Pirms savas un Izraēlas filharmonijas orķestra ierašanās Latvijā pasaulslavenais diriģēšanas vecmeistars Zubins Meta telefonintervijā Dienai stāstīja, ka spilgti atceras savu uzstāšanos Rīgā Operā 1990. gadā. Klausoties viņa teiktajā, ar kaunu un nožēlu sapratu, ka diemžēl nevaru priecīgi saukt: es arī tur biju! Toties tagad būšu to vidū, kuri ilgi atcerēsies maestro un viņa 46 gadus vadītā orķestra koncertu Dzintaru koncertzālē – vakaru, kurā klausītājus uzrunāja Riharda Štrausa krāšņā, kinematogrāfiski aizraujošā simfoniskā poēma Tila Pūcesspieģeļa draiskie nedarbi, Arnolda Šēnberga skaņu dzeja – stīginstrumentu seksteta Apskaidrotā nakts pārlikums stīgu orķestrim un Pētera Čaikovska mūža traģiskā grēksūdze un pēdējā cīņa – Sestā jeb Patētiskā simfonija. Piedevās klausītāji tika apbalvoti ar šeit dzīvajā izpildījumā sen nedzirdēto ievadu Modesta Musorgska operai Hovanščina – klusajā p un pp dinamikā ieturēto, bezgalskaisto, apgaroto dabas gleznu Rītausma pār Maskavas upi, kurā obojas solo stīgu arpēdžiju fonā nesteidzīgi un gaiši dzied tautisku melodiju, savukārt klarnete brīžiem ievīterojas putna balsī.
Unikālas biogrāfijas
Tas ir patiešām unikāli. Indiešu izcelsmes diriģents Zubins Meta, kurš 1969. gadā tika iecelts par Izraēlas orķestra muzikālo padomnieku (toreiz vēl nebija izveidots mākslinieciskā vadītāja postenis) un 1977. gadā oficiāli kļuva par māksliniecisko vadītāju, šo kolektīvu vada jau 46 gadus. Turklāt 1981. gadā viņu iecēla par Izraēlas filharmonijas orķestra māksliniecisko vadītāju uz mūžu.
Zubins Meta ir līderis un autoritāte, kuru orķestris neapšauba un kurš orķestrim neapnīk, lai gan tā orbītā arvien atradušās spožas zvaigznes – no Artūro Toskanīni, kurš 1936. gadā diriģēja tikko izveidotā orķestra pirmo koncertu, līdz Leonardam Bernsteinam, kurš 1988. gadā kļuva par orķestra laureātdiriģentu, Kurtam Mazuram (1992. gadā iecelts goda viesdiriģenta kārtā) un Džanandream Nozedam, kurš pirms četriem gadiem kļuva par orķestra galveno viesdiriģentu.
Lai paturētu Zubinu Metu sev, Izraēlas filharmoniķiem bija jākonkurē ar citiem ievērojamiem maestro vadītajiem pasaules orķestriem – Losandželosas filharmonijas orķestri (Zubins Meta bija tā galvenais diriģents 1962.–1978. gadā), Ņujorkas filharmonijas orķestri (1978–1991), Bavārijas Valsts operu Minhenē (1998–2006), jauno Valensijas operu u. c. Viņu par savu goda diriģentu titulējuši Vīnes, Minhenes un Losandželosas filharmoniķi.
Ne mazāk īpaša ir arī paša Izraēlas orķestra biogrāfija: viena no šobrīd pasaulē spožākajām simfoniskajām vienībām darbu 1936. gadā sāka kā Palestīnas orķestris, kurā patvērumu atrada nacisma laikā no Vācijas un citu Eiropas valstu orķestriem padzītie ebreju mūziķi. Savu tagadējo nosaukumu orķestris iemantoja 1948. gadā, tūliņ pēc Izraēlas valsts izveidošanas.
Bez žestu horeogrāfijas
Zubins Meta nav no tiem maestro, kuri pievērš uzmanību ar dinamiskiem, plašiem, vizuāli atraktīviem žestiem jeb diriģēšanas horeogrāfiju. Ne jau tāpēc, ka pasaulslavenajam mūziķim to neļauj cienījamā gadu (79) nasta un veselības problēmas, kuru dēļ viņš vieskoncertu Dzintaru koncertzālē diriģēja sēdus. Zubins Meta principiāli nav ārišķīgs. Viņam piemīt līdzsvarots viedums un iedziļināšanās, kuru diriģents pārraida orķestrim ar ārēji pavisam skopām norādēm. Diriģenta estētiskais ideāls ir Vīnes filharmoniķu skaņa, kam līdzīgu – siltu, bet ne biezu un smagnēju – viņš izkopis arī Izraēlas filharmonijas orķestra skanējumā. Tas savaldzināja jau ar pirmajām Tila Pūcesspieģeļa protagonistu raksturojošajām taktīm – ar augšuptiecīgajām mežraga solo replikām un izaicinoši ķircinošajiem piccolo klarnetes izsaucieniem.
Orķestris Zubina Metas vadībā necenšas apdullināt klausītāju ar vētrainu, histērisku hiperaktivitāti un skaļumu. Tas ir eiropeiski caurskatāms, ar precīzu, saskaņotu ansambli, kas strādā kā Šveices pulkstenis. Riharda Štrausa ilustratīvā, detalizēti krāsainā simfoniskā poēma, kas izrisinās kā epizožu seriāls par vācu folklorā aprakstītā bruņinieka Tila Pūcesspieģeļa aizraujošajiem nedarbiem un viņa bēdīgo galu, tam bija kā radīta.
Ikdiena pret apskaidrību
Lai arī atskaņots versijā visai stīgu instrumentu grupai, Jaunās Vīnes skolas izveidotāja Arnolda Šēnberga jaunības opuss stīginstrumentu sekstets Apskaidrotā nakts tomēr nebija pareizā izvēle brīvdabas koncertzālei. Nākamais ekspresionists un dodekafonijas izveidotājs to vēl sacerējis romantiskā garā, un, lai cik instrumentu spēlētu, tā savā būtībā ir kamermūzika, kuras smalkajam, trausli intīmajam lirismam ļoti traucē ikviens atgādinājums par ikdienišķo apkārtējo pasauli. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šo opusu – Riharda Dēmela dzejas inspirēto mīlētāju pastaigu naksnīgā mēnessgaismā, kad sieviete atzīstas, ka nes zem sirds cita vīrieša bērnu, – Zubins Meta ar savu orķestri interpretēja īpaši poētiski un apgaroti, uzmanīgi sekojot vijoles un čella personificēto varoņu emociju niansēm.
Darba neaizsargāto, introverto pasauli, kuras vēstījums ir mīlestība un piedošana, ievainoja un aizslāņoja neizbēgami sadzīviskie trokšņi. It sevišķi šai pasaulei svešā, agresīvi skaļā, dobjā izklaides mūzika, kuru vējš atnesa līdz klausītāju ausīm no garām braucošajām vaļējām automašīnām un āra kafejnīcām. Mums tikai palaimējās, ka svinētāji koncertzāles apkārtnē neiedomājās šaut gaisā salūtu, kāds nesen nepatīkami iztraucēja vienu no vasaras sezonas festivālu koncertiem.
Traģēdijas trāpījums
Brīvdabas koncertzālē visspēcīgāk trāpa romantisks vēriens ar reljefiem kontrastiem un dziļu konfliktu drāmu. To apliecināja Pētera Čaikovska Sestās simfonijas grodais, eksistenciālais lasījums – no priekšnojautām caur nostalģiskām, gaišām atmiņām, cerību, koncentrētu pretsparu un izmisīgu vēlēšanos dzīvot līdz spēku izsīkumam, ko fatāli vainago korālis pūšaminstrumentu balsīs. Te izcili un patiesi saviļņojoši muzicēja gan orķestra un tā grupu koncertmeistari solisti, gan orķestris kā vienots mūzikas instruments.
Zubins Meta lasīja simfoniju gluži kā sāpīgu, atklātu komponista atvadu vēstuli, visa mūža rezumējumu. "Vispirms apgūstam zināšanas par mūzikas stiliem un komponistiem, orķestra tehniku. Pēc tam svarīgākais ir saprast, ko komponists uzrakstījis starp rindām. Atklāt komponista vēstījumu – tas ir diriģenta uzdevums," maestro dalījās pieredzē sarunā ar Dienu. Viņam tas izdodas patiesi un tāpēc – tik pārliecinoši.