Gadās, ka viena vai otra autora darbi kādu brīdi netiek iestudēti, un tad pēkšņi "izšauj" vairāki teātri vienlaicīgi. Šajā sezonā ir divi spilgti šādi piemēri – Ingmara Bergmana atgriešanās uz Latvijas skatuvēm uzreiz ar divu darbu iestudējumiem, kā arī spēja Henrika Ibsena renesanse.
Simbolu minēšana
Ibsena gadījumā varam runāt gan par Elmāra Seņkova aizraujoši jaunatklāto Mežapīli Latvijas Nacionālajā teātrī, gan šīs sezonas Latvijas amatierteātru skates favorīti – Jāņa Kaijaka iestudējumu Bernika projekts (Sabiedrības balsti). Un, protams, Dāvja Auškāpa debiju Valmieras Drāmas teātrī, iestudējot vienu no dramaturga pēdējā posma lugām (sarakstīta 1892. gadā), kuru kopīgā iezīme ir vīrietis centrā. Teātris šādu darbu var izraudzīties, ja tam ir spilgta personība, kam uzticēt Sūlnesa lomu. Un Krišjānis Salmiņš ir šāda personība.
Bet par visu pēc kārtas. Literatūrzinātnieks Benedikts Kalnačs Henrika Ibsena lugu izlases trešā sējuma pēcvārdā raksta, ka Celtnieks Sūlness "atrodas naturālisma un simbolisma – divu aktuālāko gadsimtu mijas drāmas virzienu – robežzonā. Tikai atšķirībā no iepriekšējiem darbiem pārsvars šeit ir simboliskajiem akcentiem". Intervijās pirms pirmizrādes gan Dāvis Auškāps, gan aktrise Rūta Dišlere uzsvēruši ieguldīto darbu simbolu izprašanā un minēšanā.
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Helēna Heinrihsone izveidojusi atturīgu telpu, kurā centrālais akcents ir melnbalta fotogrāfija, kas uzdrukāta uz auduma, virs balta galda vados ar iesietiem mezgliem karājas četras kailas spuldzes, uz galda novietots neizteiksmīgu ēku makets. Vēl telpā atrodas kāpnes un paliels rotaļu zirdziņš, un tieši šie divi elementi šķiet neobligāti, jo to simboliskā nozīme ir ļoti tieša un mazliet didaktiska – kāpnes norāda uz Sūlnesa veiksmīgo karjeru, bet zirdziņš – uz viņa bojāgājušajiem dvīņiem. Atmosfēras radīšanā piedalās arī Jēkaba Nīmaņa mūzika.
Četri vīrieši izrādē ietērpti samērā tradicionāli, savukārt triju sieviešu kostīmu krāsas izvēlē acīmredzot atkal notikusi simbolu meklēšana – Elīnas Vānes nomāktā, nedaudz apātiskā Alīne tērpta tumšzilā kleitā ar melnu turbānu galvā, Rūtas Dišleres meitenīgā Hilde Vangele – baltā, savukārt Ilzes Lieckalniņas panaivā Kaja – zaļā apģērbā. Jau no pirmās ainas izrādē radīta atmosfēra, kurā jūtama nomāktība, tāds kā burtiski uztverams svaiga gaisa trūkums. Jura Laviņa un Aigara Apiņa tēvs un dēls Brūvīki, kuri pazemīgi strādā Sūlnesa labā un kusli mēģina no viņa varas izrauties, ir pieklājīgi, inteliģenti cilvēki. A. Apiņa varonis – talantīgais Ragnars Brūvīks – ir par biklu, lai drošu roku pats sāktu savu biznesu.
Izrādes veidotāji nepārprotami akcentē, ka Krišjāņa Salmiņa Sūlness nevar atļauties Brūvīkus palaist savā vaļā ne tikai tāpēc, ka rastos konkurenti, bet viņš gluži vienkārši daudz ko pats neprot. Taču gluži loģiski, ka Krišjāņa Salmiņa tēlojumā Sūlnesa kā uzņēmēja veiksmei ir pakārtota nozīme, jo, kā viņš pats atzīst, veikties ir sācis tieši pēc cilvēciskās traģēdijas – vecās mājas nodegšanas un bērnu bojāejas. Tieši Sūlnesa cilvēciskā izdegšana ir izrādes pamatā, un K. Salmiņš to nospēlē pārliecinoši. Pašā izrādes sākumā gan liekas, ka aktieris tīri tehniski sevi bremzē, rāda čaulu, kurā vairs nav satura, un pamatjautājums ir, vai Sūlness spēs kaut kādā veidā atdzīvoties, atjaunoties. Būdams vēl gana jauns, Sūlness bažīgi zūdās par vecumu, kas viņu apdraud, un ir skaidrs, ka no dzīves viņš faktiski vairs neko negaida, lai arī būvē nākotnes namu ar torni un trim bērnistabām – tāpat kā līdzšinējā bezbērnu mājā. Un tad parādās Hilde.
Salmiņa Sūlness – biedējoši rāms
Rūtas Dišleres atveidotā varone ir jauna, skaļa un nesatricināmi optimistiska būtne, kas ieradusies nez no kurienes tikai tāpēc, ka Sūlness ir kā pirms desmit gadiem vēl pusaudzei solījies nākt un viņu aizvest. Hildei nav bagāžas, nav skaidru nākotnes mērķu – viņa vienkārši ir šeit, turklāt Sūlness atceras gan, ka brīdī, kad viņš pārgalvīgi kāpis baznīcas tornī, "viens no tiem baltajiem velna skuķiem" dikti klaigājis, bet to, ka viņš šo skuķi, proti, Hildi, būtu arī skūpstījis, Sūlness neatceras. Ja izrādi skatās tīri sadzīviski, šajā situācijā ir pat kas traģikomisks. Taču, kā portālā Kroders.lv norādījusi Silvija Radzobe, ir pamats domāt, ka Hilde ir nevis reāla sieviete, bet gan Sūlnesa iedomu tēls. Vai arī tēls ar nepārprotami "viņpasaulīgu" jēdzienisko slodzi, būtne, kas mudina vienlaikus tiekties augšup, pārvarēt sevi un bailes no augstuma un mēģināt rāpties tornī vēlreiz. Tā ir būtiska izšķiršanās cilvēkam, kurš pats sev jau pārvilcis krustu. Lasot lugu, šķiet, ka Sūlnesa kāpienu tornī var traktēt dažādi – gan kā jaunības atmodinātu pārgalvības soli, gan dzelžainu apņēmību pierādīt pašam sev savu spēku. Taču tajā, kā tornī, proti, pa kāpnēm, kāpj Krišjāņa Salmiņa Sūlness, drīzāk jaušams kas cits – pēc tikšanās ar Hildu viņš saprot, ka nespēj pārdzimt, un kāpiens jau no sākta gala ir apzināta došanās nāvē. Nejaušības te nav.
Ibsena lugas kompozīcija nosaka, ka šeit faktiski nav līdzvērtīga ansambļa, un Krišjānis Salmiņš ir izrādes vilcējspēks. Aktieris, kuru līdz šim pazinām kā impulsīvu, neirastēnisku tipāžu atveidotāju, Sūlnesa lomā ir biedējoši rāms, iekšēji iztukšots un nobruņojies pret apkārtējās pasaules vilinājumiem. Tas ir ļoti pārdomāts un pārliecinošs aktierdarbs. Elīna Vāne Alīnes lomā ir vēl lielākā mērā atrauta no sadzīviskuma, viņa klīst kā ēna, kas visas emocijas sevī apglabājusi, tāpēc šķietami neiedomājamais teksts, ka ugunsgrēkā bojāgājušo leļļu viņai ir vairāk žēl nekā savu bērnu, nav vis, B. Kalnača vārdiem runājot, infantilisma izpausme, bet drīzāk prāta aizsargreakcija, izstumjot traumējošo informāciju.
Dāvja Auškāpa līdzšinējā režisora darbā Celtnieks Sūlness neapšaubāmi ir veiksmīgākais iestudējums. Izrādē gan brīžiem gadās temporitma iekritieni, tomēr kopumā tā ir pārdomāta un rūpīgi veidota.