Ejot uz Ivara Heinrihsona jaunāko personālizstādi, cilvēks var justies tikpat labi un komfortabli, kā dodoties uz operu, – viņš pilnīgi noteikti var rēķināties, ka saskarsies ar kaut ko vizuāli kvalitatīvu, kas nes savu vēstījumu jo ilgāk, jo labāk. Pretēji lielai daļai mūsdienu mākslas izstāžu, kuru apmeklējumu pavada vai nu trauksmes sajūta par aizdomīgas mākslas iesolīšanu īstas mākslas vietā (ko tik mēs jau neesam ierijuši, uzķeroties uz veikla menedžmenta āķiem!), vai arī dabiskā slinkuma lāpītāju bažas, ka, lai vispār kaut ko saprastu, izstādē piespiedu kārtā nāksies piedalīties eksperimentos – iejusties svaigās, līdz galam neizdomātās domās un diskutablās idejās. Ivara Heinrihsona gleznu parādē nekas tāds nevienu neapdraud.
Audekli kā karogi
Galerijā Māksla XO ir iekārtota skaista, klasiska baltā kuba ekspozīcija. To veido septiņi audekli, kuros izkoptā rokrakstā reprezentēti mākslinieka impulsi, sajūtas, pārdomas. Vienādi lielizmēra audekli bez rāmjiem izkārti vertikāli un rada asociāciju ar tādiem kā karogiem. Visos darbos variēts zirga motīvs, un, tā kā izstādei dots nosaukums Kods, nav šaubu, ka Ivars Heinrihsons atkal ir gleznojis pats sevi.
Izlasot izstādes anotāciju, sākumā samulstu, jo tajā ir runāts par Spāniju, donu Kihotu un Konstantīnu Raudivi, kaut gan gleznas šķietami neraisa spāniskas asociācijas. Zināms, mākslas interpretācijas brīvība nav apšaubāma, tāpēc mēģinu paraudzīties uz labi pazīstamajā, konsekventajā rokrakstā ieturētajām gleznām no cita – autora un rīkotāju iecerētā – rakursa. Šī ekspozīcija kā daļa no trim ceļojošām Ivara Heinrihsona izstādēm ir paredzēta Spānijas skatītājiem – Latvijas valsts simtgades programmā 2018. gada maijā tā tiks atklāta Spānijas abstraktās mākslas muzejā Kvenkā.
Spāniskā gara meklējumi Ivara Heinrihsona daiļradē izrādās pārsteidzoši viegli un auglīgi, īpaši zinot, ka viņš vairākkārt ir bijis meses Art Madrid dalībnieks un apmeklētājs un ir apceļojis Spāniju, ieinteresēti studējot šī un iepriekšējo gadsimtu mākslinieku darbus. Kā norādīts anotācijā, radniecisku dramatismu un spriedzi var saskatīt Ivara Heinrihsona un pazīstamā spāņu mākslinieka Antonio Sauras pieejā, kura krāsu palete arī bieži bijusi ahromatiska. Tāpat arī El Greko, Goijas un Antoni Tapjesa piesaukšana šķiet pamatota, lūkojoties uz Ivara Heinrihsona ekspresīvo, enerģisko žestu pēdām asi melnbalto un maigi pelēkbrūno krāsu savienojumos.
Tomēr ticība ideālam
Visinteresantākais ir Ivara Heinrihsona darbos meklēt donkihotismu, jo īpaši apzinoties, ka tie ir zināmā mērā pašportreti. Divi svarīgākie izteiksmes līdzekļi viņa arsenālā ir žests un siluets – tie abi vienlaikus nes kompozīciju saturisko slodzi un rosina līdzpārdzīvojumu. Ekspresīvie, kaligrāfiskie krāsu klājieni šķiet kā abstrahētas zīmes, kuru acīm redzamā nozīme ir ātri atpazīstamās fragmentārās zirgu figūras, bet viegli nojaušamā – kādu emociju vai situāciju tieša fiksācija, nezaudējot mirkļa iespaidu.
Gandrīz visās gleznās melnais cīnās ar balto, tur attēlotas gara un jūtu spēles – mežonīga auļošana līdz spēku izsīkumam, divkaujas, kritieni un piecelšanās, izgāšanās – tomēr ietiepīga nepakļaušanās, pašironija – tomēr ticība ideālam. Dona Kihota – ērmīgā bruņinieka ar "kvēlo skatu, kas liekas pētām citus, mums neredzamus apvāršņus" – arhetips tur tiešām spoguļojas, spiežot īstenību sekot fantāzijai un jau 400 gadu turpinot runāt par konfliktu starp ideāliem un realitāti.
Ar vai bez Spānijas akcentiem izstādē Kods redzamais jāatzīst par mūsdienīgu un valdzinošu glezniecību, tāpat kā zirgi ir valdzinoši dzīvnieki – gan dvēseli, gan prātu aizkustina, turklāt mūsu kolektīvajā apziņā un neapziņā ir iekodēti kā svarīgu vērtību simboli.
Ivars Heinrihsons
Personālizstāde Kods
Galerijā Māksla XO līdz 5.XII