbi nerada.

Tā nu Heda Gablere uz Nacionālā teātra skatuves atgriežas, nevis lai satrauktu un liktu domāt par svarīgiem jautājumiem, bet drīzāk lai sniegtu savdabīgu izklaidi. Un, ja tā, vai tad nu vajadzēja tā uzreiz šauties?

Heda Gablere. Atgriešanās
Nacionālajā teātrī 16.III plkst. 18, 23.III, 12.IV plkst. 19, 28.IV plkst. 12
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 20–38

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja