Latvijas skatītājam ar humora izjūtu viss ir vislabākajā kārtībā: viņš spēj pasmieties ne tikai par citiem, bet arī pats par sevi. Un arī tāds pamelnāks humors, kas izaicina latvieša māņticīgo dabu, tam nav svešs. Varbūt tas ir iemesls, kāpēc Latvijas teātros tik iecienītas ir īru izcelsmes britu dramaturga Mārtina Makdonas lugas. Tajās darbību virza neslēptas fiziskas un emocionālas vardarbības piesātināti notikumi, kam pakļauti likteņa pamestie mazie cilvēki degradētā vidē, bet tikām varoņi nepārstāj zoboties cits par citu, lai vai kādās dzīves krustcelēs tie būtu iemesti.
Nav miera kapsētā
Lugu, kuras nosaukums no angļu valodas burtiski tulkojams kā Konemāras galvaskauss jeb Konemāras miroņgalva, ja ir vēlēšanās brīdināt par gaidāmo šausmu atmosfēru, mazliet vairāk nekā pirms desmit gadiem Liepājas teātrī jau iestudējis Rolands Atkočūns ar nosaukumu Laternu stunda, latviskojot varoņu vārdus. Savukārt nupat pirmizrādi Dailes teātra Mazajā zālē piedzīvojusi šī teātra skatītājiem jau pazīstamās angļu viesrežisores Eimijas Mārčantas un viņas angļu kolēģu versija, kurai dots nosaukums Īru miroņgalva, ne bez pamata apšaubot skatītāja spēju atpazīt Īrijas kultūrvēsturisko Konemāras apgabalu. Skumjas ir skumjas, un prieks ir prieks, lai vai kādos platuma grādos cilvēks atrastos. Taču savulaik, apzinoties Mārtina Makdonas specifisko, nacionālajā kolorītā sakņoto skatījumu uz lietām, Alvis Hermanis citu viņa lugu Vientulīgie rietumi asprātīgi pieteica kā izrādi, kas nav par latviešiem, tādējādi ar teatrālu distanci mēģinot panākt tikai lielāku pietuvinājumu cilvēka dzīves drāmām.
Lasot lugu, ir par ko smieties. Par Miku ar aizdomīgi nocietināto sirdi, kurš, sievu zaudējis dzērumā izraisītā autoavārijā, tagad bez sentimentālām ceremonijām ekshumē līķus vietējā kapsētā, lai atbrīvotu vietu nākamajiem. Par nenovīdīgo kaimiņieni Mēriju, kurai nav par apgrūtinājumu pa ceļam no bingo spēles draudzes namā izmest līkumu, lai pie Mika ieķemmētu pa glāzītei pašbrūvētā. Par viņas mazdēlu, apdauzīto Mārtinu, kuram gadījies krāsnī izcept kaķi, precīzāk – kāmi, lai gan viņš pats labprāt cauru gadu baznīcas korī dziedātu Ziemassvētku korāļus, kamēr ģimene pārtiek no sprāgušas govs. Kā arī par viņa brāli, neapķērīgo inspektoru Tomasu, kurš ar inhalatoru vienā rokā un cigareti otrā steidz uzraudzīt mieru kapsētā, kur pienākusi kārta uzrakt Mika laulenes kapu, kas izrādās tukšs.
Lugā netrūkst arī asiņu, šķīstošu smadzeņu un necenzētas leksikas visā savā krāšņumā. Un bez tā visa arī notikumu absurdais fons vēl vairāk sarežģī interpreta uzdevumu ieskatīties zem teksta krāšņā iesaiņojuma – jautājums, kāpēc šajā lauku ciematā ir tik neparasti augsta letalitāte, nevienam šeit nešķiet uzdošanas vērts, tāpat arī gluži lieki ir vaicāt, kā Miks varēja nepamanīt, ka viens nupat jau ir rakājies pa turpat desmit gadu seno apbedījumu.
Sūrstošā stīga
Jau pieminētā Liepājas teātra izrāde tika pieteikta kā detektīvs. Turpretī Dailes teātra iestudējumā nekādu varoņu rīcības motivāciju vai norišu cēloņsakarību risināt nav paredzēts, režisorei saglabājot vienīgi lugas virsējo komisko slāni. Klāva Kristapa Košina Mārtins un Toma Veličko Tomass azartiski ļaujas spēles priekam. Mārtins ir saņemto sitienu un uzdzīves mazliet retardēts provinces huligāns, kurš būtībā nemaz nav tik samaitāts, kā varētu šķist, jo nepatikšanās viņš mūžīgi iekuļas aiz gara laika un hroniska uzmanības trūkuma. Savukārt Tomass aktiera, kā allaž, sulīgajā atveidojumā bezcerīgi mēģina noķert vēl pēdējās panākumu un atzīšanas iespējas, lai beidzot izlauztos no provinces, ja arī līdz tam nāksies neveikli kārpīties pa apbedījumu rakumiem. Toms Veličko pirmizrādē gan brīžam izkāpa no lomas rāmja, apzināti vai nejauši smīdinot publiku, kaut gan tekstā asprātību netrūkst.
Savukārt Indra Briķe, lai arī daudz piesardzīgāk lieto groteskās krāsas, tomēr nemazina iespaidu, ka arī viņas atveidotā rosīgā vecmamma Mērija ir tikpat ķerta, cik visi citi šajā pamestajā nostūrī. Savu varoni viņa atklāj kā rafinētu divkosi, kam nav iebildumu papriecāties par dzīvi kaut vai tādā kompānijā, kāda nu tā ir, – starp neveiksminiekiem un deģenerātiem, pie kuriem ir pieskaitāma arī pati. Aktrise pārliecina ar gailošo skatienu un izsvērto ķermeņa valodu, te pa tumšo taku klunkurējot uz Mika māju, te manierīgi piesitot glāzīti pret klubkrēsla paroci un vakara spraigo pavērsienu gaitā ieslīgstot dziļāk atzveltnē no izbīļa vai pārsteiguma, kas var būt tikpat labi īsts, cik notēlots.
Lauris Subatnieks dīvaiņa Mika raksturā šķietami mēģina ieskicēt kādus psiholoģiskus vaibstus, necenšoties tikai par joku vien padarīt viņa neizdevušos dzīvi. Viņš acīmredzami necieš ciema tenkas, kas apšauba viņa sievas nejaušās nāves apstākļus. Vai tām ir kāds pamats? Vai tās viņu sāpina vai drīzāk apdraud? Taču Mika izturēšanās nepiedzīvo nekādu būtisku attīstību arī pēc sižetiskā lūzuma, viņam atskāršot, kurš tad vainojams sievas mirušo atlieku apgānīšanā. Vienīgi ainā, kurā Miks Mērijai kautri stāsta par sievas mazajiem netikumiem, kas galvenokārt saistīti ar neprasmīgo saimniekošanu virtuvē, ir nojaušama kāda sūrstoša stīga varoņa pieredzē un iezīmējas arī izrādes varbūtējais dubultais dibens. Taču izrādes finālā, ko dramaturgs ļauj traktēt atšķirīgi, skaidrība par Mika sievas nelabo galu un viņa atbildību tajā izpaliek.
Sesijas Kalfas apjomīgā scenogrāfija zāles šaurībā pirmšķietami velk eksistenciālas paralēles ar šo ļautiņu saspiesto iekšējo dzīvi, kuras horizontus liedz pavērt apkārtējās vides nomācošie un nepārvaramie apstākļi. Uz skatuves ripas rotē mikropasaule, kuras vienā pusē ir, šķiet, vēl no aizvēsturiskiem klints bluķiem veidots Mika robustais miteklis, bet otrā pusē – tam pieguļošs kapukalns, kurā starp ķeltu krustiem un pieminekļiem izspraukušies zāles nodevīgi zaļoksnie asni. Šīm ģeogrāfiskajām koordinātām raksturīgā miglainā klimata atblāzmu rada gaismu mākslinieka Pītera Smola darbs. Taču turpinājumā neatkāpjas dekorācijas butaforiskais iespaids, kas, ja tā arī iecerēts, jau gana jokainos atgadījumus vēl vairāk attālina no dzīves realitātes. Un lugas efektīgākā aina, kad Miks ar Mārtinu uz galda viesistabā aizrautīgi zvetē izraktos kaulus, nešokē autora pārdrošās fantāzijas dēļ, bet gan vedina prozaiski apcerēt, no kāda materiāla šie rekvizīti veidoti, ka tā lūst un drūp…
Darījis, ko varējis
Izrādes ritms garākos dialogos vai jokos, kurus var saprast tikai ar piespiešanos, buksē. Tāpēc, kaut arī aktieri spēlē komēdiju, izrādes laikā daudz smieties nenākas – atšķirībā no vairākiem ārvalstu viesiem skatītāju rindās. Šajā gadījumā runa tiešām ir bijusi par īru miroņgalvu, kuru izrok, saklapē putekļos un nogremdē kādā Golvejas ezerā, noskaitot lērumu lūgšanu. Tomēr Dailes teātris ir darījis, ko varējis, lai skatītāju neatstātu vienu pašu ar šo īru stāstu.
Jauniestudējuma apjomīgajā programmā ne tikai plaši aprakstīts Mārtina Makdonas rakstības stils un tēmu izvēle, bet arī detalizēti atklātas vairāku viņa lugu savstarpējās sakarības, to varoņiem pārceļojot no vienas uz otru, kā arī atšķetinātas kultūratsauces, ar kurām izraibināta šī luga, to cieši sasaistot ar nācijas kolektīvo atmiņu. Rūpīgāks skatītājs to ar interesi iepazīs, bet šajā izrādē identificēties ar lugas vēstījumu ir tikpat kā neiespējami.
Nenoliedzot ārzemju radošo spēku piesaistes citkārt iedvesmojošo rezultātu, šoreiz tas vairāk liek domāt par vēl vienu teātra komercializēšanās soli, ko cita starpā apstiprina programmā iekļautās Mārtina Makdonas lugu tulkotāju atziņas, kam jāapliecina lugas un potenciāli arī izrādes lieliskums un kas atgādina abstraktos recenzentu saukļus uz ārvalstu dižpārdokļu vākiem. Tas varbūt ir neizbēgami laikā, kad teātrim ir jākļūst par uzņēmējdarbības formu.
ĪRU MIROŅGALVA
Dailes teātra Mazajā zālē 28.X, 25.XI plkst. 19, 26.XI plkst. 18, 15., 20.XII, 13., 17.I plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 28