Ko darīt skatītājam, kurš nokļūst izrādē un saprot, ka tā ir pat ne "piepīčkāta" ar citātiem, bet vienkārši sastāv no visāda veida atsaucēm, alūzijām, tiešiem aizguvumiem un paša režisora biogrāfijas sastāvdaļām? Sākumā ir vēlme visu atšifrēt, visu uzminēt, visu saprast… un tad pienāk brīdis, kad saproti – no tā, vai tu atminēsi oriģinālu, konkrētā izrāde nekļūs ne labāka, ne sliktāka.
Ribas ar bezgala vitālu miesu
Regnāra Vaivara jaunā izrāde Titāniks pieteikta kā kamermūzikls, tomēr dziedāšanas nav nemaz tik daudz, turklāt melodijas brīžam šķiet tīši vai netīši transformējušās, dziesmas apraujas, tā arī līdz galam nenodziedātas, un čella pavadījums visam piešķir bezmaz sirreālu noskaņu. Turklāt tās nav oriģinālkompozīcijas, bet režisora atlasītas dziesmas – dažas savulaik megapopulāras, piemēram, Ingus Baušķenieka Guvernante diversante, – un dažu dziesmu teksti ievīti arī varoņu sarunās. Piemēram, galvenā mīlas pāra paradums vienam otru saukt par zaķi izrādās tieši saistīts ar izrādē izmantoto Jura Kulakova dziesmu Neatvadīsimies, kurā Klāva Elsberga dzejā izskan šāda uzrunas forma.
Ja paņemtu skalpeli un no izrādes izpreparētu pliku fabulu, tā izrādītos gauži sentimentāls stāsts par puisi, kurš tā arī neredzēja Titāniku (vairāk kā redzēt viņam arī neviens nepiedāvāja) un nedabūja arī necik mīlas prieku ar kādu guvernanti, tak viņa sapņi par šo sievieti padarīja puisi par stāstnieku un vēlāk arī aktieri. Un tad notika sliktākais, kas ar sapņotājiem var notikt. Tālāk stāstīt laikam nedrīkst. Regnārs Vaivars šī stāsta ribas apaudzējis ar bezgala vitālu miesu, bagātīgi smeldamies savā un izrādē iesaistīto aktieru pieredzē. Izrādē, kuras nosaukums maldīgi rada sajūtu, ka stāsts būs gluži kā zināmajā filmā ar Vinsletu un di Kaprio, darbojas divi pāri – Edgars un Kristīne, kā arī Aija un Juris. Vēl nesen iestudējis Aiju pēc Jaunsudrabiņa, Kristīnes lomā paņēmis Madaru Botmani, kura joprojām spēlē Kristīni Purva bridējā (nu labi, pusi no Kristīnes), savukārt Edgara tēlā ievīdams gan drusku no paša savulaik spēlētā Otello, gan kādu kripatu no Gundara Grasberga Voiceka. Neskatoties uz atklāto spēli ar varoņu vārdiem, tieši Edgara un Kristīnes attiecību attēlojumā ir visvairāk patiesu emociju un vismazāk ironiskas atsvešinātības, turklāt Madara Botmane, kurai teksts atvēl galvenokārt monotonas greizsirdības lēkmes, tomēr iezīmē to dubulto dabu – Kristīne atkaro Edgaru fiziski, bet viņa domas paliek pie sapņu tēla Aijas.
Maijas Doveikas Aija transformējas ne tik daudz skatītāju acu priekšā kā Edgara stāstos. Saglabādams savu pēkšņi uzliesmojušo mīlestību, viņš Aijas tēlu padara par preci, transformēdams pēc vajadzības – gan neķītros stāstiņos krogā, gan pārspīlēti salkanos deklamējumos, jau uzstādamies kā aktieris. Viņš turpina Aiju mīlēt un turpina ar viņas vārdu pelnīt naudu, līdz viss sašķīst drupatās. Ceturtajam no hrestomātijām patapinātajam tēlam Jurim gan ir krietni mazāka, būtībā rezoniera loma, turklāt Ģirtam Liuzinikam tā ir tikai viena no trim lomām izrādē. Savukārt gluži teiksmainus vaibstus iegūst režisors Ādolfs (sveiks, Alunān!) asprātīgi vērienīgajā Artura Krūzkopa izpildījumā. Tieši izrādes otrajā cēlienā, kas reizē ir ārkārtīgi smieklīgs un atbruņojoši sāpīgs, Regnārs Vaivars atklājas kā asredzīgs vērotājs, kurš ir spējīgs ironizēt par to, kā aiz ārējiem efektiem teātrī nogrimst sākotnējā radošā iecere, gan visnotaļ nesaudzīgi atklāt aktiera kā cilvēka ārkārtīgo neaizsargātību un negatavību uztvert realitāti. Teātris, kādu to rāda Titānikā, ir briesmīgu klišeju virkne, jo trakāk, jo labāk, aktieris tas pats klauns vien ir, un jebkurš dzīvesstāsts ir tikai priekšnesums kabarē programmā. Tomēr R. Vaivars panāk to, ka skatītājam, kurš nupat vēl kliegdams smējies par stulbām zvīļojošām medūzām, izrādes beigās par tām vairs smiekli nenāk.
Kā ar laineri postdramatiskajā teātrī
Izrādi skatīties ir ārkārtīgi interesanti. Regnārs Vaivars var atļauties neilustrēt gatavu tekstu, viņš būvē izrādi atbilstoši savam redzējumam. Regnāra pasaule balansē starp reālo un izdomāto, viņš spēlējas ar mērogiem, un rūpnīcas direktora auto var būt tikai spēļu mašīnīte, bet telpā pēkšņi var ieslīdēt gan Titānika lustra, gan gluži ārprātīgs "zelta" Amors. Skatītājam jābūt gatavam, ka Regnāra fantāzijas burvju lādīte ik sekundi izspļaus kādu triku, turklāt ne mirkli nepazudīs saistība ar visnotaļ strikti uzbūvēto sižetu. Aktieru ansamblis (bez pieminētajiem arī Artis Drozdovs un Marija Bērziņa) ir acīmredzami aizrāvies ar piedāvāto materiālu un dzīvojas, spēlējas tajā. Scenogrāfs Aigars Ozoliņš centies piejaucēt nepateicīgo OKartes zāles telpu, kurā gluži neizbēgami no visām vietām visu redzēt nav iespējams. Anta Priedīte veidojusi kostīmus un ir arī izrādes horeogrāfe, palīdzot režisoram ārdīt robežu starp reālo un nosacīto. Titāniks ir vērtīga pieredze, kā apvienot nopietnu stāstu ar izklaidi, vienlaikus eleganti kā ar laineri iebraucot visos tuvākā laika pētījumos par postdramatisko teātri (par to nu es nešaubos). Brauciens ar Vaivara Titāniku skatītājiem beidzas gana laimīgi, izbaudot gan viltus spožumu, gan melnus dūmus tieši acīs.
@@@@
Titāniks
Tuvākā izrāde – 26. IX plkst. 18.30
Nacionālā teātra Jaunā zāle