Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Izrādes Kleo-Kleo-Kleo-Patra recenzija. Sfinksiņa. Alternatīvie fakti

Dž. Dž. Džilindžera izrādi Kleo-Kleo-Kleo-Patra Liepājas teātrī ir iespējams uztvert vismaz divējādi

Sestdien, 10. novembrī, Liepājas teātrī notika pirmizrāde Kleo-Kleo-Kleo-Patra. Dž. Dž. Džilindžera teksts un režija, -8 scenogrāfija, Ramonas Barsegjanas kostīmi, Lindas Kalniņas horeogrāfija, Mārtiņa Feldmaņa gaismas. Galvenajās – Kleopatras, Jūlija Cēzara un Marka Antonija – lomās Signe Dancīte, Egons Dombrovskis un Sandis Pēcis, pārējās lomās vēl astoņi Liepājas teātra aktieri.

Tie visi ir neapšaubāmi fakti. Tomēr kopš Donalda Trampa inaugurācijas pasaule ir iepazinusi arī jēdzienu "alternatīvie fakti", ļaujot Orvelam priecīgi kapā sarosīties, savukārt jebkuram parastajam pilsonim piešķirot brīvību pat uz šķietami absolūtiem faktiem skatīties kā uz relatīviem.

Arī izrādi Kleo-Kleo-Kleo-Patra iespējams uztvert vismaz divējādi.

Pirmā iespēja – iedomāties, ka tas nav tas, kas tas ir, bet kaut kas, kas tas varētu būt. Piemēram, varētu iedomāties, ka režisoru Džilindžeru teātrī pēkšņi atkal varētu interesēt kaut kas ārpus viņa paša. Kaut vai darbs ar labiem aktieriem režisoram allaž tik atvērtajā Liepājas teātrī. Tāpēc viņš ir izvēlējies kādu no neskaitāmajām pasaules literatūras versijām par Ēģiptes valdnieci Kleopatru un viņas attiecībām ar Romas līderiem Jūliju Cēzaru un Marku Antoniju, lai, sadarbojoties ar profesionālu dramaturgu, izstāstītu savu versiju par kaisli un varu un vismaz trim aktieriem psiholoģiski sarežģītu raksturu atveidē dotu iespēju sasniegt jaunus profesionālos dziļumus.

Apzinādamies rutīnas risku, režisors riskētu un pārbaudītu sev neierastus vai labi aizmirstus izteiksmes līdzekļus, kas pat pretrunīga rezultāta gadījumā ļautu priecāties par visas iesaistītās puses bagātinošu procesu. Un notiktu vēl daudz kas lielisks, kas attaisnotu šādas izrādes esamību Liepājas teātra repertuārā.

Bet, ja tas viss būtu, tad jau tantei būtu riteņi. Kuru tai, kā zināms, nav.

Tāpēc atliek tikai otra iespēja – atrast vārdus, lai raksturotu uz skatuves redzamo tādu, kāds tas ir. Nekā nezināma jau gan tur tiešām nav. Ir taču zināms, ka Signe Dancīte ir brīnišķīgi skaista sieviete, tāpēc režisors liek viņai nomainīt duci krāšņu tērpu un runāt liktenīgā vai kairinošā balsī. Tāpat kā to lika darīt jau izrādē Lukrēcija Bordžija pirms pieciem gadiem. Tikai masturbācijas ap Kalašņikova automātu vietā tagad aktrisei atvēlētas bezgala saistošas un – galvenais – novatoriskas teksta pasāžas par intīmo "sfinksiņu", kas šoreiz stājusies tradicionālās "vāverītes" vietā.

Ir taču zināms, ka Egons Dombrovskis spēj iepūst dzīvību pat galda kājā, kāpēc gan viņam neuzvilkt Drakulas zābakus un neļaut pašironiski paākstīties degradēta Kaligulas parodijā. Un pirmā cēliena beigās likt efektīgi nomirt kārtējā krievu popgrāvēja pavadībā.

Ir taču zināms, ka latviešu teātra skatītāji, kritiķes ieskaitot, ir liekulīgi puritāniski, tāpēc izvērsts Kaspara Goda Plotīna un Gata Malika Ptolemaja dialogs ir veltīts vārda "minets" skaidrojumam, jo kā gan mēs citādi uzzinātu, ko tas nozīmē un tieši kurā sievietes caurumiņā šī procesa laikā tiek ievietota vīrieša "stabulīte". Lai būtu jautrāk, Ptolemaja tēlotājs ir izģērbts līdz zelta krāsas bokseršortiem, jo... galu galā kāpēc gan ne?

Ir taču zināms, ka repertuāra teātrī štata aktieriem jābūt regulāri nodarbinātiem, tāpēc tas nekas, ka Ilze Jura, Edgars Pujāts, Armands Kaušelis un Mārtiņš Kalita, kā arī viesmāksliniece Elizabete Marija Brante uz skatuves gan atrodas, bet ko spēlēt viņiem nav.

Ir taču zināms, ka postmodernisms teātrī ir mūžam jauns, pat ja sen jau miris, tāpēc Jūlijs Cēzars televizorā skatās Štirlicu, Marks Antonijs klausās Adrianu Kukuvasu radio un viņi abi runā pa mobilo gliemežnīcu, ar apskaužamu regularitāti atkārtojot to vārdu krievu valodā, kas tiešajā tulkojumā apzīmē pērkamu sievieti.

Ir taču zināms, ka reiz atrastus tēlus, mizanscēnas, paņēmienus vajag izmantot atkal un atkal, lai pakaitinātu tos, kam tie nepatīk, un ar jaunu ideju trūkumu tam nav nekāda sakara. Tas nekas, ka Kaligula Dailes teātrī tapa pirms trīspadsmit gadiem un tas, kas toreiz bija stilīgi, tagad izskatās nožēlojami, piemēram, imperatora spēle ar patriciešiem/senatoriem kā lelliskām figūriņām. Tas nekas, ka nupat tak šajā pašā teātrī bija Džilindžera Platonovs un viņa sievietes, kurā katrs cēliens bija iestudēts citā estētikā bez skaidri saprotama nolūka.

Kleo-Kleo-Kleo-Patra šajā ziņā ir vēl konsekventāka – pirmā cēliena infantilais huligānisms otrajā cēlienā pārvēršas gandrīz vai intelektuālā drāmā diskusijā, kurā Signes Dancītes Kleopatra, Sanda Pēča Marks Antonijs un nelielā epizodē arī Edgara Ozoliņa Oktaviāns spiesti cīnīties ar garām vārdu tirādēm, no kurām skatītājam laikam būtu jāatvedina kādas paralēles ar mūsdienu varas spēlēm. Cēzara mutē pirmā cēliena beigās dramaturgs un režisors gan ieliek ironiskas, satīriskas un visu citu iespējamo drosmes veidu pašatklāsmes, taču to asprātīgums ir tik samocīts, ka ar to bez neveiklības netiek galā pat Egons Dombrovskis. Tā kā Cēzars pirmā cēliena beigās tiek novākts, savukārt otrais ir pavisam par ko citu, laikam būtu jāsecina, ka režisors ir miris… lai dzīvo režisors?

Zināmā ir tik daudz, ka diemžēl ātri pāriet vēlēšanās uzmanīgi sekot tām nedaudzajām detaļām, kas noteikti būtu to pelnījušas. Kaut vai kostīmu mākslinieces Ramonas Barsegjanas radītajai Kleopatras tērpu "zelta līnijai", kas titullomas tēlotājas fizisko pievilcību nenoliedzami ceļ, un -8 scenogrāfijas asprātīgajiem nieciņiem – šķībai kolonnai, sfinksām, kas bola acis, u. c.

Jā, protams, es zinu, ka režisors zināja, ka kritikas reakcija būs tieši šāda, tieši to ne tikai bija paredzējis, bet pat apzināti iecerējis, mērķis ir sasniegts profesionāla un atbildīga režijas darba rezultātā, un varam likt jaunu bildi iekšā. Vēl es zinu, ka šāds produkts pazemo gan aktierus, kuriem tas jāspēlē, gan skatītājus, kuriem tas jāskatās, gan teātri, kurā tas tiek izrādīts. Jeb, pēc atmiņas aptuveni pārfrāzējot Džilindžera lugas Jūlija Cēzara citēto Napoleonu (Cēzara un Napoleona dzīves hronoloģijai lūgums uzmanību nepievērst), – vīnu es dzeru tikai divreiz: pirmo reizi, lai saņemtos noskatīties šo izrādi, un otro reizi, lai aizmirstu, ka esmu to redzējusi.

 

Kleo-Kleo-Kleo-Patra

Liepājas teātrī 28.XI plkst. 19, 6.I plkst. 18, 9.I, 7.II plkst. 19

Top komentāri

žanis
ž
ja cilvēkam jau ilgāku laiku nesanāk, varbūt vajag paņemt kādu garāku pauzi..? nez , ko paši liepājnieki domā
liepājniece
l
Ja šitā Džilis protestē, tad viņš to dara jau vairākus gadus un ļoti vienādā stiliņā. Man gan vairāk liekas, ka tā ir tāda liela un dziļa, nebūt neesmu droša, ka pārejoša radošā krīze. Respektēju, kad mākslinieki tādos brīžos paņem pauzi, nevis turpina sevi atražot, iekasējot naudiņu no skatītājiem, kuri vēl arvien cer, ka varbūt... Pašai savādi, ka tā rakstu, jo savulaik tieši Džilindžera izrādes Liepājā bija must-see, tās, kuras gaidīju un apmeklēju pa vairākām reizēm - Kamēliju dāma, Killera dienasgrāmata, Pīļu medības un pēc tam lieliskā Hanana. Bija pat diezgan gaumīga komēdija, kuras nosaukumu gan piemirsu. Kad sākās no kalna lejup ejošās izrādes, es vēl viņu aizstāvēju - nu nevar jau viens cilvēks visu laiku bliezt, protams, neveiksmes, radoši meklējumi utt. ir saprotami. -->
Gfdg
G
Aktierspēle lieliska. Bet kā kaut ko tādu var nosaukt par komēdiju... nesapratu. Teiksim tā - skatīties varēja, bet bez sajūsmas.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja