Režisors Regnārs Vaivars Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē nule iestudētajā somu dramaturģes Sirku Peltolas lugā Mazas naudiņas vedina aizdomāties par sociāli apdraudētām sabiedrības grupām. Tas ir visai negaidīti viņa līdzšinējās radošās darbības kontekstā, kas skaļi un nebēdnīgi manifestējusi izteikti subjektīvu skatu uz pasauli. Izrāde, kam, šķiet, bez principiāla iemesla dots no lugas mazliet atšķirīgs nosaukums Mazā naudiņa, ir pieteikta kā gandrīz komēdija.
Cilvēcības liecinieki
Iestudējums vēsta par vairāk nekā četrdesmit gadu veco Jāsonu, kurš sirgst ar kādu garīga rakstura kaiti, kas aizkavējusi viņa intelektuālo attīstību, un par viņa līdz mehāniskai atkārtošanai rutinēto dzīvi kopā ar vecuma nespēka, slimības un apātijas mākto māti kādā nomaļā ciematā. Viņu vienīgā sabiedrība ir šerpā kaimiņiene Ilze, kura aizdod raugu, lūko iekurt krāsni un, slēpjoties aiz virspusējām sarunām, varbūt vairāk par visu vēlas tik vien kā būt par liecinieci šajās mājās vēl sastopamajai cilvēcībai, kas sarautajās attiecībās ar pašas meitu laikam jau ir pazaudēta un ko viņa pati nokauj ikdienā, taisot nelegālus abortus. Un vēl ir dīkdieņu pāris, kas, sirodams pa tuvējo mazpilsētu, neapdomīgi pārbauda Jāsona lēnprātību un viņa bankas konta pieticīgo stāvokli. Neatgriezeniskas korekcijas tas ieviesīs viņu visu dzīvē.
Režisors noteikti nav gribējis izklaidēt publiku, jo smieklīga vai uzjautrinoša šajos likteņos, saprotams, nav nekā. Tā ir grūti panesama un nemaināma mūsdienu realitāte, kurā visiem nav vienlīdz paveicies. Tāpēc ar izvēlēto žanra apzīmējumu, kā jau pausts izrādes publicitātes materiālos, saprotams vieglums un miers, ar kādu režisors noskatās uz saviem varoņiem un piedāvā tos ieraudzīt arī skatītājiem. Te nav ne asaraina žēluma, raugoties uz Jāsona neveiklajām kustībām, ne drudžainas līdzjūtības, atduroties pret viņa mātes apjukušo un viņas pacietības izdilušo rezervju noplicināto skatienu. Vēl būtiskāk, ka režisors neapšauba skatītāju gatavību iejusties otra ādā vai izprast tā stāvokli. Neuzticēšanās skatītājam bijusi vērojama vienā otrā citā tā sauktajām sociālajām tēmām veltītā izrādē, kādēļ uz tām vienmēr nākas iet ar bažām un neērtības izjūtu, cita starpā arī sevi turot aizdomās par līdzcietības trūkumu.
Izrādei piemīt īstā intonācija, lai bezcerīgās nolemtības aizēnotos dzīves pabērnus tik tiešām padarītu redzamus, mūs visus nostādot citu citam blakus, kas vienlaikus liek smeldzīgi apzināties, ka ikviens no mums atrodas katrs savā vietā ar ierobežotām iespējām izglābt pasauli. Režisors un aktieri mēģinājumu procesā guvuši nepastarpinātu priekšstatu par slimības skarto jauniešu ikdienu, kontaktējoties ar viņiem biedrībā Latvijas kustība par neatkarīgu dzīvi. Šo dokumentālo pieredzi vispārinot mākslas tēlainajā patiesībā, izrādes radošā komanda atgādina par tiem sabiedrības locekļiem, kas klusiņām dzīvo savu dzīvi tepat blakus, un aicina neapjukt un nenovērsties, kad mūsu ceļi krustosies.
Kaut arī Jāsonu ar māti vieno savstarpējas rūpes, viņu attiecības ir visai vēsas, tikpat kā iztiekot bez savstarpējas jūtināšanās, kas vēl jo vairāk Jāsonu liek uzlūkot distancēti. Indra Burkovska mātes lomā visu izrādes laiku pavada tādā kā pusnomodā, daļēji apmiglotā apziņā, ko var tulkot kā nogurumu, pieradumu vai arī pašapmānu, iztēlojoties dēla patstāvību. Pretstatā viņai Daces Bonātes Ilzei nav atvēlēts daudz skatuves laika, taču aktrise to aizpilda mērķtiecīgi, savai varonei burtiski liekot ieķerties garām aizejošajā dzīvē, lai vēl reizi ko justu un piedzīvotu.
Lai radītu izjūtu, ka visi varoņi apdzīvo vienu laiku un telpu, par spīti viņu atšķirīgajiem dzīves ceļiem un nodomiem, būtisks ir scenogrāfa Valtera Kristberga veikums, kā arī Ginta Rutka efektīgā noskaņas mūzika un Oskara Pauliņa gaismu risinājumi. Saglabāta Jaunajai zālei raksturīgā klaustrofobiskā ieslodzījuma izjūta, taču šaurā telpa iespēju robežās ir paplašināta, sadzīviskus rekvizītus izkārtojot spēles laukuma malās un atsakoties no darbības vietu norobežojumiem, rezultātā vienuviet tiek izspēlētas guļamistabas, virtuves, bāra un arī pagalma un parka ainas. Metāliskās kolonnas, kas mūžam balsta Jaunās zāles zemos griestus, un papildus pievienotās caurules rada pazemes autostāvvietas vai kādas degradētas industriālās zonas bezpersonisko iespaidu.
Zāles oriģinālais apskaņojums nodrošina to, ka skaņas, trokšņi un saucieni it kā pārvietojas visapkārt spēles laukumam – tas atklājas brīžos, kad vienas pēc otrām tiek atvērtas katrā zāles sienā esošās durvis. Savukārt kāds prožektora stars ienes saulesgaismas mirdzumu arī šajā tumšajā pažobelē, apliecinot, ka saule visiem spīd vienādi.
Dzīves mirklīgums
Kaut arī uz šī fona Madaras Botmanes radīto kostīmu pelēkā krāsu gamma var šķist jau pārāk vienmuļa, tomēr katra varoņa izteikti individuālais stils iezīmē rakstura konkrētību. Te izceļas volāniem bagātīgi dekorētā mātes jaunības dienu kleita, kad viņa ļaujas fantasmagoriskām atmiņām par citādas dzīves iespējamību, lepnās Ilzes sporta tērps un Igora Šelegovska Mika un Lienes Sebres Vairas vizuālais tēls. Viņi abi atgādina kādas urbānas cilts pārstāvjus. Viņi ir gudri un lecīgi – taču tā nav aizsargreakcija, bet gan dzīvesveids. Viņi nav nekādi sīkie noziedznieki, kā tiek raksturoti lugā, bet drīzāk gan bagātnieku atvases, kas tik pamatīgi iekritušas, ka uz vecāku palīdzību, tas ir, naudu, cerēt vairs nav iespējams.
Mikam ir vairāk funkcionāla nozīme sižeta virzīšanā, un arī Igors Šelegovskis tēlā uzsver viņa nekaunīgo dabu, kas aktiera skatuviskās pievilcības dēļ atklājas visai šarmanta. Savukārt Lienei Sebrei dots grūtāks uzdevums. Viņa apvieno patiesu pieķeršanos Mikam un vēlmi izrauties no viņu toksiskās saskarsmes, uz to cita starpā vedina arī sastapšanās ar Jāsonu, kurā viņa saskata ne tikai apkrāpjamu dīvaini, bet arī aizkustinošu cilvēku, kurš vāji apzinās apkārt notiekošo un nefilozofē par tēmām, kas pārkāpj sadzīves slieksni. Un aktrisei tas arī izdodas.
Ar apkārtējās vides pelēcīgumu spilgti kontrastē Kaspara Zvīguļa naturālistiski tvertais Jāsons. Aktieris ir filigrāni izkopis varoņa saraustītās kustības, sava spēka neaprēķinātos, straujos žestus krampjaini savilktajos pirkstos un forsēto runu, satraukumā cenšoties formulēt skrejošās, nenoķeramās domas. Taču aiz spilgtās formas gluži neizdodas ieraudzīt… cilvēku? Vai arī tās ir tikai skatītāja romantizētās iedomas, kas Jāsona deformētajā ķermenī prasa saskatīt iesprostotu nelaimīgu garu, kurš visu saprot un apzinās, bet nespēj dot par sevi nekādu ziņu? Taču tam, visticamāk, ir maz sakara ar nesaudzīgo realitāti.
Kaut arī mūsdienu teātrī aktiera personības klātbūtnei lomā ir izrādes kvalitāti visnotaļ apliecinoša nozīme, tomēr ir tikpat neiespējami tēlu interpretēt atrauti no aktiera ķermeņa savdabības. Tā Kaspara Zvīguļa viscaur tetovējumiem klātais augums – ja paturam prātā, ka Jāsons jau ir pusmūžā, – liek aizdomāties par gadījumiem, kad smagi veselības traucējumi nejaušas galvas traumas dēļ tiek iegūti dzīves laikā. Tas savukārt iezīmē vēl vienu vēstījuma šķautni par dzīves mirklīgumu un jebkādu plānu relativitāti.
Lai gan dramaturģe, šķiet, apzināti vairījusies no naturālisma, lai Jāsona stāvokli nerādītu tik bezcerīgu, ka apdraudētu iespēju ar viņu identificēties, izrādē ir mēģināts iestudēt sadzīviskas ainas, kas spilgti izpaužas Jāsona mazgāšanās rituālā skārda vannītē, ko ar griezīgu troksni māte pavelk zem krāna. Tādēļ paradoksāli, ka radošā komanda no šīs dzīves skaudrās prozas nepastarpinātības it kā vairās, kad Jāsons bikli tinas garā dvielī, māte pavirši skalo dēla saziepētos matus un pāris reižu pārvelk ar skuvekli pār aktiera tā jau gludi skūtajiem vaigiem, bet vēlāk sačurātās bikses tā arī paliek sausas.
Tādējādi piezogas citādības ilustrācijas iespaids, kas liek uzdot jautājumu, ko skatītājam ar ieraudzīto tālāk iesākt. Turklāt arī sižetam, kas ietver zināmu detektīvintrigu, aktieri saraustītā tempā izskrien cauri, atstājot daudz neatbildētu jautājumu par pārējo varoņu rīcības motivāciju un turpmāko likteni.
Kā zināms, režisors iestudējamos materiālus labprāt pārraksta pa savam. Šoreiz lugā gan nav ieviestas kardinālas izmaiņas, taču atsevišķas būtiskas korekcijas ir veiktas. Lai kāpinātu spriedzi, Jāsonam konfrontējoties ar sabiedrību, kas zaudē toleranci, kad pati kļūst apdraudēta, Regnārs Vaivars paredzējis, ka Jāsons pretī rūķīšiem no mašīnām ar mirgojošām bākugunīm izskrien ar mātes kruķi rokās, kamēr viņa nopakaļus vien paspēj nosaukt, ka ierocis nav īsts… Bet režisors nav pievērsis uzmanību spēles telpā epizodiski ieklīstošā mazā zēna sāpīgajai biogrāfijai – viņa lomā iejūtas Dāvids Paičs vai Krišjānis Botmanis. Zēns saspēlē ar Jāsonu, Miku un Vairu signalizē par labākas dzīves iespējamību.
Puikam vēl varētu paveikties, ja vien viņam nenāktos vienam blandīties pa tumšo pilsētu, līdz pie miera būs gājuši iereibušie vecāki… Tādējādi režisors ir palaidis garām iespēju šo stāstu ielikt vēl sarežģītākas dzīves īstenības ietvaros, kur bez invaliditātes, slimības, vientulības un vecuma ir neskaitāmi citi apstākļi, kas liedz realizēt labāko, uz ko cilvēks būtu spējīgs. Un izpaliek arī lugā ieskicēto vecāku un bērnu attiecību modeļu pretnostatījums – Jāsons nekad nepieaugs, un māte ar viņu paliks kopā uz mūžu, turpretī Ilze, visticamāk, nekad vairs nesatiks ne savu meitu, ne arī nule pasaulē nākušo mazdēlu, Miks ar Vairu no sava gaidāmā bērna plāno atteikties, un vecākiem, kas devuši dzīvību mazajam zēnam, gar viņu nav nekādas daļas.
Mazā naudiņa
Nacionālā teātra Jaunajā zālē 30.IV plkst. 15, 16., 24.V plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 25–28