Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā 0 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Izrādes Cerību ezers recenzija. Remonts turpinās

Vai Cerību ezers Jaunajā Rīgas teātrī ir perfekta izrāde? Nezinu. Jautājumu ir daudz, bet atbilžu vietā – tikai minējumi.

Vai principā ir analizējama izrāde, kas stāsta par konkrēta cilvēka dzīvi un sevis apzināšanos šeit un tagad, dzīvi, kura notiek vienlaikus uz skatuves un ārpus tās? Kas vispār ir šī Vladislava Nastavševa izrāde par savu māti, sevi pašu, par cilvēkiem, kas jauši vai nejauši ienākuši viņu dzīvē: atklātība vai ekshibicionisms, drosme vai izmisums, taisnošanās vai apsūdzība, garīga atklāsme vai miskastes ķidāšana?

Ja nu tomēr jāatbild – Cerību ezerā ir pa druskai no minētā un vēl daudz kas cits. Galvenais – izrāde ir kā remonts, varbūt pat kapitālremonts, kad tiek grautas starpsienas, mainītas komunikāciju sistēmas, putekļi izēd acis, un beigas nav paredzamas.

Par skapjiem

Izrāde sākas visnotaļ amizanti un vēl pirms atveras priekškars. Milzu ģīmis pa durvju actiņu lūr uz mums, kas sēž zālē. Tas ir Vlads, ko tēlo Intars Rešetins, kurš mēģina ieskatīties pats savā dzīvoklī, jo aizmirsis atslēgas, bet māte sēž pie televizora ar austiņām un nedzird viņa dauzīšanos pie durvīm. Tālab viņš zvana Gunai Zariņai, kura tēlos viņa māti, lūgdams, lai viņa piezvana viņai. Tādā vai līdzīgā identitāšu mainībā viss arī notiks.

Priekškaram atveroties, uz kailas skatuves ir televizors, pāris krēslu, māte un… skapis.

Ļoti daudznozīmīgs skapis. Vienkārši mēbele, uz kuras var uzlikt Jaungada salātu šķīvi. Skapis, no kura iznākt, atklājot savu seksuālo identitāti. Skapis, kurā dzimtas slēpj savus skeletus. Brīnumskapis no neskaitāmām bērnu izrādēm, kurā spēj ietilpt visa dzīve un vēl vairāk. Viss, kas iespējams, ar šo skapi arī notiek.

Kad Vlads taujā mātei par tēvu, tālbraucēju jūrnieku, tas, skapja durvīm paveroties, sēž tur uz jūras ziliem spilveniem, Viļa Daudziņa atveidots. Tālāk šķetinot Nastavševu ģimenes stāstu par ierašanos Latvijā, no skapja krīt ārā vectētiņš (joprojām Daudziņš), štāba rakstvedis un atbrīvotājs. Krīt un krīt, un nav iespējams viņu akurāti tur nobāzt un aizmirst.

Kad māte un dēls nolemj sākt remontu, no skapja kā no pārpilnības raga tiek vilktas ārā mūža bagātības: antīkas veļas mašīnas šļauciņa, ar ko pie vijoles spēlēšanas tika piedabūts mazais Vlads, pati bērnu vijolīte, pirms gadu desmitiem moderna kleita, putekļsūcēji, skaitā divi – ja nu kas salūst –, olu paliktņi nenoskārstai vajadzībai… Šo sortimentu, tāpat kā mātes reakciju, visu jaunatrasto vācot un pakojot turpmākai glabāšanai, zina no galvas katrs, kam vecāki piedzīvojuši padomju trūcības un deficīta gadus.

Tā ir amizantā, drusku sērīgā, bet visnotaļ mīlīgā izrādes daļa. Taču to caurvij otra – provokatīva un skarba. Nosauksim to par iznākšanu no skapja.

Par iznākšanu

Vladam ir draugs, kuru ar biezpienbaltu smaidu un frizūru, kas liek atcerēties padsmit krievu estrādes un kino cilvēku uzreiz, spēlē Andris Keišs. Intīms draugs, un iepazinušies viņi ir baseina dušās. Tā varētu būt skandaloza atklāsme, ja vien Vlads Nastavševs vispār šai skapī būtu atradies un tas kādu interesētu. Bet provokācija gan tā ir, un līdzīgu piedzīvoju, skatoties Dž. Dž. Džilindžera izrādi Jūdas skūpsts Nacionālajā teātrī. Tur skatītājam kā kaulu pameta Jāni Āmani, pliku kā zirni Galileo lomā, lai tikai pēc laba laika taptu skaidrs, ka īstais ir tas dvēseles kailums, ko līdz padibenēm Oskara Vailda tēlā atklāja Juris Lisners. Šeit ir tas pats piegājiens.

Cerību ezerā patiesībā no skapja iznāk neaptverama mūsu sabiedrības daļa. Cilvēki, par kuriem ir tikai priekšstats un daži sugas vārdi, piemēram, "okupanti", "krievvalodīgie", tie, "kas dzīvo Krievijas informatīvajā laukā". Cilvēki, kuru mūsu apziņā nav, kuriem mēs ikdienā skatāmies virsū un… neredzam, tieši tāpat kā viņi mūs. Kaimiņš Miša (Vilis Daudziņš), kurš klusi mīl Vlada māti un būtībā joprojām dzīvo savā Novosibirskā. Tas pats draugs, kura tēvs balsoja par Tautas fronti un tad palika ārpus valsts piederības. Baltkrievu remontstrādniece (Inga Alsiņa- Lasmane), kura runājot jauc latviešu un krievu vārdus un eksistē nepārtrauktā aizsardzības stājā. No Maskavas izrakstītais palīgstrādnieks bokseršortos ar Britu impērijas karogu (Edgars Samītis), kuram nav nekādu ilūziju ne par vienu varu. Stindzinošākais starp šiem tēliem ir remontstrādnieku priekšnieks Dainis – Konstantīns (Kaspars Znotiņš) ar pielīmētu smaidiņu – manis te nav – sejā. Latvietis? Krievs? Nekas? Galu galā – Vlada māte, kas svin Jauno gadu divreiz un saldi aizsnaužas pie abu prezidentu runām. Cilvēki, kurus esam (?) zaudējuši.

Skatos un turpinu smieties, lai nevajadzētu raudāt. Tāpat kā par Vladu, kurš stāv aiz skapja, iespiests starp divām mentalitātēm, dzīvēm, valodām, vēsturēm, kultūrām. Vai pušu plēsts starp tām. Ko es patiesībā zinu par saviem labiem paziņām, varbūt pat draugiem, kuri dzīvo šo daudzkāršoto dzīvi? Es apbrīnoju Baņutas Rubesas spēju iekļauties vairākās kultūrās, bet kā viņa tajās jutās? Kāpēc Felikss Deičs vienmēr ir redzējis sevi kā svešo starp savējiem, bet pat starp svešajiem nav bijis savējais? Trakākais un iedarbīgākais ir tas, ka režisors to visu tikai rāda – bez dramatizēšanas, šņaukāšanās vai patosa. Viņš vienkārši izsit sienu, un remonts ir jāturpina katram pašam. Viss – skapis, krēsli, televizors un māte – ir aiznests uz teātri.

Par neostaņislavski

Aktieru spēle ir atsevišķu pārdomu vērta. Teikt, ka Guna Zariņa un Intars Rešetins spēlē labi, ļoti labi vai izcili, nozīmē nepateikt neko. Viņi abi ir ārpus spēles kategorijām. Tas ir kaut kas cits, kam grūti atrast apzīmējumu. Tā, iespējams, ir kāda jauna Staņislavska sistēmas hipostāze, veids, kādā to tālāk attīstījis Nastavševs. Te vairs nav "es pats dotajos apstākļos", aktiera un tēla (kāda tēla?! – cita pilnīgi reāla un līdzās dzīvojoša cilvēka) identifikācija ir sasniegusi milimetru precizitāti. Kaut ko no šīs aktiertehnikas var saskatīt tādā krievu un padomju kultūrai raksturīgā parādībā kā estrādes parodija, kad mākslinieks burtiski klonē otra mākslinieka balsi, ķermeņa valodu, izteiksmes veidu. Reizēm, abiem kopā uzstājoties, tieši oriģināla acīs pavīd šaubas par savu identitāti. Cerību ezerā tas notiek vēl kaut kā citādi, un tā nekādā ziņā nav parodija. Staņislavskim noteikti būtu interesanti.

Viss beidzas tā – Vlads, iedomājies, ka viņam parādās plikpaurība, lūdz mammu paskatīties, kā tur īsti ir. Mamma pieliecas un nobučo dēla pakausi. Un, priekškaram veroties ciet, Vlads tā arī paliek – dziļi paklanījies savai mātei.

Cerību ezers
Režisors Vladislavs Nastavševs
Jaunais Rīgas teātris Lielā zāle 16., 17. jūnijs plkst. 19

Top komentāri

Vineta
V
Man izrāde šķita viduvēja, viegla rakstura. Vīrieši gan sm\ejās kā kutināti.Nepatika sižets, nesaskatīju to mērķi-krievu-latviešu sašķelšanās risināšana... Parasta cilvēka ikdiena, daudzu padomju laiku izdzīvojušo vecu cilvēku niķi- mantas vākšana, atmiņas, absolūtā patiesība u.t.t. Tieši tā arī ir latviešu ģimen'\es" bērni met mantas ārā, vecāki nes atpakaļ.. Traucēja rupjie vārdi, kas Rešetina izpildījumā bija neiederīgi un nepārliecinoši. Sabiedrības sašķeltība risināšana bija dažos deklaratīvos paziņojumos un divu jauno gadu sagaidīšana.. Kur ir tā politika, par ko grib runāt Nastavševs? Aktieru spēlē bija fantastiska, Zariņa, Daudziņš-brīnišķīgi.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja