Nule kā pabeidzis operu Tristans un Izolde, Rihards Vāgners vēstulē rakstīja, ka tikai viduvēji šī darba uzvedumi viņu vēl varētu glābt. Pilnvērtīgā izpildījumā skatītājam neatliks nekas cits kā sajukt prātā. Retie šādam līmenim tuvie atskaņojumi liecina – komponists nav pārspīlējis, operas metafiziskā jauda ir spējīga ietiekties cilvēkā tā, ka ar prāta palīdzību viņš vairs neko nespēj izskaidrot un izlīdzas ar neko neizsakošu teicienu, ka "pilnībā atradies mākslas varā". Bet kur viņš pabijis, kas tas bija, un ko tas ar viņu izdarījis? Zinātniskas skaidrības nav.
Jūtu elektrospēkstacija
Pašlaik opera ir teju vai vienīgā mākslas zona, kurā emocijām, jūtām, dvēselei ir ļauts izpausties tik tiešā un nesamocītā veidā. Bez ironiskas atvainošanās un sarunas klusināšanas. Jūtu elektrospēkstacija – tā dēvē operu šodien. Par spīti izteikti mākslīgajai formai, milzīgajām naudas šeftēm, intrigām tai riņķī un apkārt, operas kodols ir un paliek cilvēka dvēsele.
Alvis Hermanis, iestudēdams Skaistākās nāves ainas operas vēsturē, kuru pirmizrāde notika Cīrihes Dramatiskajā teātrī 20. martā, operas iedarbības megaspēku kā fenomenu ir licis malā un pievērsies tai ar prātu, nogriežot skaņu teju vai pavisam nost – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Operas muzikālo izpildījumu viņš aizstāj ar klusinātu, īsu un fragmentāru čerkstošas plates atskaņojumu kamerteātra noteikumos: izrādes spēles laukums Schiffbau Box spēj ietilpināt ap 200 skatītājiem deviņās rindās nelielā amfiteātra paaugstinājumā.
Režisors, kurš ir izrādes autors, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks, savā jaunajā darbā ir koncentrējies uz nāves attēlošanas estētiskajām formām un iespējām teātrī, domājot par to dīvaino laika paplašinājumu un skaistumu, kāds novērojams tikai operā, pirms kāds no tēliem mirst, un par to, kā teātrī runāt par nāvi, nerādot naturālistiskus attēlus, mēģinot savienot teātra un operas izteiksmes līdzekļus jaunā valodā, lai sarunātos par dzīvi un nāvi.
Alvis Hermanis radījis izrādi, kura savā mākslīgumā un metalīmeņu savirpinājumā tiecas pārspēt jebkuru operas iestudējumu. Vai arī iedarbības spēka dziļumā?
Atgriešanās Rietumu teātrī
Pirms diviem gadiem atvadījies no teātra Rietumu telpā, Alvis Hermanis palicējiem teica, ka turpmāk pievērsīšoties operai, un, Riharda Vāgnera kategorijās runājot, kā savu novēlējumu cilvēcei atstāja Stāstu par Kasparu Hauzeru. Izrādi, kuras centrā bija cilvēks, sagūstīts uzvedības un rīcības žņaugos un musturos, ko sastrādājusi civilizācija un ko sabiedrība sliecas paģērēt no katra sava locekļa. Šī izrāde palika atmiņā ar savām lielajām jautājuma zīmēm. Tagad Alvis Hermanis ir atgriezies turpat, kur atvadījās, – Cīrihes Dramatiskā teātra Schiffbau Box mazajā laukumā, kas ir gana ietilpīgs kosmiska mēroga sarunām.
Aprīļa afišas fokusā šajā teātrī ir Alvja Hermaņa daiļrade, jaunajam darbam līdzās tiek izrādīti Minhenes Kammerspiele iestudētie Vēlie kaimiņi un JRT Melnais piens.
Šis skūpsts nozīmē nāvi
"Opera ir nāves priekštelpa," kādā intervijā saka Alvis Hermanis. Teātra sarunai par nāvi viņš ir izvēlējies šo tēmu raksturojošu situāciju iz dzīves, rādot cilvēku pansionātā, dzīves pēdējā stacijā pirms kapsētas un nezināmā.
Līdzīgi idejas uzplaiksnījumi Rietumeiropā bija vērojami, kad tika atzīmēta Džuzepes Verdi 200. dzimšanas diena: dažādu zemju mākslinieki bija radījuši izrādes, iedvesmojoties no dzīves fakta – itāļu komponista 1896. gadā Milānā dibinātā pansionāta Casa di riposo per musicisti, kurš darbojas līdz mūsu dienām un kurā mūžapēdējo cēlienu vada operdziedātāji un mūziķi. Jaudīgākais komentārs tika radīts Berlīnes Volksbühne am Rosa Luxemburg Platz. Austriešu režisors Johans Kresniks izrādē Villa Verdi bija apvienojis agrākās operas, teātra un dejas mākslas zvaigznes – cilvēkus jau ļoti cienījamos gados –, dodot tām iespēju vēlreiz uzstāties bez tehniski augstvērtīgas varēšanas, bet ar visu eksistenciālo jaudu un mākslinieka neprātu, kas tajās mīt.
Par Verdi dibināto pansionātu šveiciešu teātra, kino un operas režisors Daniels Šmids 80. gadu vidū ir uzņēmis dokumentālo filmu Toskas skūpsts/Il Bacio di Tosca. Šis skūpsts nozīmē nāvi.
Filmā iemūžināta lielā Verdi un Pučīni interprete Sāra Skudēri, kura no skatuves atvadījās 40. gadu beigās. Filmā viņa redzama 87 gadu vecumā, klausoties plati ar savas balss ierakstiem un uzstājoties kopā ar citu atvaļinātu operas zvaigzni Salvatori Lokapo pavisam mūsdienīgā performatīvā formātā, ko dēvē par reenactment un kas nozīmē vēlreizēju situācijas izspēlēšanu. Abi mākslinieki Verdi pansionātā vēlreiz izspēlēja un izdziedāja ainu no Toskas, kurā viņi bija grandiozi pirms 45 gadiem. Pievienoto vērtību izpildījumam radīja vecuma trauslums, nāves tuvums un dziedātāju autentiskums.
Alvis Hermanis šo Šveicē labi zināmo filmu neatkārto, bet mēģina runāt par to pašu ar citiem izteiksmes līdzekļiem. Līdzīgā situācijā ir ievietoti viņa izrādes cilvēki – arī viņi dienas vada, ja izdevies izkāpt no gultas, klausoties plates ar operu ierakstiem un izspēlējot nāves ainas. Tikai šie cilvēki nav mākslinieki. Lai gan var arī teikt, ka viņi ir mākslinieki, tikai tādā rafinētā vairāku līmeņu klājumā. Šos vecos cilvēkus atveido gados jauni aktieri, nogrimēti līdz reālistiskai līdzībai kā deviņdesmitgadnieki, un viņu psihofiziskā esība mēģina noturēties šajā vecuma grupā – hiperreālistiski un tajā pašā laikā ar labi sajūtamu nobīdi groteskas virzienā.
Iestudējuma varoņi pansionātā izspēlē nāves ainas no operām, kurās savukārt atveido jaunus cilvēkus. Operas varoņi mirst jauni!
Atpūtas istabā medicīnas māsas uzraudzībā uz veca atskaņotāja tiek liktas plates un vēlreiz izspēlētas ainas no operām Traviata, Toska, Jevgeņijs Oņegins, Karmena, Pajaci, kā arī kolektīvi izdzīvota skaistākā baleta miršanas aina – Kamila Sensānsa Mirstošais gulbis. Dzīves intensitāte šajos cilvēkos tiek akumulēta caur mākslu – lai arī visžēlīgākajos formātos, ko spēj piedāvāt tehniski novecojusī aparatūra un pašu izpildītās ainas amatierteātra līmenī. Taču tas ir spēcīgāk par realitāti, kas viņiem dzīvē ir atlikusi. Ik pa laikam kāds ir spiests ieturēt pauzi, un tad šis cilvēks ir redzams cauri stikla sienām pusnemaņā guļam reanimācijas gultā, kamēr citi turpina klausīties plates, apspriezdami, kas tā ir par ainu, kas pašreiz skan, un tad to izspēlēdami. Tā ir nāves attālināšana un dzīves pagarināšana ne tikai operās, bet viņu pašu dzīvē.
Kā iestrēgusi plate, šī spēle atkārtojas un atkārtojas, mainoties operām, bet nemainoties senioru izpildījumam. Tajā neienāk neparedzamais un nezināmais, kas ļautu citādi sajust notiekošo, ārpus sadzīves kategorijām. Kad spēlēts ir gana, katrs vēl izsaka pēdējo vēlēšanos, ko viņš vēl vienu reizi dzīvē gribētu. Tās ir pavisam vienkāršas dzīves lietas, kuras iegūst vērtību lielākoties tad, kad vairs nav pieejamas.
Brīdi vēlāk skatītājs dzird XXI gadsimta prognozes attiecībā uz cilvēku, kura funkcijas aizvien masīvāk aizstās tehnoloģijas, arī cilvēkam kā šķirai tiek pareģota drīza nāve un viņa klātesamības nevajadzība dzīves procesos. Un tad jau tuvojas lielā fināla aina ar nedaudz piemirstajiem medikamentu ratiņiem, kuru saturu, izmantodami medmāsas prombūtni, izrādes tēli izdzer, lai pārdozējot sasniegtu transcendenci, kamēr skan Riharda Vāgnera visu laiku skaistākā miršanas aina – Izoldes Liebestod.
Smiekli bez nāves
Jocīgi, taču spēcīgākās ainas ir pavisam citas – sākums un beigas. Izrāde sākas, izgaismojoties gaišai, paplukušai stiklotai telpai, kurā lēni ienāk trausla, laika spēka nežēlīgi skarta sieviete. Viņa paliek stāvam pie stikla un caur to ilgi skatās zālē. Viņa ir visu tur sēdošo neizbēgamā nākotne, ja viņi vēl ilgāk paliks dzīvi. Izrāde noslēdzas ar "dzīvi palikušo" medmāsu, kura lūkojas uz mums caur šo stiklu. Arī šī dzīve drīz būs rokas stiepiena attālumā no nāves kā visiem mums.
Taču viss, kas atrodas pa vidu starp sākumu un beigām, dīvainā kārtā attīstās tādā kā karikatūras virzienā. Cilvēks izrādē līdzinās jocīgai rotaļlietai, un vecums ir gandrīz jauks. Katrā ziņā tas nav briesmīgs un neietiecas cilvēka eksistenciālajā zonā līdz pašai serdei. Par to var arī droši smieties, jo nekas nav īsts. Izrāde ir tīrā spēle, un režisors to neļauj aizmirst ne brīdi.
Vēlme runāt par vecumu un nāvi gaiši un ar humoru ir saistoša un labi korespondē ar operu miršanas āriju skaistumu, taču sarunu īsti neiedarbina. Jo, pietrūkstot lielākam atskaites punktam, kurā visi smiekli beidzas un sākas kaut kas, ko mēs nezinām, pietrūkstot smieklu pretspēlētājam pašā izrādes miesā, visa šī teatrālā norise ātri iestrēgst jokošanas vienmuļībā un neiegūst to mērogu, kas ir operas mūzikā.
Opera tomēr nav tikai dīvaini cilvēki uz skatuves, bieži vien deformētiem ķermeņiem un nepavisam ne jauni. Ne jau visi dodas uz operu izsmieties par neveiklībām un kārtīgi izprātoties, daļa cilvēku dodas arī satikties ar citas temperatūras dzīves un nāves sajūtu, citu esamības mērogu, kas mājo ģeniālā mūzikā.
Izrādes rafinētā konstrukcija – jauni cilvēki, kuri spēlē vecus cilvēkus, kas savukārt spēlē jaunus cilvēkus, – ir tās lielais trumpis, taču izrādē tā piedalās galvenokārt idejas līmenī. Šis jaudīgais potenciāls netiek īsti izstrādāts un attīstīts, lai atvērtu iespēju spēcīgāk sajust cilvēku.
Tas paliek tādā prāta performatīvās abrakadabras līmenī, kas neved iekšā ne dzīves, ne nāves noslēpumos, bet labi der kritiķu meditācijām un sarunām par inovatīvām idejām teātra jaunākajā praksē, taču maz ko spēj pateikt par cilvēku. Varbūt tā notiek arī tāpēc, ka nāvi, par kuru režisors runā, viņš pats sev nelaiž klāt, atgaiņājoties no tās ar smiekliem un jokiem.
Alvis Hermanis Rietumeiropas teātra un operas mākslā ir īpaša parādība divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņam piemīt spēja no gadsimtos sastrādātajiem izteiksmes līdzekļiem izveidot kaut ko jaunu, viņam ir idejas, kas attīsta mākslas valodu. Otrkārt, Alvim Hermanim ir spēja radīt lielus cilvēciskus brīžus uz skatuves, un tas mūsdienu teātra pasaulē ir pa spēkam nudien tikai dažiem. Lieliem māksliniekiem.
Žēl, bet šo lielo teātra momentu, kādi bija atvadu Kasparā Hauzerā, Alvja Hermaņa atgriešanās izrādē pietrūkst. Ir interesants inovatīvs piedāvājums.
Pašlaik Alvis Hermanis Cīrihes Dramatiskajā teātrī mēģina nākamo izrādi ar leģendāro dejotāju Mihailu Barišņikovu, vēl vienu potenciālu Villa Verdi klientu, kurš turp nemaz negrasās pārcelties.
Skaistākās nāves ainas operas vēsturē/Die schönsten Sterbeszenen in der Geschichte der Oper
Cīrihes Dramatiskajā teātrī 1.–19.IV, 16.–31.V www.schauspielhaus.ch