Nepieciešams neliels vikipēdisks ievads, pirms ieiet Sāras Bernāras gaiši mēbelētajā istabā Valmieras Drāmas teātra Apaļajā zālē, kur bez lieliem pārsteigumiem un satricinājumiem divus cēlienus ar starpbrīdi rit "Feliksa Deiča kopdarbs ar diviem viņam dārgiem aktieriem Daci Eversu un Tālivaldi Lasmani", kā programmiņā raksta literārās daļas vadītāja Edīte Tišheizere.
Nav bijis lielākas šovmenes
Grūti iedomāties, ar ko šodienas realitātē salīdzināt aktrises, mazāk pazīstamas arī kā tēlnieces, rakstnieces, Sāras Bernāras (1844–1923) neticamo slavu savā laikā. Nosauciet kādu mūsdienu aktrisi, kura dotos viesizrāžu turnejā maršrutā: Itālija, Grieķija, Ungārija, Austrija, Zviedrija, Anglija, Spānija, Portugāle, Beļģija, Nīderlande un Krievija. Uzskata, ka tieši viņa aktiermākslā lika pamatus vārdam "zvaigzne", kas, nonācis līdz XXI gadsimtam, kļuvis par tīri tehnisku apzīmējumu. Viņu pielūdza un dievināja. Austrijas imperators pēc Fēdras Bernārai ap kaklu esot aplicis dārgu rotu, no viņas spēles Sanktpēterburgā aizkustināts bijis arī cars Aleksandrs III, savukārt Zīgmunds Freids Bernāras portretu piekāris pie sienas savā darba kabinetā. Leģendāra ir arī Bernāras brīvdomība ilgi vēl pirms jebkādiem feminisma impulsiem. Ar biznesa sievietes tvērienu viņa vada vairākus teātrus, Parīzes komūnas laikā Odeona teātrī ierīko kara hospitāli. "Aizmirstiet par Lēdiju Gāgu, nav bijis lielākas šovmenes par Sāru Bernāru," lai raksturotu aktrises ekscentrisko dabu, košu salīdzinājumu piedāvā Observer kritiķis. Viņai bijis "bzdings", citādi nepateikt, uz eksotiskiem dzīvniekiem. Reiz Bernāra nopirkusi baltu vilcēnu, savukārt Amerikas turnejas laikā Ņūorleānā (mēneša laikā – 27 lomas!) – aligatoru, kurš gan nav pārāk ilgi dzīvojis, jo saimniece viņu dzirdījusi pamīšus ar pienu un šampanieti. Cik par to skuma papagailis Bizibuzū, gepards un trīs suņi – vēsture klusē.
Valmieras skatītājs zina pats
Šis ir gadījums, kad recenziju jau ir uzrakstījis skatītājs. Par to vienmēr brīnās starptautiskie eksperti, kā tik mazā pilsētiņā var būt tik mākslinieciski kvalitatīvs un profesionāls teātris un tik gudrs skatītājs. Tās ir gan Krodera tradīcijas, gan paša skatītāja nopelns, kurš ir prasīgs un nav visēdājs. Spilgts piemērs ir (ne)gadījums ar Mārtiņa Eihes iestudēto Raiņa Daugavu, kad skatītājs tiešām bija apvainojies un gandrīz nemaz neplaudēja. Zinot, cik esam pieklājīgi…
Ar Saules pelniem ir citādi. Skatītājs šo izrādi pieņem no pirmajām minūtēm, kad ierauga Daci Eversu skaistā, pastelīgā kleitā (kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa) un kastaņbrūnā jūgendiskā frizūrā stāvam Mārtiņa Vilkārša sarūpētā "bildē" – scenogrāfija ir kā Francijas ainavas un saulrieta turpinājums. No skatītājiem plūst cieņa un mīlestība pret savu aktrisi, kura saistās ar ziemeļnieciski spīviem, iekšupvērstiem raksturiem teātrī un dzīvē nav iedomājama, izrādot savu ledusskapi. Gluži kā Strīpa, Ipēra, Zariņa. Savā ziņā šī loma ir arī režisora Feliksa Deiča dāvana Dacei Eversai dzimšanas dienā tīri kā džentlmenisks žests, dodot iespēju aktrisei būt vienkārši skaistai vārda klasiskajā nozīmē. Izrādē daudz kas notiek vārda klasiskajā nozīmē, un, šķiet, tieši tas patīk skatītājiem. Viņu atvērto, koncentrēto un līdzdzīvojošo seju vērošana kļūst par izrādi izrādē. Bija jūtams tas specifiskais ievibrētais gaiss kaut kur starp skatuvi un zāli, kāds rodas tikai teātrī. Šobrīd izrādes, kurās tiek saglabāta t. s. ceturtā siena postdramatiskā teātra ērā, pakāpeniski kļūst par eksotiku. Visu cieņu Feliksam Deičam, kurš ir uzticīgs sev un savām vērtībām un nesvārstās līdzi laikmetīgās estētikas principiem. Arī šajā izrādē Deičs ir vēlējies izkust aktieros, pirms tam rūpīgi sastrādājot viņu psiholoģiskās attiecības. Skatītāji to ir novērtējuši ar komentāriem: "silta saspēle D. Eversai un T. Lasmanim", "paldies visiem izrādes veidotājiem – lieliska aktierspēle, telpa, kostīmi. Dace Eversa Sāras Bernāras lomā brīnišķīga un īsta. Lai teātrim vairāk šādu izrāžu, kurās aktieri savas lomas iznes dziļi, bet viegli, nepārspīlēti! Noteikti viena no šīs sezonas izrādēm Valmierā, kas jāredz!".
Asinis dzīslās vēl netek
"Lugas darbība norit vientulīgā salā pie Francijas krastiem, kur patiešām dzīves pēdējos gados mita 77 gadus vecā "dievišķā Sāra" kopā ar dēla Morisa ģimeni. Dramaturgs izmitinājis šajā salā arī izdomātu tēlu – Bernāras sekretāru Žoržu Pitū, kurš aktrisei ir gan sargsuns un kopējs, gan peramais zēns un iedvesmotājs," Kanādas dramaturga Džona Marella lugas situācijā un abu varoņu attiecībās ieved E. Tišheizere. Vienā zāles stūrī M. Vilkārsis uzbūvējis ko līdzīgu Bernāras "Dainu skapim". Daudz, daudz kastīšu, notikumi alfabēta secībā. Kurš gan tā dzīvo?! Neviena cilvēka dzīvi nav iespējams ieslodzīt kastītēs, kur nu vēl tik vētrainu kā Sāras Bernāras. Tāpēc viņas un Pitū mēģinājumi "kartotizēt" viņas dzīvi beidzas ar nemitīgiem īssavienojumiem. Bernāra ne tuvu nav gatava nāvei, un viņa nevēlas doties pensijā uz mūžu. Zināms, ka Sāra Bernāra spēlējusi līdz pēdējam. Arī pēc labās kājas amputācijas 70 gadu vecumā, uz kuras operāciju it kā esot devusies, dziedādama Marseljēzu.
Izrādē krūka ar ūdeni un citrona šķēlītēm uz Bernāras galdiņa liek sajust tveici, bet Eversas Bernārai drīzāk šķiet, ka nepārejoši salst. Tāpēc viņa tik drudžainā egocentrismā dažnedažādi trenkā Pitū. Gan pēc saulessarga, gan vispār. Varu piekrist skatītājiem, ka tā ir laba aktierspēle, tomēr, manuprāt, Eversas un Lasmaņa saspēlē pagaidām pietrūkst tā seismiskā jūtīguma un nianšu, ko bezkaislīgi paģēr kamerzāles tuvplāns. Turklāt svarīgi, ka vecākajai paaudzei, kas, visticamāk, būs šīs izrādes galvenie skatītāji, aktieru partnerībā augstu latiņu ir uzlikuši tādi meistari kā Elza Radziņa un Kārlis Sebris (Mīļais melis). Arī dramaturgs nav īsti palīdzējis, lai Pitū dzīslās ritētu īstas asinis. Šobrīd, šķiet, aktieris pamatā cīnās ar tēla formu, kas ir sarežģīta, jo ne viņš kāds polsterēts resnulis, ne klibo, ne runā kādā dialektā. Tomēr ir mazliet dīvains. Tāds uzdevums aktierim, protams, ir visgrūtākais. Luga kopumā sirgst ar intonatīvu iepriekšparedzamību un zināmu vienveidību, kas arī nepalīdz Pitū lomas asins cirkulācijai. Varbūt tāpēc skatītāja Ilga raksta: "Ļoti laba aktierspēle, taču pati izrāde garlaicīga."
Nepārprotami Deičs un Eversa vienojušies nepūlēties žilbināt ar aktiermeistarības virtuozitāti, pūloties atdarināt fizisko līdzību. Vienīgais fiziskais "citāts" Eversas spēlē ir vieglā pieklibošana. Šķiet, abi vēlējušies slēgt Bernāras personību ne pēc burta, bet – gara. Un kurš gan būs eksperts? Daži YouTube sižeti ar sprakšķoņu kā no Raudives garu izsaukšanas aparāta, diez vai ļaus pārliecinoši spriest par aktrises "zelta balsi" (Viktors Igo) un "dievišķumu". Kaut gan tomēr, tomēr – ieklausieties, tā ir fascinējoša balss pat šādā kvalitātē. Mazliet raudošajai (ne raudulīgajai) melodeklamācijai un traģēdijas pulsam ir hipnotiska ietekme. Saules pelni Valmieras Drāmas teātrī drīzāk ir par to, ka arī "svētais monstrs" (Žans Kokto) ir tikai cilvēks, kurš negribēja mirt un palikt viens. Un par to, ka latviešu skatītājs ļoti mīl biogrāfiskus stāstus par māksliniekiem.
Starp citu, īstā Sāra Bernāra nomira vienīgā dēla Morisa rokās.
Saules pelni ***
Valmieras Drāmas teātra Apaļā zāle