Galveno sižeta intrigu atklāt nedrīkstētu, jo tieši tāpēc jau tā ir intriga. Tomēr, to neatklājot, runāt par režisores Māras Ķimeles jauniestudējumu ir neiespējami. Tā kā lugas nosaukums oriģinālvalodā atrodams arī programmiņā, jāpieņem, ka galvenais sižeta noslēpums tomēr vairs nav noslēpums – kāda ilggadēja pāra harmoniskā laulība liktenīgi sagrīļojas, kad izrādās, ka vīrs ir iemīlējies kādā Silvijā, kas izrādās… kaza.
Tās ir eimenīdas
XX gadsimta absurda dramaturģijas klasiķa Edvarda Olbija luga Kaza jeb Kas ir Silvija? tapusi 2000. gadā un arī pēc gara ir neapšaubāms XXI gadsimta darbs. Proti, minētais notikums risinās pasaulē, kas kļuvusi (vai vismaz mēģina kļūt) iecietīgāka pret atšķirīgo, citādo visdažādākajās nozīmēs un neļauj vairs novilkt nepārprotamas robežas starp to, kas ir vai nav "normāli".
Luga ir uzrakstīta visai viltīgi un piedāvā vismaz trīs (patiesībā – noteikti vairāk) uzreiz pamanāmus iespējamos skatuves žanra variantus: "gandrīz traģēdija", absurda traģikomēdija un reālistiska drāma ar naturālisma elementiem. Māras Ķimeles izrādes valoda – gan režijas, gan telpas, gan aktierspēles līmenī – zināmā mērā respektē visas šīs iespējas, skaidri tomēr neizšķiroties ne par vienu no tām. Tā arī kļūst par izrādes galveno problēmu.
Vispirms par "gandrīz traģēdiju". Šo dramaturga doto apzīmējumu kā uzmanības vērtu faktoru iestudējuma veidotāji uzsvēruši vairākās intervijās pirms pirmizrādes, atceroties vispirms jau traģēdijas grieķiskā vārda semantisko izcelsmi – āža dziesma, ko izpilda satīri, slavējot Dionīsu. Arī darbībā izrādes otrajā daļā, kad kaislības jau ir pamatīgi eskalējušās, režisore vairākas reizes uz skatuves liek parādīties mītiskajam auglības dievam Pānam – pārdabiskai būtnei ar kazas kājām, cilvēka ķermeni un dzīvnieka galvu –, kurš, tāpat kā vīna dievs Dionīss un viņa āžveidīgie pavadoņi, simbolizē atbrīvotas dziņas un iekšējo robežu nojaukšanu.
Tomēr Olbija aktīvais radošais mūžs sakrīt ar laikmetu, kad traģēdijas estētisko kategoriju jeb lielo varoņu un pārcilvēcisku konfliktu laiks mākslā ir beidzies un traģēdijas žanra deformācija neizbēgami notikusi – cildenais ir kļuvis smieklīgs, un katarses vietā palikusi tikai nožēla. Pilnīgi droši var apgalvot, ka Olbijs arī šo "gandrīz traģēdiju" iecerējis ironiski, drīzāk kā dekonstruējošu spēli ar traģēdijas kanona formu un tēliem. Nedomāju, ka Pāna maskā pārģērbtā būtne, kas pastaigājas pa JRT skatuvi, būtu iecerēta nopietni, tomēr smiekli zālē arī neskan. Savukārt asprātīgā aina, kad lugas un izrādes sākumā Ross ar Martinu (un līdz ar viņiem arī skatītāji) dzird kādu dunošu skaņu un, nespējot noskaidrot tās avotu, lietišķi vienojas, ka tās ir eimenīdas, faktiski paslīd garām, jo, pirmkārt, absolūti lielākā publikas daļa nenojauš, kas ir eimenīdas (viens no sengrieķu atriebības dieviešu – erīniju – apzīmējumiem), un, otrkārt, turpmākajā darbībā šī detaļa vairs nekādi neparādās. Kaut faktiski tā ir tā pati Čehova bise, kas pirmajā cēlienā karājas pie sienas, lai beigās izšautu, – liktenīgās soģes kaut kur jau asina nažus, lai finālā tos burtiskā nozīmē liktu lietā.
Helikopters aiz loga
Vistuvāk dionīsiskajam principam pēc būtības izrādes varoņi nonāk brīžos, kad zem glītajām "kārtīgu un slavenu" cilvēku maskām parādās nudien dzīvnieciska daba. Kad tēvs, kurš tikko maigi dūdojis par savām jūtām pret kazu, dusmu uzplūdā vairs nespēj noslēpt, ka viņam patiesībā riebjas geji, to vidū paša nīkulīgais dēls. Vai kad uzticams vīra draugs pēkšņi metas glābt sava drauga laulību, kaut pats ar prieku viņam organizējis mīļākās.
Absurda stilistikas potenciāls savukārt slēpjas Olbija radītās situācijas šķietamajā neiespējamībā. Vīrs un sieva, kas nemitīgi vārdos apgalvo, ka visu mūžu gribējuši tikai viens otru, pēkšņi pilnā nopietnībā veselu cēlienu vālē vaļā, vai un kāpēc viens no viņiem tomēr jau pusgadu "drāž kazu". Izrādē par absurda klātbūtni ļauj nojaust asprātīgais scenogrāfa Toma Jansona un videomākslinieces Inetas Sipunovas skatuves iekārtojums, kurā kādā Amerikas penthausā eleganti ģērbti (precīzs kostīmu mākslinieces Janas Čivželes darbs) un labi audzināti cilvēki priecājas par milzīgiem eksotiskiem kaktusiem, lauž mēbeles un plēš gleznas, savukārt aiz loga ik pa brīdim palido garām helikopters (un ne tas vien).
Kaut aktieru spēles veidā virsroku ņem trešais, proti, reālistiski sadzīviskais līmenis, interesantāk skatīties ir tajos brīžos, kad nevar skaidri saprast, kas notiek. Īpaši tas attiecas uz pirmo cēlienu, kad Ģirta Krūmiņa Martina šķietamais apjukums un dezorientācija paša dzīvē šķiet absolūti ticama un līdz ar to intriģējoša. Vai šim pievilcīgajam, viegli iesirmajam kungam ir tikai īslaicīga psiholoģiskas panikas lēkme, ko izraisījusi 50 gadu dzimšanas diena, vai varbūt tomēr pie vainas ir agrīna Alcheimera slimība, vai arī viņš vienkārši visus muļķo?
Otrajā cēlienā šī neviennozīmība pazūd. Tās vietā nāk reālistiski risināta laulāto attiecību skaidrošana ar pazīstamām atsaucēm uz mūžīgo dzimumu kara tēmu, arī Latvijas teātros vairākkārt ļoti interesanti interpretēto tā paša Olbija Kam no Vulfa kundzes bail?. Māras Ķimeles izrādē to skatīties ir diezgan grūti. Elita Kļaviņa Stīvijas lomā lielākoties turas diezgan nemainīgā, histēriski uzbrūkošā intonācijā (kad skatījos izrādi otrreiz, aktrises sakāpinājums bija ievērojami mazinājies un stāsts kopumā no tā tikai ieguvis), bet Ģirta Krūmiņa Martins pārsvarā atbild ar pārsteigumu par sievas pārsteigumu, kas, ņemot vērā situācijas neparastumu, nav pilnībā psiholoģiski ticama reakcija.
Toma Veličko Billijs, ieģērbts asprātīgā Dienvidparka džemperītī, ticami spēlē sprādzienbīstamu pusaudzi, kura emocionāli galējās reakcijas precīzi atbilst noteiktam vecumposmam. Reālistiski, kaut mazliet atšķirīgi atkarībā no aktiera temperamenta parādās arī ģimenes draugs Ross. Gundara Āboliņa varonis ir vienkāršāks, respektīvi, par savu nekļūdīgumu pārliecinātāks, līdz ar to arī skarbāks. Kaspara Znotiņa Ross ir neviennozīmīgāks, viņš līdz pat beigām it kā mēģina saprast to, ko saprast nav iespējams.
Izrādes fināls ir negaidīts, jo režisore Olbija atvērtajām beigām tomēr pieliek gudru un konceptuālu punktu, un izrādās, ka nekas nav tā, kā izskatās. Skatītāju reakcija gan liek domāt, ka fināla atsvešinājums tomēr nepārspēj iepriekšredzētā reālistisko ticamību. Kāda kundze, ejot ārā no zāles, ar savu līdznācēju dalījās mulsās pārdomās: "Viņi tā spēlē, ka man beigās bezmaz vai sāka kļūt žēl kazas, bet tas taču nav normāli."
Kas ir Silvija?
JRT Mazajā zālē 12., 15., 16.V, 10., 12.VI plkst. 19
Bingo