Lai mani gāna par feministi (man gan tas nekad nav bijis lamuvārds), man ļoti patīk Liepājas teātra izrādes 51. fotogrāfija sākums. Baltā telpā pie baltiem galdiem sēž baltos uzsvārčos tērpti pieci vīrieši un viena sieviete, baltās austiņās klausoties NLP tekstu no sērijas: "Tu esi mierīgs, tu redzi jūru, tu esi laimīgs". Visiem vīriešiem acis ciet, ķermenis atslābis, tikai sievietei ar Žannas d’Arkas frizūru ir aktrises Ineses Kučinskas koncentrētais, trauksmainais skatiens. Zinātņu doktores Rozalindas Franklinas acis ir vaļā. Viņa nevar atslābt ne uz brīdi, jo viņai jāizlaužas ne vien zinātnē, bet arī vīriešu pasaulē. Lai gan kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem, kuros noris izrādes stāsts un arī reālās Franklinas zinātniskā darbība, sievietēm nodarboties ar zinātni, politiku, mākslu un pavārmākslu arī augstākajā, ne tikai savas virtuves līmenī kļūst aizvien vienkāršāk un pašsaprotamāk, tomēr joprojām ir profesijas, kurās dzimumu proporcija nav "kā dabā". Tāpēc man šķiet, ka Laurai Grozai-Ķiberei šī ir ļoti personiska izrāde, un aina, kurā kungi ar neslēptu ieinteresētību pēta viņu agorā – laboratorijā – ienākušo būtni, ar acīm visai nekautri iztaustot viņas seju un augumu, novērtējot gan viņas sievišķīgo, gan arī sāncenses, pretinieces jaudu, lika man (visai nepieklājīgi) iztēlē pārcelties uz Dailes teātri pirms astoņiem gadiem, kad turienes mačo blīvi apdzīvotajā vidē ienāca jaunā režisore Laura Groza, tolaik reta parādība latviešu teātrī. Par tēmas mūžīgo aktualitāti liecina arī pārlaicīgums izrādes estētikā – gandrīz nekādu norāžu uz laikmetu, Jolantas Rimkutes kostīmi iederētos gan Tarkovska, gan Soderberga fantastikas filmā Solāris, bet izmantotās tehnoloģijas ir pašas modernākās.
Laboratorija – virtuve
Izrādes režisore, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis un videomākslinieks ar noslēpumaino pseidonīmu -8 radījuši perfektu vidi, kas atgādina palimpsestu*, – vispirms skaidri ieraugi laboratoriju, eksperimentu izskaitļotās diagrammas monitorā, zinātniekus, kuri strīdas par DNS struktūrām, bet ieskatoties redzi, ka spodri baltā telpa īstenībā ir virtuve, instrumenti – mikseri, blenderi, katliņi un pavārnīcas, materiāls, ar ko strādāt, – augļi un dārzeņi, monitorā bezgala skaistos attēlos projicējas te viļņojoša, te sastingusi jūra, skaistas ūdens lāses un godkārīgo vīriešu portreti, savukārt sarunas par zinātni patiesībā atklāj diskusijas dalībnieku slēptās sāpes, fobijas, ambīcijas, kompleksus, egocentrismu un sarežģītas personīgās attiecības. Tādējādi aktieriem nav jāimitē "zinātniska" rosība laboratorijā un nav jābaidās no banalitātes, pa tiešo atveidojot vientulību, vilšanos, iemīlēšanos, greizsirdību, – tas viss skaisti pārklāts ar zinātniska disputa šķidrautu. Laura Groza metaforu un vēstījuma struktūras būvēšanā gājusi vēl tālāk – ieviešot stāstnieka jeb Vadītāja lomu (Sandis Pēcis) un neslēpti pie aktieru uzsvārčiem piestiprinot mikrofonus (nevis diskrēti ar miesas krāsas plāksteri pielipinot virs auss), lugas "atstāstījuma" princips (varoņi atceras notikušo, un tas vizualizējas) tiek novests līdz pilnīgai konsekvencei – notiekošais ir kā raidījuma vai zinātniska pētījuma ieraksts.
Citādība
Grozas-Ķiberes interesi par zinātnieci Rozalindu Franklinu noteikusi arī viņas atšķirība (kā sievietei, kā netradicionālai zinātniecei). Režisore iepriekš bieži attēlojusi atšķirīgo kā ārēju, fizisku atšķirību, pat kroplību vai mentālu, medicīnisku veselības traucējumu. Tas ir tiešākais ceļš, kā lielai auditorijai likt citādību ieraudzīt uzreiz. Liepājas teātra izrādē 51. fotogrāfija atšķirību no "normas" Inese Kučinska talantīgi ieskicē kā tikko jaušamu Aspergera sindromu, ļaujot minēt, vai nespēja socializēties un cilvēcīgi kontaktēties pat ar tiem, kuriem viņa simpātiska, nāk no mūžīgās aizsargpozas un nepieciešamības sevi pierādīt vairāk, nekā tas ir nepieciešams vīrietim, vai arī ir ģenētiska psihiska trūkuma izpausmes. Dažbrīd aktrise gan zaudē šo aprauto, vēso izturēšanās un runas manieri, krītot mazliet žēlabainās intonācijās, tomēr Rozalindas Franklinas loma ir jauna un citāda lappuse Ineses Kučinskas biogrāfijā. Arī vīriešu pulks ap viņu (starp citu, atšķirībā no Grozas-Ķiberes turpat Liepājā veidotās Piafas) ir katrs ar savu raksturu, lomas ir mērķtiecīgi sastrādātas, izceļot katrā raksturīgāko. Egons Dombrovskis kā Franklinas priekšnieks Vilkinss ļoti labi tiek galā ar grūto "parasta cilvēka" lomu – tāda cilvēka, kurš cieš, savu ikdienišķumu samērojot ar īstu talantu, bet kurā ir arī visas cilvēciskās īpašības no skaudības līdz mīlestībai. Kaspars Gods un Gatis Maliks nebaidās no nepievilcīgām zinātniskās godkāres izpausmēm, tomēr nekļūst par klasiskiem "ļaundariem", jaunības aizrautībā simpātijas izraisa Mārtiņa Kalitas un Edgara Ozoliņa jaunie doktoranti.
Var apbrīnot Liepājas teātra aktierus, kuri tik dabiski adaptējuši tekstus par 99% auditorijas absolūti noslēpumainiem bioķīmiskiem procesiem, ka tos ir aizraujoši klausīties. Tas atsauc atmiņā lielisko Jaunā Rīgas teātra izrādi Arkādija teju pirms 20 gadiem, kurā aizturētu elpu sekojām Gunas Zariņas Tomasīnas matemātiskās domas virāžām.
Zīglere nav Stopards
Tomēr godalgotā amerikāņu dramaturģe Anna Zīglere nav Toms Stopards un 51. fotogrāfija nav Arkādija – stāstam izskanot, noskaņu iztraucē mazliet holivudiskais, shematiskais stāsta veidošanas paņēmiens: sajaucam mazliet humora, mazliet melodrāmas (tiek ieviests tāds kā mīlas trīsstūris), drusku didaktikas un mazliet nostalģijas... Neizbēgami pienāk brīdis, kad galvenā varone, cietusi zaudējumu un saņēmusies to pārdzīvot, izvērš nelielu freidisku monologu: "Kad man bija piecpadsmit sešpadsmit gadu, mēs ar ģimeni devāmies kalnos... Mākoņi... Ainava... Atskārsme... tēvs uz mani paraudzījās citām acīm," – es nekad nespēju atcerēties šādās katrā Holivudas bestsellerā esošajās atkāpēs pavēstīto, arī šoreiz ne. Šim pašam holivudiskajam principam – racionāli veidot dažādas emocionālās temperatūras līkni – jau kurā Lauras Grozas-Ķiberes izrādē seko arī Kārļa Auzāna radītā mūzika, kuras klātbūtne, manuprāt, ir pārāk jūtama. Taču izrāde pavisam noteikti būs kā roka uz pleca visiem, kas izjutuši urdošu meklējumu un zaudējumu mokas.
*Palimpsests – pergaments, uz kura sākotnēji bijis uzrakstīts viens teksts, kas nomazgāts, lai uzrakstītu citu.
Sinča
Dagoberts > vēl
Do