Otrais šī gada lielākais skatuves veltījums dzejnieku Raiņa un Aspazijas simtpiecdesmitgadei – Jaunā Rīgas teātra izrāde Aspazija. Personīgi – mani pārsteidz pirmām kārtām ar to, ka nepārsteidz (pirmais ir Raiņa sapņi Nacionālajā teātrī). Pat tiem, kuri izlasījuši vien divas grāmatas – Saulcerītes Vieses monogrāfiju par Aspaziju Mūžīgie spārni, kas gūlusi izrādes materiāla pamatā, un Roalda Dobrovenska romānu Rainis un viņa brāļi, izrāde neko nezināmu neatklāj. Bet tāds arī nav bijis izrādes veidotāju nolūks.
Pasaulīgais un pārpasaulīgais
Ingas Ābeles luga Māras Ķimeles un JRT aktieru pārlikumā hronoloģiskā secībā godprātīgi un asprātīgi izstāsta dzejnieces, precīzāk, abu dzejnieku, biogrāfiju, balstoties uz reālu saraksti un dienasgrāmatām (tās izmantotas arī Vieses stāstījumā par Aspazijas dzīvi). Abu lielo personību gan aizkustinošā, gan lāgiem komiskā krāmēšanās ap sadzīvi, savstarpējām deminutīvu piebērtām mīļuma izpausmēm un viens otram izteiktajiem skarbajiem vārdiem, ap iztiku, greizsirdību un reāliem/ iedomātiem sānsoļiem – visa šī ikdienas satiksme izrādē apzināti ir izlikta priekšplānā, acīmredzot, lai rādītu skatītājiem cilvēkus no miesas, asinīm un vājībām, ne pieminekļus. Izrādes veidotājus necik daudz nav interesējuši nedz abu politiskie uzskati – tāpēc Anda Stroda atveidotais Pēteris Stučka ar kuplajām ūsām parādās teju kā komisks ļaundaris no raksturu komēdijas –, nedz slavenā pāra sabiedriskā darbība, aiz borta atstājot Aspazijas spilgto iestāšanos par sieviešu tiesībām (Ābeles lugā gan šāds fragments pavīd, bet izrādē noīsināts).
Arī vēsture, kas cirtusi savas atzīmes dzejnieku liktenī, – Krievijas impērijas slogs ar cenzūru un asiņaino revolūciju, abi pasaules kari, padomju un vācu okupācija, brīvās Latvijas laiks ar neizbēgamo vilšanos, ko Rainim nesa darbošanās savas valsts labā, – ir tikai viegli ieskicēts fons, iemesls sadzīviskām pārmaiņām, pieminēts vēstulēs un sarunu fragmentos.
Apzināti no sadzīves izrādē nodalīta poēzija – Aspazijas dzeja un lugu fragmenti izskan atsevišķās ainās, atsevišķos aktieru priekšlasījumos, kam citas, pārlaicīgas dimensijas efektu piešķir scenogrāfa Ginta Gabrāna un videomākslinieces Inetas Sipunovas videoprojekcijas, kurās attēlotas gan Jaunā Rīgas teātra zāles un aizskatuves vizualizācijas no visdažādākajiem rakursiem, gan Aspazijas vasarnīcas spokainām mirāžām līdzīgie skati. Scenogrāfs, šķiet, visu enerģiju izlicis efektīgajās videoprojekcijās, un līdzās autentiskiem vai gandrīz autentiskiem laikmeta krēsliem, gultai un galdiem ir pelēki finiera kubi, no kuriem viens noder dzīvajam Rainim par pagaidu podestu (tādu kā portatīvo pjedestālu), otrs visai neveikli pilda Raiņa un Aspazijas trimdas laika šaurās guļamvietas funkciju, uz kuras aktieriem ir jāatlaižas, jāzviln, jāsēž, iespējams, fiziski liekot sajust svešatnē aizvadītās dzīves neērtības.
Līdzās projekcijām pārpasaulīguma sajūtu rada arī grupai Instrumenti (varbūt pat pārāk) raksturīgā iedarbīgā, dzīvai meditācijai, "tālai noskaņai" līdzīgā mūzika, ko komponējis Jānis Šipkēvics jeb Shipsi. Taču šie izteiksmīgie dzejas lasījumi, šīs lāgiem acīm mokoši vibrējošās videovizualizācijas – acīmredzami ar nolūku nejaukt dubļus ar zvaigznēm – pastāv kaut kā atsevišķi no abu personību sadzīves un dialogiem, kas pamazām izrādē izvēršas vienā no režisores Māras Ķimeles iecienītajām tēmām – Augusta Strindberga lugās iezīmētajā "dzimumu karā".
Atmiņas uzplaiksnījumi
Precīza ir režisores izvēle Raiņa personību sadalīt divos aktieros – Ivara Krasta jaunajā nepārliecinātajā Rainī, kurš nēsā līdzi savu mazo podestiņu, un Ģirta Krūmiņa nobriedušajā, ar vieduma intonācijām apveltītajā pārliecinātajā Rainī, kurš vietu uz jebkura paaugstinājuma ieņem droši, rokas pašapzinīgi sānos iespiezdams. Aspazija gan viena – un tā ir izrādes lielā veiksme, ka gan gadu nastas saliekto un kā vecas durvis čīkstošo sirmgalvi, gan stalto, valdzinošo un ar dzirkstošu skatu apveltīto dzejnieci atveido Baiba Broka, kura spēj ar savu personību vienlīdz izteiksmīgi piepildīt gan dramatiskas, gan jutekliskas, gan komiskas epizodes. Tomēr, kaut arī iestudējums sākas un beidzas ar veco vientuļo Aspaziju, tas nestāsta par viņu kā centrālo vēstījuma figūru, izrāde ir par viņiem abiem – lielo dzejnieku pāri –, turklāt vismaz otrajā cēlienā ir virkne epizožu, kurās par galveno varoni kļūst Ģirta Krūmiņa ar lielisku balansa izjūtu veidotais Rainis (balansējot starp dzejnieka cēlumu, labestību, un mazliet komiskajām neprātībām).
Protams, izrādes veidotāju tiesības ir uzskatīt, ka Aspazijas dzīves lielākais sasniegums un notikums ir dzejnieces satikšanās ar Jāni Pliekšānu un sociāldemokrātiski noskaņotā, kompleksu apsēstā un ar pašpārliecinātību neapveltītā Dienas Lapas redaktora iedvesmošana kļūt par Raini, nerimstoša viņa atbalstīšana, pat bikstīšana, bez kuras, kā dzejnieks pats atzīstas, viņš nemaz vairs nevarot iztikt. Galu galā arī pati Aspazija vairākkārt, piemēram, trimdā, ķērusies pie Raiņa biogrāfijas, nevis kāda sava jaundarba un vēstulēs paudusi bažas: "Vai Iniņš tik dziļi manā būtnē saknes laidis, ka, viņas izraujot, man jāmirst?" Aspazijas dzīve Ingas Ābeles lugā un arī Jaunā Rīgas teātra izrādē tomēr sākas un beidzas ar Raini, lai gan bez – pirms un pēc – Raiņa tapušas sešas no četrpadsmit Aspazijas lugām, desmitiem dzejoļu un dedzīgu rakstu.
Viss pārējais – Aspazijas dzīve un arī daiļrade taču jau bija krāšņos ziedos pirms tikšanās ar Raini – ir vien retrospektīvs atstāsts pirmajā randiņā ar Raini. Arī dzīve pēc Raiņa, kurā ir gan jaunas lugas, gan dzejoļu krājumi, gan priecīgi un traģiski notikumi, parādās vien kā īsi uz nāves sliekšņa reimatismā stīviem locekļiem steberējošās Aspazijas atmiņas uzplaiksnījumi. Faktiski vēstījums beidzas ar Raiņa (nevis Aspazijas!) bērēm.
Īsi zibšņi ceļā uz mūžību
No izrādes konspektīvā biogrāfiskā atstāsta līdz Mēness meitiņas – Ingas Tropas naivās, bet temperamentīgās Raiņa mīļākās Olgas Kliģeres – ienākšanai stāstā nevar īsti saprast, kāpēc dzejnieki nevar un nevar sadzīvot. Atklāts vien Raiņa skatpunkts: dzejnieka Kastanjolas dienasgrāmatās šī mīkla reducēta uz to, ka Aspazijai sāpju, morfija un veronāla dēļ bija traucēta dzimumdziņa, bet Rainis gribēja vingrot, iet saulē, būt veselīgs un seksīgs. Par abu radošo sāncensību tikpat kā nekā.
Toties košs ir abu svarīgāko Raiņa sieviešu – Aspazijas un Janas Čivželes atveidotās tikai šķietami klusās, pieklājīgās, zibšņiem dzeļošās Doras – atklātais konflikts. Kā jau izrādēs, kurās aktieriem katram jātēlo vairākas lomas, viena no tām ir pārspēkā. Ģirts Krūmiņš ir vienlīdz pārliecinošs gan kā tēvišķais Rūdolfs Blaumanis, gan vecējošais, bet jauneklību pāri spēkiem saglabāt alkstošais Rainis, savukārt, piemēram, Edgara Samīša izjustākā loma ir vārdā nesauktais jaunais dzejnieks (Aleksandrs Pelēcis), kurš apciemo Aspaziju viņas vecuma nošķirtībā, nevis lecīgais Janis Jansons-Brauns, kurš ar šantāžu uzmācas Aspazijai. Ingas Tropas valšķīgā, Raini no sirds mīlošā, bet aprobežotā Olga Kliģere, Ivetas Poles paskarbā, bet līdzjūtīgā Ivande Kaija (viņa aktrisei padevusies labāk nekā kalpone Anniņa, kura aptīra savu saimnieci), Ivara Krasta iemīlējies Jānis Ziemeļnieks, Anda Stroda atklātais un darbīgais dakteris Nīmanis – visi šie personāži ir īsi zibšņi dzejnieku ceļā uz mūžību, ar kuru izlīdzina skaistais, smeldzīgais fināls ar Aspaziju, kas, atkal stalta izslējusies, sastop savus dzejas tēlus un meklē starp tiem – laikam taču viņu? Savu Raini.
Aspazija. Personīgi
Jaunais Rīgas teātris. Lielā zāle.
Režisore Māra Ķimele
Tuvākās izrādes 9., 10. aprīlī
Atis
...
Lasītājs