Rūtotais gabardīna audums Nova (ūdensnecaurlaidīgs, sarkans, melns, balts, smilškrāsas), ko ražoja luksuspreču zīmols Burberry’s, Lielbritānijas pilsoniskajās aprindās kļuva populārs pēc 1924. gada – kad bija norimušas Pirmā pasaules kara kaislības, kareivji atgriezušies mājās, fiziskās un garīgās rētas aizdzijušas, vārdu sakot, kad dzīve atgriezās vecajās sliedēs. Tomēr kaut kas no tradicionālā britu dzīvesveida bija zudis, zaudēts uz visiem laikiem. Varbūt tieši "zudušais laiks" ir tā nemateriālā substance, par kuru savā lugā Laiks un Konveju ģimene (1937) runā populārais britu dramaturgs un esejists Džons Boitons Prīstlijs? Substance, kas sagrauž Konveju ģimenes svētlaimi līdz ar tēva noslīkšanu – šo pēkšņo nāvi, kas "pārsteidz nesagatavotu" ikvienu no Konvejiem – sievu un māti sešiem bērniem.
Audums uz sienām
Taču Leonarda Laganovska skatuves noformējums ar Burberry’s Nova rūtiņām ir tik aktīvs skatuves dekoratīvais elements (plus griestu lampas lukturīši à la chinoise jeb pseidoķīniešu stilā un līdzīga formāta vecmeistaru gleznas it visur interjerā), ka liek pakavēties pie tā drusku sīkāk. Jā, Burberry’s kā britu zīmolu nēsāja kulta filmu Kasablanka un Brokastis pie Tifanija varoņi, taču tur tas bija kvalitatīvs, virsvidusšķiru raksturojošs apģērbs. Tomēr diez vai uzņēmīgais Hempšīras jauneklis Tomass Bērberijs varēja iedomāties, ka ar gabardīna drānām tiks tapsētas dzīvojamo telpu sienas. Pirmkārt, ņirbošās rūtis traucē uztvert cilvēkus telpā. Otrkārt, lugas darbības laikā (I un III daļa – 1919. gadā) leģendāros trenčkouta šineļus Burberry’s valstij ražoja pēc "slepenā kara pasūtījuma", un pat Latvijas skatītājs, iebarots ar autentiskiem britu seriāliem Dauntonas abatija un Misters Selfridžs (to darbība arī risinās ap Pirmo pasaules karu – pirms un pēc tā), šo to par britu masu kultūras labākās daļas pedantisko attieksmi un precizitāti pret XX gadsimta pirmās puses vēsturi būs dzirdējis. Proti, bagātā privātuzņēmēja Konveja nams kategoriski nevarēja būt "greznots" ar auduma tapetēm – tā, prasti sakot, būtu sliktas gaumes pazīme. Ja Laganovska "dekors" (scenogrāfija) ir postmoderna ironija, jājautā – par ko?
Vēl trakāk ir ar Ievas Kundziņas kostīmiem – izrādes Laiks un Konveju ģimene varoņi/-es tērpjas gaisīgos zīdveida "peņuāros", it kā tur, laukā, būtu mūžīga vasara kaut kur Rivjērā, nevis "mūžam lietainā Anglijas province" Ņūlingema. Dažas varones tērpā atrodam pa fragmentam no XX gs. 20. gados populārā art nouveau dizaina, pa detaļai, uzšuvei, aplikācijai, bet ne šī stila tīrību, savukārt "ģimenes galva" Konveja kundze kā tāda provinces dīva tērpta bāli sarkanā "spānietes tērpā", kas aktrisei katastrofāli nepiestāv, pat ja spānietes/čigānietes kleita domāta šarādes izspēlei, kā paredzēts lugā. Diemžēl visi stiprā dzimuma pārstāvji atgādina paprastus latvju vīriešus, kuros ne vēsts no elegances un stila, nemaz nerunājot par vēsturisku autentiskumu. Rezumējot – izrādes Laiks un Konveju ģimene vizuālais ietērps ir fantāzijā nabadzīgs, vienveidīgs un paviršs. Lētuma garša.
Cilpas un ģimene
Režisoru Edmundu Freibergu, izvēloties iestudēt šo Prīstlija lugu, saistījušas divas lietas. Mazsvarīgākā no tām – "laika cilpu teorija", kuras aktīvs propagandētājs 30. gados bija sociālists Prīstlijs (Danna teorijas par laika plūstamību un vienlaicīgumu ietekmē sarakstījis lugu ciklu Laika lugas), taču atsauces uz šo "teoriju" Freibergs nav likvidējis, piešķirot izrādei iluzoru "daudznozīmību", ko simbolizē reiz par rakstnieces karjeru sapņojušās, tagad dzeltenās preses žurnālistes Kejas nopūtas: "Eksistē Visuma ļaunais gars, un tas ir laiks."
Taču galvenais režisora intereses objekts ir ģimenes attiecības. Vispirms jau palīdzīgu roku šī nolūka realizēšanā režisoram sniedz dramaturgs, vienu dramaturģijas tehnikas "laika cilpu" izmetot lugā – tās darbība risinās 1919. gadā (I un III daļa), bet pa vidu ir "ceļojums nākotnē" – uz tagadni, 1937. gadu (tātad 18 gadu vēlāk, lai gan izrādē spītīgi tiek iegalvots, ka pagājuši 20 gadi…). Paņēmiens, ko kinematogrāfā pazīst ar nosaukumu flashback/ flashforward jeb ceļojums turpu šurpu laikā, konkrētajā lugā – no pagātnes uz tagadni. Šis ceļojums laikā apliecina kristīgo teicienu par cilvēka plāniem un Dieva smiekliem: kamēr cilvēks plāno, Augstākais ieņirdz. Ar Konveju ģimeni noticis tieši tas, kas… bija paredzēts. Proti, visu lugas varoņu dzīves ir risinājušās akurāt pretēji iecerētajam. Skaistā, gaišā nākotne, kurā ģimene ir mūžīgā uguns, pie kā patverties, visiem lugas personāžiem izvērtusies par emocionāli strandējušu un finansiāla bankrota priekšā nonākušu radniecīgi pasvešu, jo tālu ļaužu pulciņa "ainavu". Protams, vērot šādus stāstus "par mums" varētu būt ļoti interesanti (jo sevišķi, ja ņem vērā aktuālo un acīs krītošo, bet diemžēl režisoriski nekādi nerealizēto ideju par Latviju divdesmit neatkarības gados – sk. izrādes programmu). Protams, Nacionālajā teātrī nav iespēju veikt tādu tehnisko triku, kā tas 1984. gadā izdevās kinorežisoram Vladimiram Basovam televīzijas filmā Laiks un Konveju ģimene (starp citu, labā šīs tomēr jau didaktiskās lugas ekranizācijā), kurā 1919. gada ģimeni tēloja slavenu krievu aktierdinastiju jaunā paaudze, 1937. gadā – viņu vecāki (tostarp Jankovsku, Tabakovu, Ļeonovu, Striženovu, Basovu dzimtas pārstāvji). Bet Nacionālajā teātrī ir izrāde "par viņiem".
Ar ansambļa izjūtu
Taču uzteicams ir režisora milzu darbs ansambļa izjūtas iedzīvināšanā. Lielos vilcienos profesionālais uzdevums ir veikts, tas nekas, ka rezultāts ir "mūžvecais un tradicionālais" Nacionālā teātra aktieru spēles stils, kas nepazīst laika robežas, – tāda izrāde varēja tapt gan XX gs. 80. gados, gan XXI gadsimtā.
Pirmais cēliens NT izrādē aizrit gausā iesildīšanās ritmā, un teju neiespējami izsekot Konveju rīkotās šarādes literāro rotaļu tekstiem. Dramaturgs gan arī nav atlicinājis daudz vielas, no kā lipināt pilnasinīgas tēlu biogrāfijas (I daļā spilgtāko iespaidu atstāj Agneses Cīrules Keja, Sanitas Pušpures Kerola – divi romantiska rakstura izpratnes modeļi, intro- un ekstravertais, – un, protams, Ināras Sluckas Konveja kundze kā lielā mīkla – valdonīga māte un kundze, kas vēl alkst tikt valdzināta, vai "visu redzošās acis", kas rūpējas tikai par ģimeni). Toties II daļā, kad ieraugām, kas palicis pāri no Konveju sapņiem, intriga un temporitms pieaug.
Tad ieraugām Nopietnā Bebra (burtisks Ernesta Bīvera vārda tulkojums) – Ulda Anžes komiskā tēla no I daļas – psiholoģisko un patiesi dramatisko oderi – viens no iemesliem, kas sagrauž Konveju ģimeni, ir pārlieks lepnums (par izcelsmi?) jeb, skaidrāk sakot, – nerēķināšanās ar realitāti. Paradoksāli, bet līdzīga emocionāla attieksme "pēc manis kaut ūdens plūdi" varētu raksturot vairāku Antona Čehova lugu varoņu dzīvošanu ilūzijās (klišejiskās analoģijas – Kaija un Ķiršu dārzs). Ar vienu "bet".
Un te, lūk, slēpjas Ināras Sluckas tēla – Konveja kundzes – noslēpums. Protams, viņa nav nekāda "britu Raņevska", kas lugas Ķiršu dārzs autoram Čehovam tā arī paliek iesprūdusi ilūzijās kaut kur starp Parīzi un jauno Krieviju. Konveja kundze Ināras Sluckas interpretācijā ir traģisku pretrunu plosīta ģimenes galva – izteikta lietišķā sieviete, vienlaikus – mīloša māte, vienlaikus – egoistiska himera, kas joprojām grib pārvaldīt un kontrolēt savu pieaugušo bērnu dzīvi. Tieši šī tēma – māte un bērni, kas katrs savā veidā cieš fiasko (uzslavas pelnījusi arī Līgas Zeļģes Medža un Madaras Saldoveres Heizela, abas – krietni sastrādātas versijas par vīriešu salauzto pašlepnumu), – tad arī ir Nacionālā teātra Laiks un Konveju ģimene dzīvais nervs. Par spīti "mūžam melodramatiskajai un falšajai tradīcijai".
Laiks un Konveju ģimene ***
Režisors E. Freibergs. Nacionālais teātris. Tuvākās izrādes 19. un 31. martā.