lgas Šilovas četrpadsmitā personālizstāde raisa pārdomas un provocē diskusijas. Tajā skaidri atklājas mākslinieces pēdējos gados iecienītā radošā metode – viņa gluži kā pētnieks laboratorijā preparē kādu tēmu, kas viņu ir savaldzinājusi idejiskā vai formālā ziņā. Šāda pieeja ātri vien atsijā tēmā profesionāli vai citādi ieinteresētos skatītājus no tiem, kas mākslā meklē tikai pārdzīvojumu un baudu. Jādomā, ka izstādei Milda trīs ceturtdaļu pagriezienā, kas ir aplūkojama galerijā Māksla XO, ir visai ievērojams ieinteresēto loks.
Utopiska vēlme
Galerijas lielajā zālē ir eksponēti Olgas Šilovas teju desmit gadu pārdomu augļi – nozīmīga mūsu valsts simbola – tautumeitas no piecu latu sudraba monētas – atveids granītā, bronzā, alumīnijā un poliuretānā. Utopiskā vēlme ieskatīties viņai acīs, rekonstruēt trīsdimensionālu latviešu brīvības alegorijas tēlu, iemiesot simbolu tēlnieci sākusi urdīt, skrupulozi strādājot pie Latvijas eiro monētas, uz kuras saskaņā ar tautas balsojumu bija jāpārceļ leģendārā sudraba pieclatnieka cilnis.
Nevaru izšķirties, vai labāk šo mākslinieci urdošās vēlmes realizāciju uztvert un traktēt kā neoromantisku, sociālantropoloģisku vai tīri māksliniecisku – plastisku, tehnoloģisku –, tāpēc mēģināšu ātrumā aptvert visus trīs skatpunktus, kas dabiski iezīmējas Olgas Šilovas izstādes koncepcijā. Nākamais solis, kas varētu tikt gaidīts no tēlnieces, būtu iepūst dzīvību skulptūrā, animēt akmens tēlu – par to cilvēce sapņo kopš savas pastāvēšanas, tomēr nevienam (ja izslēdz dzeju un literatūru) tas nav izdevies pat mūsu galvu reibinošo tehnoloģisko sasniegumu laikā.
Ar neoromantismu saistītais izstādes vērotāja skatpunkts vispirms vedina pievērsties mūžam karstajam jautājumam par Mildas vārda lietojumu tiklab attiecībā uz Riharda Zariņa mūzas Zelmas Braueres atveidu sudraba pieclatniekā, kā Kārļa Zāles Brīvības pieminekļa Latvijas tēlu, nereti abus jaucot un sapludinot vienā. Daudzus šī iesauka kaitina, šķiet necienīga, kā jau visas iesaukas. Tomēr tai ir visai cienījams pamats, proti, Milda ir nozīmīgs seno baltu mitoloģijas personāžs, par kuru drošas ziņas ir saglabājušās Lietuvā (viduslaiku akmens skulptūriņas, hidronīmi).
Seno lietuviešu dievu panteonā Milda ieņem svarīgo mīlestības un brīvības dievietes vietu, un lielā mērā pēc līdzības ar to XIX gadsimta vidū jaunlatvieši mēģināja rekonstruēt arī Latvijas seno cilšu dievu panteonu. Jura Alunāna izstrādātajā latviešu mitoloģijas sistēmā, kas 1856. gadā publicēta Mājas Viesī, Milda figurē, taču to vis nevar teikt par citām tautas dzīvesziņas sistēmām, kas, pateicoties dievturu kustībai, Latvijā iedzīvojās pirmās brīvvalsts laikā, un vēl jo mazāk par tām, kas pagrīdē pārdzīvojušas padomju laikus. Tāpēc liekas paradoksāli, tomēr skaisti un pareizi, ka mūsu senču mīlestības un brīvības dieves vārds Milda ir pielipis Latvijas brīvības un valstiskuma simboliem, lai gan muļķīgi, protams, ka šodien vārda lietotāji nezina tā izcelsmi.
Monētas spēks
Cēlā tautumeita ar vainagu un vārpām kļuva par Latvijas tēla simbolu 1929. gadā, kad Latvijas Finanšu ministrija izsludināja konkursu par piecu latu monētu, paredzot, ka uz tās jābūt Latvijas Republiku un brīvību simbolizējošas jaunas sievietes galvai, turklāt "jādod īpatnējs Latvijas jaunavas raksturtēls". Izstādē Milda trīs ceturtdaļu pagriezienā Olga Šilova mēģina izprast šīs monētas – talismana, kas padomju okupācijas gados tika slepeni nodots no paaudzes paaudzei, – spēku. Viņa no sava mākslinieces, pieredzējušas tēlu radītājas skatpunkta kritiski vērtē sabiedrības tieksmi glorificēt mākslas darba modeli, kaut arī Riharda Zariņa mūza – viņa kolēģe un padotā, Valsts papīru spiestuves un naudas kaltuves korektore – saskaņā ar sava laika sabiedrības priekšstatiem esot bijusi teju vai latvju sievietes ideāls. Zinot, cik jauki ir iejusties nacionālromantiskā sentimentā, kā arī kritiski domājot par tautu un tās simboliem, māksliniece ir koncentrējusies uz jautājumu: vai ir iespējams atšifrēt latviešu sievietes alegorijas vaibstus.
Konceptuāli noslēpumainākais no darbiem ir gaisā iekārtais, bronzā atlietais vainags. Tas kā kroņlukturis levitē telpā līdzās videocilpai Meklējot Mildu, ko filmējusi Olgas Šilovas studente Mākslas akadēmijā Alise Sondore, kadros miksējot antīkās un klasiskās tēlniecības elementus ar sev līdzās dzīvojošu meiteņu sejas aprisēm. Tā izstādē antropoloģiski interesanti tiek risināti tēla/modeļa transformācijas jautājumi, nekādas konkrētas atbildes gan nesniedzot. Ideālais latviešu sievietes galvaskauss paliek guļam zemes klēpī, nācijas apziņā vai tomēr katru dienu redzams mums apkārt līdzcilvēku veidolā. Izstādē ikviens no mums var piemērot savas galvas aprises un piederības sajūtu šķietami bezpersoniskam tautumeitas vainagam.
Pati māksliniece savu darbu traktē kā pētījumu, konceptuālu žestu ar vairākām uztveres dimensijām. Tomēr būtiski, ka tas ir radies un īstenojies, primāri risinot tīri mākslinieciskas, plastiskas problēmas, – viens un tas pats tēls jārada kā cilnis dažādos rakursos vai apaļskulptūra granītā, bronzā, alumīnijā un poliuretānā. Akadēmiski vēl sarežģītāku uzdevumu padara fakts, ka modelis ir alegorija, tātad konstrukcija, nevis dzīva būtne, tomēr arī tam nenoliedzami piemīt emocionalitāte – kultūras atmiņas emocionalitāte. Virtuozitāte, ar kādu Olga Šilova risina šo uzdevumu, ļauj ieteikt izstādi ne tikai kā sevišķi noderīgu paraugdemonstrējumu tēlniekiem un citiem māksliniekiem, bet visiem, kas grib atsvaidzināt, precizēt savus priekšstatus par vispārpieņemtiem identitātes simboliem.
Olga Šilova
Personālizstāde Milda trīs ceturtdaļu pagriezienā
Galerijā Māksla XO līdz 11.XII