Pirms Dirty Deal Teatro izrādes Dvēseļu utenis sākuma administratore vēršas pie publikas ar aicinājumu izslēgt telefonus un atcerēties, ka tai nebūs nekāda sakara ar Aleksandru Grīnu un viņa slavenāko romānu Dvēseļu putenis. Pēc mulsi klusās reakcijas rodas iespaids, ka pārpildītajā zālē tomēr nav pārāk daudz to, kas šo joku saprastu. Vienai daļai noteikti nav ne jausmas, par kāda Grīna kādu romānu ir runa. Citiem pirmajā brīdī varētu likties, ka tā ir visai infantila vārdu spēle pēc analoģijas ar "Jānis Rainis, galvā spainis". Bet Justīnes Kļavas un Ingas Tropas Dvēseļu utenis nav infantils darbs nevienā savā burtā, kaut arī tā varoņi gandrīz visu laiku ir pillā vai kaifā, to tik vien dara kā lecas, un faktiski tas tiešām ir ļoti smieklīgs dzerstiņš vienas skatuves stundas garumā. Tāds huligānisks nieciņš Spīķeru pažobelē, kas jau tagad pasaka par šodienas Latviju vairāk nekā plaši reklamētais ("Unikāla iespēja ikvienam filmēties un kļūt par daļu no nozīmīgā stāsta!") pāris miljonu vērtais nacionālā kino blokbasters Dvēseļu putenis, kura pirmizrādi ar sirds drebēšanu gaidām Lāčplēša dienā pēc diviem gadiem. Nepārprotiet, Grīna romāns ir izcila literatūra, un dod Dievs filmai izdošanos. Taču, ļaujoties priekam, ko sniedz Dvēseļu uteņa piedzīvošana un turpināšanās galvā vairākas dienas pēc izrādes noskatīšanās, arvien uzmācīgāk pārņem doma, ka te ir darīšana ar… karnevālu. Tajā dzīves un mākslas karnevalizācijas nozīmē, par ko viduslaiku kultūras kontekstā pagājušā gadsimta vidū rakstīja krievu kultūrfilozofs Mihails Bahtins, kad augstais ar zemo apmainās vietām un kopīgi smiekli palīdz pārvarēt bailes no nezināmā.
Ne grama patētikas
Pat ja izrādes radošajai komandai tas nav bijis ne prātā, tomēr tieši tas notiek. Brīdī, kad, piemēram, jēdziena "simtgade" pompozitāte ikdienas sarunvalodā jau labu brīdi ir ieguvusi ironisku nokrāsu, bariņš jaunu teātra mākslinieku gāž no troņa šķietami neaizskaramus svētumus, lielo karu pārceļot uz komunālā dzīvokļa virtuvi un kašķī par netīru katlu ierakstot neērtus Latvijas vēstures un šodienas jautājumus. Un šajā karnevāliskajā pasaulē stāsts par kādas mazas čigānu skolotājas iekrišanu atejas bedrē pēkšņi iesit pa pakrūti spēcīgāk nekā "lielās" vēstures statistika. Tieši tik izaicinoši un tik godīgi. Un ne grama patētikas.
Viens no izrādes veiksmes avotiem ir precīzi izveidotā, šodienas Latvijas laikā un telpā balstītā, līdz ar to ticamā sadzīviskā situācija, par ko vienlīdz lielā mērā ir atbildīgi visi Dvēseļu uteņa autori: dramaturģe Justīne Kļava, režisore Inga Tropa, mākslinieki Pamela Butāne, Jānis Sniķers, Austra Hauks, komponists Jēkabs Nīmanis un aktieri Ance Strazda, Anastasija Rekuta-Džordževiča, Klāvs Mellis, Reinis Boters, ris Matesovičs un Igors Šelegovskis.
Padomju laika baisākais sadzīves murgs – komunālais dzīvoklis – mūsdienu jauniešiem ironiskā kārtā kļuvis par brīvprātīgu un apzinātu īres izvēli. Viens vakars sešu dažādu tautību bērnu kopdzīvē izrādē balstīts psiholoģiski tik pazīstamajā fenomenā – dramatisms izaug un nekontrolējami eskalējas no sadzīviskiem sīkumiem. Tu ieliki netīro katlu manā plauktā tāpēc, ka es esmu krievs! Tu nozagi pudeli tāpēc, ka esi čigāns! Un tā tālāk. Dvēseļu uteņa aktieru ansambļa artistiskums, pašironija un savstarpējā partnerība padara šī procesa vērošanu ārkārtīgi aizraujošu un jautru.
Ne mazāk interesants ir veids, kā Inga Tropa un Pamela Butāne režisoriski un telpiski konstruē savu varoņu – XXI gadsimta pilsētas vidējo divdesmitpiecgadnieku – fizisko identitāti. No sešu atsevišķu ledusskapju un televizoru rindas vispirms dzirdamas tikai neredzamas balsis, tad parādās mutes, acis, sejas, līdz visbeidzot katrs no sava plaukta izveļas seši jauni cilvēki. Sadalītas, fragmentētas pasaules ainu vēl kāpina komunikācijas veids – viņi nemitīgi runā cits ar citu un viens caur otru, jaucot valodas, akcentus, dziesmu fragmentus (kuri gan varētu būt izvēlēti precīzāk, lai būtu nepārprotami pazīstami pat pēc dažām taktīm). Un beigās, ar alkohola palīdzību atbrīvojušies no visiem skapjiem, seši puskaili ķermeņi savijas ņudzeklī, kurā neiespējami nošķirt, kurai galvai pieder kura roka vai kāja. Katrs ir viens, un visi ir viens.
Smieties un sadzīvot
Jāatzīst gan – tieši tāpēc, ka kopumā spēles laukumā redzamais ir tik mērķtiecīgi un gudri uzbūvēts un realizēts, gribētos lielāku uzmanību pret detaļām. Aina ar divām paralēlajām, uz ledusskapju durvīm projicētajām vacapa sarakstēm (skatītājs var lasīt, kuru grib) ir ļoti precīza, turpretim valodu (viens no pašiem būtiskākajiem identitātes veidotājiem) lietojums tomēr raisa dažus jautājumus. Piemēram, kāpēc no Polijas atbraukusī Erasmus studente runā tik labā latviešu valodā, un vai internacionālai jauniešu kompānijai Rīgas komunālajā dzīvoklī tiešām ne brīdi angļu valoda nekļūtu par vienojošo.
Arī aktieri ar noteiktas valodas akcenta un ar to saistītā rakstura stilizāciju netiek galā gluži vienmērīgi. Manis redzētajā izrādē viskonsekventāk latvietes un krieva savstarpējo attiecību dramaturģiju gan saturiski, gan tehniski īstenoja Ance Strazda un Igors Šelegovskis.
Varoņu reibumam un situācijas groteskumam arvien kāpinoties, izrādes beigu daļā Justīne Kļava rada precīzu dramaturģisku kontrapunktu, katram atvēlot vienu īsu, individuālu – latvieša, krieva, vācieša, polietes un čigāna – stāstu (šķiet, balstītu reālu cilvēku pieredzē). Un tie visi beidzas ar ironiski retorisku jautājumu – jā, tā bija, bet ko man ar to iesākt? Ir laime redzēt, ka Dvēseles uteņa veidotāju paaudze (mazliet zem un virs trīsdesmit) zina, ko ar to iesākt. Nebaidīties nosaukt vārdā. Smieties. Un sadzīvot.
Dvēseļu utenis
Dirty Deal Teatro 27., 29.XI, 6., 7.XII, 11., 12.I plkst. 19