Par to, ka Liepājas teātra jaunākajā pirmizrādē Platonovs un viņa sievietes Antona Čehova lugas darbība pārcelta uz Ameriku, liecina jau izrādes plakāts, kurā galvenais varonis Egona Dombrovska atveidojumā redzams zirga mugurā. Attēls raksturīgi noformēts kā Marlboro reklāmā. Kaut gan, balstoties izrādes vēstījumā, drīzāk plakātā varēja stilizēt viskija Jack Daniel’s reklāmu. Galu galā sievietes ir tikai četras, bet pudeles otrajā cēlienā – veselas septiņas.
Režisors Dž. Dž. Džilindžers, kurš ir arī skatuves varianta autors, varoņus pārdēvējis amerikāņu vārdos. Gan Kristiana Brektes scenogrāfijā, gan Annas Heinrihsones kostīmos uzsvērta XX gadsimta 60. gadu Amerika kā pazīstamu klišeju summa, sākot no kovboju apģērba un beidzot ar ASV prezidenta portretu galeriju, kas izvietota klasē, kurā par skolotāju strādā Platonovs. Jo vairāk izrādi skaties, jo vairāk nodarbina jautājums, cik lielā mērā to var uztvert jelkādās reālisma koordinātās.
Tīrs izmisums
Maikla Platonova parādīšanās karstuma pārņemtajā lauku saimniecībā, kur notiek draugu saiets, iezīmēta ar ironisku stilizāciju par vesterniem – viņš "apšauj" vīriešus, kuri krīt pēc attiecīga rokas mājiena, un ar neredzamām saitēm velk sev klāt mājasmāti – Signes Dancītes Džoannu. Vīrieši ir robusti, sievietes – koķetas. Platonovs savukārt ir ceļojošs melanholijas iemiesojums. Tāds latviski neizlēmīgā vīrieša amerikāņu variants, kurš īsti nevar saprast, kāpēc tik ļoti patīk sievietēm, taču viņam šī situācija visnotaļ patīk.
Divskatos ar četrām partnerēm Egons Dombrovskis izspēlē dažādus attiecību modeļus. Ar sievu Nensiju, kuru atveido Samira Adgezalova, viņš ir pieklājīgi atturīgs, jo uzskata viņu par muļķīti un īsti nespēj pamatot, kāpēc apprecējies. Ar Everitas Pjatas Sāru viņš izspēlē atmiņas par iemīlēšanos jaunībā. Anetes Berķes eksaltēto Pegiju viņš ķircina. Signes Dancītes Džoanna ar samērā šerpo raksturu, iespējams, Maiklam būtu piemērotākā, un par to liecina viņu deja, kuras smeldzīgā melodija turpinās arī tad, kad abi pārējo viesību dalībnieku priekšā mēģina dejot ņiprus soļus (horeogrāfe Linda Kalniņa). Taču, kad Džoanna vilina Maiklu gultā ar absolūti primitīviem paņēmieniem un viņš, pat īsti uz tiem neuzķēries, tomēr iet, kļūst skaidrs, ka arī te nekā ilgtspējīga nebūs.
Jo Platonovs, kurš ļaujas izslāpušo sieviešu miesas vilinājumam, ir skolotājs, tātad šo to lasījis indivīds, un meklē kādu, ar ko varētu arī parunāt. Neatrod un sāk dzert. Tikai tā var uztvert tās baisās lejupslīdes iemeslu, kas pārņēmusi galveno varoni otrajā cēlienā. Vārtīdamies uz matrača skolas klasē starp pusizdzertām pudelēm, Platonovs ir novedis sevi tādā stāvoklī, kad pat pažēlot sevi nevar. Viņš knapi saprot, kas ar viņu notiek. Intensitāte, ar kādu galvenais varonis dzer, viņa kustību un skatienu trajektoriju velk tikai no pudeles uz pudeli. Pāris reižu viņš pieklunkurē pie tāfeles, lai uzzīmētu puķītes zem uzraksta "I’m a Cowboy" un pašās izrādes beigās uzrakstītu: "1. septembris". Precizitāte, ar kādu Egons Dombrovskis atveido sava varoņa fizisko stāvokli, ir tiešām baisa. Hiperbolizētā plostošana apvienojumā ar reālistisku alkoholiķa fiziskā un garīgā stāvokļa atveidojumu rada sajūtu, ka šim cilvēkam nav nākotnes. Taču ir būtnes, kas tā nedomā.
Smukās muļķītes
Čivinādamas apmēram vienu un to pašu: "Tu esi netīrs, tu esi piedzēries, tu smirdi", cita pēc citas klasē parādās četras skaistules. Visām Platonovu vajag sev, visas viņu grib vest sev līdzi un palikt kopā ar viņu – arī tādu. Un to reālpsiholoģiski attaisnot ir pagrūti. Aktrises ar atšķirīgām sekmēm tiek galā ar saviem tēliem. Vispilnasinīgākā ir Signes Dancītes Džoanna, kurā jaušams temperaments un ilgas pēc tam atbilstoša pretspēlētāja. Viņa ir gatava turēt līdzi arī dzeršanā, ja tas līdzētu. Samiras Adgezalovas Nensija, pasludināta par lielāko muļķi no četrām, tomēr izraisa simpātijas. Aktrise balansē starp meitenīgu naivumu pirmajā cēlienā un rūpju nomāktas mātes ciešanām otrajā, centīgi vairoties, bet ne viscaur izvairoties no pārlieku sakāpinātām intonācijām. Anete Berķe Pegijas lomu triepj biezām komiskā rakstura krāsām, īpaši necenšoties pamatot, kāpēc viņas varone ir tāda. Savukārt Everitas Pjatas Sāra ir nelaimīgi apprecējusies ar glīto, bet garlaicīgo Billiju un Platonovā saredz vērtīgāku alternatīvu, taču savās izpausmēs viņa ir tik manierīgi koķeta, ka saprast, vai zem šīs maskas ir arī patiesas jūtas, nav iespējams.
Vīriešiem, kuri nav Platonovs, izrādē nav īpaši daudz, ko darīt. Jau pieminētais Billijs Mārtiņa Kalitas izpildījumā ir aizkustinoši naivs, Edgara Pujāta Džordžs – šarmanti vecišķs, Kaspara Goda Džons – lempīgs. Aktieri gaumīgi pavada laiku uz skatuves, bet ne vairāk.
Sezonas konteksts
Neesmu ne pirmais, ne pēdējais, kurš runā par tā saukto Džilindžera triloģiju, kas sākās Daugavpils teātra izrādē Iemīlējās muļķis muļķītē, turpinājās Bannija Manro nāvē Dailes teātrī un finišēja ar Platonovu un viņa sievietēm Liepājā. Visās trijās lokā ir vīrietis, kurš ir sieviešu uzmanības centrā, vienīgi pirmajā izrādē tas ir avantūrists, kurš kapitulē, sastopoties ar atbruņojošu naivumu un neaizsargātību, otrajā – vēl lielāks avantūrists, kurš sevi cītīgi izdedzina līdz pēdējam, trešajā – samērā izglītots un gudrs cilvēks, kurš ir pārāk vājš, lai rīkotos pareizi, taču nespēj to sev piedot. Vājais vīrietis kļūst par Džilindžera sezonas tēmu – nekādi īpašie varoņi nav arī abi simpātiskie veči no izrādes Bļitka Goda teātrī, savukārt 8 mīlošās sievietēs vīrietis uz skatuves neparādās, bet tiek apspriests kā fūriju bara manipulāciju upuris.
Pēc iestudējuma Platonovs un viņa sievietes noskatīšanās paliek jautājums, kāpēc vajadzīgs Čehovs, lai no viņa nofiltrētu visu čehovisko, atstājot tekstus bez zemtekstiem un plikas sižeta ribas un atņemot iespēju emocionāli līdzpārdzīvot faktiski visiem varoņiem, pašu Platonovu ieskaitot. Ar Maksimu Gorkiju, savulaik iestudējot Saules bērnus, režisors tomēr tik brutāli nerīkojās. Iespējams, tieši to Džilindžers mums grib pateikt – ka mūsdienās zemteksti ir pārāk piņķerīga padarīšana, tāpēc jābliež pa taisno?
labvēlis
io
SR patīk, lasiet kroderā