Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +20 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 3. jūlijs
Verita, Everita, Benita, Emerita

Izstādes Neredzamās skatuves recenzija. Teatrālisma varā

Neredzamās skatuves tiek sasaistītas ar mākslas konteksta aktualizēšanu, bet vai tas nav pārāk ambiciozs un grūti izsekojams domas lēciens?

Izstādes anotācijā lasām: "Neredzamās skatuves piedāvā aplūkot mākslu un teātri mijiedarbībā, kā arī ietver mākslinieku saiknes ar teātri. Ir jauni darbi, un ir māksla no kolekcijām. Izstāde uzbūvēta tā, lai aicinātu skatītāju kļūt par pētnieku, kurš saskata kultūru, ko veidojis teātris, un tās ietekmi tālu ārpus teātra sienām. Atklāt neredzamās skatuves." Šķietami visai tradicionāls konceptuālais ierāmējums skatei, kas teātrī arī notiek. Šī ir jau ceturtā izstāde otrā stāva foajē telpās, kas, no vienas puses, palīdz risināt akūto mākslas eksponēšanas telpu jautājumu, no otras – piedāvā papildu kultūras pieredzi izrāžu apmeklētājiem.

Izraudzītie mākslinieki – Džemma Skulme, Kristiāna Dimitere, Juris Dimiters, Kristaps Ģelzis un Anna Iltnere –, kā pamatīgi izstrādātajā bukletā demonstrē kuratore Inga Šteimane, ir saistīti gan ar teātri, gan ar savstarpējām radniecības saitēm. Buklets šoreiz ir reti sastopamais piemērs zinātniski pamatīgam (ar visām atsaucēm), taču reizē itin viegli lasāmam klejojumam attiecīgo mākslinieku jaunradē, izmetot pa kādam arī profesionāļiem saistošam āķim (tā noteikti gribētos ielūkoties, piemēram, savulaik neordinārā padomjlaiku kritiķa Oļģerta Bietes eseju krājumā Stāsti par latviešu māksliniekiem 1964–1998, kas izdots Tartu 2002. gadā). Tekstus var lasīt arī izstādē uz vietas, papildinātus ar fotogrāfijām un mazām citu darbu bildītēm, kas ļauj vēl paplašināt priekšstatus par attiecīgo mākslinieku. Vai daudziem būs vēlēšanās ar šādu nopietnu nodarbi aizpildīt izrāžu starpbrīžus, jau ir cits jautājums. Tomēr teātris izstādes koncepcijā noteikti nav tikai ēka, kurā uzved lugas, vai izrāde, ko spēlē skatītājiem. Neredzamās skatuves tiek sasaistītas ar mākslas konteksta aktualizēšanu, bet vai tas nav pārāk ambiciozs un grūti izsekojams domas lēciens?

Sakņu meklējumi Džemma Skulme savā glezniecībā apliecina jau kādu laiku nostabilizējušos tendenci apspēlēt "bērnišķīgu" tēlveidi, līdzās divām jaunām gleznām eksponējot arī pašas bērnu dienu zīmējumus. Zināmā mērā šī metode organiski izaug no Džemmas Skulmes ekspresīvā gleznieciskuma un monumentāli sintezējošās vienkāršības, atceroties bērnišķīgās pieredzes fundamentālo lomu modernajā mākslā. Ietekmes no tēva, scenogrāfa Oto Skulmes, domāšana ainās, tērpu teātris – tas viss, bez šaubām, Džemmas Skulmes darbos kopumā ir, tomēr diez vai šajos lielākajā mērā.

Jura Dimitera skatuviskā vidē iesēdinātās variācijas par izdegušo sērkociņu pārīti, kas radies 1979. gadā un pazīstams kā ilustrācija Romeo un Džuljetas stāstam, ir rosinājušas jautāt: "Vai māksla eksistē tad, kad autors nevis eksperimentē, bet atkārto savus tēlus? Vai māksla eksistē, kad mākslas darba struktūrā lietišķi iekļauts cita autora darbs, piemēram, Kloda Lorēna XVII gadsimta ainava?" Viena no iespējamajām atbildēm – pasaule jau labi sen ir piedzīvojusi mirkli, kurā "mākslinieki konstatēja, ka vienīgais veids kaut kā jauna radīšanai ir aizņemties no pagātnes" (Suzi Gablik, Has Modernism Failed?, London: Thames and Hudson, 1984, p. 117), proti, noteiktam principam sasniedzot galējo punktu, tas sabrūk, pārvēršoties savā pretmetā. Sakņu meklējumiem galu galā vairs nav nekādu šķēršļu ne individuālā (bērnības), ne kolektīvā (tradīcijas) nozīmē.

Kūniņas un melnās beretes

Kristiānas Dimiteres mazliet kičīgie, naivi popsīgie tēli šoreiz ieguvuši pārlaicīgi ezoterisku dimensiju – veltījums mākslinieces mātei padomjlaiku dīvai Vijai Artmanei sastāv no glezniecības un vairākām delikāti gaisīgām instalācijām. Piemēram, Somiņa mammai ir lode, kurā iekšā ir Visums – zvaigžņotā bezgalība –, savukārt kūniņas tēls liek domāt par taureni, kuram viss vēl priekšā – pārvērtība un eksistence jaunā kvalitātē. Kristapa Ģelža audiovideoinstalācijas Nekā personīga (1999) un Veidenbaums (kopā ar Ģirtu Bišu, 2012), tāpat kā sevis tēlošana mikimauša izskatā darbā Maska (2001), ir laikmetīgās mākslas interesentiem zināmi agrāk radīti darbi, kuros var ieraudzīt teatrālus atribūtus.

Kristapa Ģelža sakarā kuratore piesauc arī kādu pasenu teorētisku diskusiju par teatrālismu. Proti, mākslas kritiķa un modernisma aizstāvja Maikla Frīda 1967. gada esejā Māksla un objekts teatrālisms ir minimālistiem piedēvēta izteikti negatīva kvalitāte, un Kristapa Ģelža saistība ar minimālismu ļauj iesaistīties šajos intelektuālajos vingrinājumos. Taču neparastākais pienesums mākslas izstādei ir portāla Arterritory.com redaktores Annas Iltneres bērnības dienasgrāmatu eksponēšana. Piemēram, 1991. gada 14. janvāris: "Mēs aizbraucām ar tēti uz Mežparku un mums arī bija līzdi sunītis un mēs viņu speciāli ņēmām līzdi lai viņš varētu paskrieties ārā un tur arī bija divi melni sunīši un tiem sunīšiem varcs bija melnās beretes un mans sunīc spēlējās ar melnajām beretēm un tās beretes ar mūsējo sunīti. Vis. Anna." Pievienotie komentāri par tā laika notikumiem (barikāžu celtniecība un OMON izdarības ir tikai viens aspekts) parāda nopietno vēsturei domāto versiju līdzās tiešajai pieredzei sešgadīga bērna acīm.

Salīdzinot ar agrākajiem projektiem – Ingas Brūveres kūrētajām izstādēm Būt vai nē un Sarkanā istaba (Sarmītes Sīles veidotās Parafrāzes diemžēl neesmu redzējusi) –, akcents no konkrētu autoru – Viljama Šekspīra un Augusta Strindberga – inspirācijām šķiet pārvietojies uz dalībnieku biogrāfiski pamatotajām teatrālajām saiknēm, ko iespējams atpazīt visiem skatītājiem. Tālāk konceptuālais kopsaucējs pāriet krietni amorfākā un miglainākā asociāciju zonā. Taču teatrālisma skaidrojumam noder Frīda iepriekšminētā eseja, kurā teatrālisms aprakstīts arī kā uzsvars uz reālajiem apstākļiem – situāciju, kādā skatītājs sastopas ar mākslas darbu. Proti, sastapšanās konteksts un publikas iesaiste it kā uzurpē tiesības, kuras modernisma paradigmā piederēja tikai pašam darbam, un tādā nozīmē laikmetīgā māksla sen un neatgriezeniski ir kļuvusi teatrāla.

Izstāde Neredzamās skatuves
Mākslas telpā Brīvības 75 Dailes teātrī līdz 29.XII 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja