Diemžēl arī skatītāju atzinība, kupli apmeklējot kādu izstādi, vien neskaitās arguments mākslinieka izcilībai. Galvenie spēlētāji ir dažādi virzītāji – kuratori, galeristi, kolekcionāri utt. Muzeju kolekcijām ir īpaša loma – to veidotāji nosaka, ko nākamās paaudzes uzskatīs par mūsu laika mākslu. Mākslinieka liktenis ir atkarīgs no viņa vārda daudzināšanas – kas reiz parādījies kādā izlasē, iemanto parādību parādīties tajās vēl un vēl. Savukārt palikšana aiz "un" samazina iespēju kādreiz iespraukties pirms tā. Būt iekļautam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā ir izšķiroši svarīgi, jo muzejs savu kolekciju ik pa laikam «vēdina», sakārto arvien jaunās tematiskajās ekspozīcijās un piedāvā ekspertiem no citām valstīm, turklāt tā ir zīme privātiem kolekcionāriem, ka konkrētā mākslinieka darbi ir atzīti un tos vērts pirkt. Interesanti, kā dažādas izlases pārklājas vai cita citu papildina. Vasarā vēl pirms Muzejs izvēlas pirmās sērijas, kas bija veidota no fondiem, uz īsu laiku pavīdēja Deviņi mākslinieki no Rīgas, kurai darbus atlasīja starptautiska žūrija un kura pasaulē tika piedāvāta, nosaukumā iestarpinot vārdu "izcili". Muzeja iepirkumu izstādē pārstāvēts tikai viens no šiem autoriem. Par vienu vairāk sakritību ir ar gaidāmo Purvīša balvas finālistu skati.Vijas Celmiņas kompānijā
Izstāde rāda, ka XXI gadsimta otrā desmitgade tiešām ir iestājusies un latviešu mākslā ir jauni līderi. Turklāt daļai no viņiem šādu statusu vēl iepriekšējā dekādē neviens nebūtu pareģojis. Manuprāt, tas izskaidrojams ne tikai ar jaunas paaudzes ienākšanu, bet arī ar plašākām, pat paradigmatiskām izmaiņām mākslas izpratnē un kritērijos. Izstādes stilistisko centru neapšaubāmi veido latviešu izcelsmes amerikāņu mākslinieces Vijas Celmiņas grafikas, kas beidzot nonākušas arī mūsu muzeja kolekcijā – lielā mērā pateicoties mākslinieces personiskajai atsaucībai. Viņas atturīgi eksaktā pieeja attēlu radīšanai sabalsojas ar apkārtējiem eksponātiem – Gunāra Sietiņa filigrānajām mecotintām, Intas Rukas melnbaltajām fotogrāfijām, Edgara Jēriņa zīmējumu un pat atsevišķiem lietišķās mākslas darbiem, piemēram, Daiņa Pundura keramiku vai Babaras Ābeles tekstilu. Pavisam tuvu Celmiņai ir abu latviešu jaunās glezniecības zelta zēnu Jāņa Avotiņa un Ērika Apaļā nelielie audekli, kas, būdami gandrīz monohromi un izmantoto līdzekļu ziņā skopi, tomēr ir tik pārdomāti precīzi, ka raisa pat zināmu aizkustinājumu. Vairāk ekspresijas ir Vernera Lazdāna, Andas Lāces un Ernesta Kļaviņa veikumos, taču arī tajos redzama fokusēšanās uz ļoti reducētiem formas aspektiem, kas toties izmantoti pilnībā. Jaunā vienkāršība, kā smejies!
Sintētika un brošas
Gluži cita aina paveras tēlniecībā – sintētiski materiāli un košas krāsas. Ivara Drulles vecīši, Kristiana Brektes bravūrīgais buciņš un Gintera Krumholca mūsdienu Dāvids, kura apskatei gan par labu nenāk augstais postaments, izmanto popkultūras formas, taču apspēlē tās kritiskā manierē. Abas tendences – atturīgi racionālu izsmalcinātību un atļaušanos rotaļāties ar populārām klišejām – uzjautrinošā veidā izmanto modes dizaineri MareunRols, kuru tērpu kolekcija ir viens no izstādes spēcīgākajiem magnētiem. No vienas puses – efektīgi silueti, piegriezuma līnijas un faktūras, no otras – pedantiski racionāls krāsu un detaļu risinājums!
Protams, aplūkotās stilistiskās līnijas neatspoguļo latviešu mākslas dažādību pilnā spektrā. Turklāt muzejs nav parādījis gluži visus iepirktos darbus – arī tā izpaužas dažādu "izlašu" neizbēgamā tendenciozitāte. Izstādē eksponēti arī vairāku pieredzējušu mākslinieku (Edīte Pauls-Vīgnere, Pēteris Sidars, Ilze Avotiņa) darbi, kas acīmredzot bijuši nepieciešami viņu pilnvērtīgai pārstāvniecībai muzeja kolekcijā. Kā jaunums reklamēts plašais dizaina prototipu un lietišķās mākslas klāsts – un, lai arī dažas brošas vai vāzes klātbūtne izskaidrojama drīzāk ar kolekcijas atlasītāju vājību uz šāda tipa priekšmetiem nekā to māksliniecisko kvalitāti, kopiespaids pārliecina – ir no kā izvēlēties.
Izstāde Muzejs izvēlas
LNMM jaunieguvumi 2012 Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.
Līdz 17. februārim