Nedaudz reklamēšu kolēģa darbu. Operators Guntis Lēmanis Nacionālā teātra pirmizrādē Jūtu tektonika apvaicāja vairākus skatītājus, un rezultātu var aplūkot portālā Diena.lv. Šoreiz tas ir svarīgi tāpēc, ka publika ir stāvā sajūsmā. Arī sociālajos tīklos sajūsmas viļņi plūda ar lielu joni, ko raksturo Aivara Borovkova frāze: "Mēs joprojām jūsmojam mājās par to izrādi", kas bija ierakstīta tviterī vairākas dienas pēc pirmā prieka sauciena. Taču šis nav tas gadījums, kad publika aizrautos ar viegli smeldzīgu melodrāmu vai mazliet sērīgu komēdiju franču melodiju ietvarā. Te uz skatuves tiek risināts šerpāks sižets. Vai tas nozīmē, ka franču noskaņu apburtā publika ir gana nežēlīga un īstenībā labprāt noraugās uz citu ciešanām?
Ciešanas vieglā formā
Ēriks Emanuels Šmits ir latviešu skatītājam pazīstams autors (lai atceramies kaut vai Izvirtuli Dailes teātrī un Oskaru un Rozā dāmu Daugavpilī), un šajā sezonā ar viņa vārdu saistās ne tikai Nacionālā teātra plāni – Dailes teātrī ieplānotā jauniestudējuma Milēdija izrādes ir ne vien izsludinātas, bet gandrīz jau pārdotas.
Režisors Mihails Gruzdovs Jūtu tektonikā Nacionālajā teātrī ir mēģinājis radīt vieglu formu, vienlaikus pastiprinot varoņu ciešanas. Tādējādi izrāde lūst. Rotaļīgumu, uz kura āķa ķert publiku, režisors cenšas panākt, iesaistot muzicējošu aktieru grupu, savukārt scenogrāfs Aigars Ozoliņš mēģinājis panākt vieglumu noformējumā, izvietojot uz skatuves lielu ekrānu kā rasējamo dēli, uz kura kāda roka zīmē konkrētajā brīdī vajadzīgo fona bildi. Ekrāna priekšā kreisajā malā uzlikta palielināta galda lampa, kas šajā pusē sēdošajiem traucē izlasīt dzejoļa tekstu latviski, kad uz skatuves tiek deklamēts franču valodā. Vēl noskaņas radīšanā iesaistīti divi brīnišķīgi, taču absolūti nemērķtiecīgi nodarbināti aktieri – Astrīda Kairiša un Ģirts Jakovļevs –, kuri būtībā pilda dekorācijas funkciju, atveidojot simtgadīgu pāri un savstarpēji atzīstoties mīlestībā.
Attiecību atsalšana
Šajā iepakojumā slēpjas stāsts, kuru faktiski būtu iespējams iestudēt tikpat rotaļīgā manierē, nezaudējot nopietnību un dramatismu beigu daļā. Proti, kāda pievilcīga sieviete politiķe Diāna (Indra Roga), uzskatot, ka viņas mīļotā vīrieša Rišāra (Ivars Puga) jūtas sākušas atdzist, izprovocē viņu uz attiecību atsalšanu līdz draudzības līmenim, kam vīrietis labprāt piekrīt. Tad Diāna nolīgst jaunu rumāņu izcelsmes prostitūtu Elīnu (Liene Sebre), kura savaldzina Rišāru, un nākamajā rītā pēc abu mīlētāju kāzu nakts ierodas ar dokumentiem un cenšas tikko nodibināto ģimeni sagraut. Tomēr atgūt Rišāru Diānai tā arī neizdodas. Samežģīts sižets.
Izrādē Mihails Gruzdovs, iespējams, ļaujot Indrai Rogai pašai regulēt savas varones emocionālo temperatūru, akceptē, ka jau teju no sākuma Diāna sāk ciest pa īstam un atriebties pa īstam, burtiski ar zobiem un nagiem. Šīs ciešanas un Diānas trakošana brīžiem rada neomulīgu sajūtu, ka skatītājs spiests vērot histēriskas, iespējams, pat garīgi ne pārāk veselas sievietes plosīšanos. Režisors to akceptē.
Prostitūtas poētiskais pakalpojums
Būtu vēlams no Ivara Pugas tēlojuma precīzāk nojaust, cik ilgi visa šī situācija ir rotaļa viņam un kurā brīdī notiek klikšķis, kad viņš iemīl Elīnu. Pašlaik skatītājam ir grūti saprast, ko šis vīrietis jūt un nejūt un kāpēc viņš tik viegli atsakās no Diānas un pa galvu, pa kaklu iekrīt viņas veidotajā slazdā. Elīnas loma ir būtisks notikums jaunās aktrises Lienes Sebres radošajā biogrāfijā, tāpēc vēl jo vairāk žēl, ka šo smagi cietušo, vardarbīgi "uz paneļa" nolikto rumāņu emigranti, kura prot no galvas lappusēm garus franču autoru dzejoļus, mēs redzam tik robustu, piemēram, kad jaunā sieviete patiesi iemīlas Rišārā, viņa skaļi vaimanā un kož sev rokā.
Te nu mēs nonākam pie ļoti būtiskas ainas, kas Mihaila Gruzdova interpretācijā iegūst citu jēgu, nekā tā ir autoram. Kad Diāna ierodas pie Rišāra nākamajā rītā pēc viņa kāzu nakts un atmasko Elīnu kā prostitūtu, Šmita lugā vīrietis iesit jaunajai sievietei pļauku un aiziet, neko nepaskaidrojot. Gruzdova izrādē notiek vardarbīgs dzimumakts. Un, piedodiet, tā tomēr ir konceptuāla atšķirība – plaukstas sitiens pa seju vai izvarošana. Šis ir brīdis, kad pēc izrādes sižeta loģikas vajadzētu sagrūt visam, kas vien var sagrūt, bet sižets virzās pēc mazāk vardarbīgās lugas loģikas un noslēdzas tieši tik saldsērīgi, kā uzrakstīts, – ar atziņu, ka Diāna un Rišārs mīlējuši viens otru, tomēr viņš palicis pie Elīnas un Elīna, par spīti notikušajam, – pie viņa (un kur gan citur pie šīm atziņām nonākt, ja ne bērēs). Jā, pa vidu vēl ir aina, kurai laikam jāapliecina, ka Diāna nudien ir neveiksminiece, – kad Indras Rogas varone izmisīgā entuziasmā mēģina dziedāt neskanīgā balsī, turklāt to, ka viņas franču valoda ir, maigi sakot, slikta, dzird pat tie, kuri necik daudz franciski nesaprot.
Izrādē ir vēl divi sieviešu tēli: Diānas māte, kuru sev raksturīgajā pašironijā lieliski atveido Lolita Cauka, kā arī pieredzējusī prostitūta Rodika, kura izliekas par Elīnas māti. Zane Jančevska strikti nodala divas Rodikas – nedaudz pavulgāri koķeto, kad viņa tērpta kā prostitūta, un "normāli" runājošo, kad viņa pilda viltus mātes pienākumus.
Mihailam Gruzdovam būtu nācis par labu pašam būt skaidrībā, ko īsti viņš iestudē. Tagad izrāde lūst, bet var jau būt, ka tas pieder pie jūtu tektonikas izpausmēm.
Jūtu tektonika ***
Nacionālajā teātrī 1.III plkst. 18, 14. un 21.III plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 1,50–14,50
Paldies
Pirāts