Par franču mākslas zvaigznes ORLAN (viņas īsto vārdu – Mireija Sizanna Franseta Porta – zina tikai speciālisti) uznācienu Rīgā jau dzirdēts gana daudz – šokējoša, izaicinoša un neiekļaujama nekādos mākslas virzienos; taisnības labad jāsaka, ka absolūtais vairākums tā dēvētās laikmetīgās mākslas tajos sen vairs neiekļaujas, liekot žonglēt vien ar dažādiem neo- un post- apzīmējumiem. Katrā ziņā Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss ļāvis atvilināt patiešām slavenu personību, tomēr gribētos minēt, ka šejienes publikai tā drīzāk būs iepazīšanās, ne dievināta elka satikšana.
"Pasludinot savu ķermeni par mākslas instrumentu, ORLAN ir izveidojusi personīgās ikonogrāfijas universu, kas personificējas daudzajās autores daiļrades šķautnēs: spilgtās performance akcijās, fotogrāfijās, videodarbos, instalācijās, skulptūrās un multimediju projektos" (no izstādes anotācijas). Publika, kas par šo laikmetīgo mākslu padziļināti neinteresējas, visdrīzāk būs kaut ko dzirdējusi vien par dīvas 90. gadu plastiskajām operācijām kā mākslinieciskiem žestiem, iegūstot (vīriešu attēlotā) skaistuma ideāla elementus no mākslas vēsturē slaveniem sieviešu tēliem. Taču izstādē operāciju tiešraides nebūs, tā ka par pārlieku lielu šoka devu noteikti var nesatraukties.
Uz ticamības robežas
Mākslinieces jau pasen aizsāktais projekts Filmas plāns pamatā balstās uz fiktīvu filmu reklāmas elementiem, it kā apvēršot kinoindustrijas tradicionālo lietu kārtību, kad reklāma top jau gatavam produktam. "Līdzīgi neticamajam procesam, kurā iesaistīts mākslinieces ķermenis, – konkrēta iejaukšanās tā ārējā izpausmē, lai konceptuāli attēlotu iekšējo pasauli, ORLAN sāk strādāt no otra gala (līdzīgi nulles pakāpei eksperimentālajā kino, kad tiek apgriezti otrādi pasaules kustību ieraksti" (Dominiks Painī, Pieķeršanās izrādīšana, ORLAN – Francijas laikmetīgās mākslas ikona. Le plan du film un citi scenāriji: izstādes katalogs, sast. I. Baranovska, Rīga: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Neputns, 2014, 121. lpp.).
Aptumšotajā zālē skatītāju sagaida augstu un ieslīpi novietotu retro stilā gleznotu plakātu rinda (izpildījums nav pašas ORLAN roku darbs), kuru interpretācijas iespējamu scenāriju formā piedāvājusi dzejnieku, fotogrāfu, mūziķu un mākslinieku grupa Orbīta. Tādējādi projekts nav tikai gatavs citzemju slavenības izpausmju imports, bet tāds kā starpkultūru sadarbības auglis. Skārienjutīgajos ekrānos lasāmie teksti ir tieši tik neticami, lai mazliet pašaubītos par aprakstītās filmas eksistenci, bet vienlaikus globālās izklaides pekstiņu lavīnā kaut kas tāds nemaz nav tik neiespējams. Piemēram, apraksts "Zinātniski fantastisks trilleris, kurā Žans Kristofs Buvē pārliecinoši spēlē Francijas pretizlūkošanas vadītāja pulkveža Leklerka lomu. Viņa atveidotajam varonim dots neizpildāms uzdevums – aizbildinoties ar Parīzē atvērto Disnejlendu, amerikāņiem pasniegt atbildes dāvanu, vērienīgāko kopš Brīvības statujas laikiem, – ar franču informācijas sistēmu Minitel aizstāt nule kā izveidoto amerikāņu internetu" (Madonna ar Minitel jeb Suņi pārnēsā blusas (un mikroshēmas), turpinājums lasāms izstādē). Ticamības sajūtu pastiprina filmas veidotāju komandās iekļautie reālu kinoindustrijas personāžu vārdi, kā arī tikpat fiktīvas atsauksmes no reāliem periodiskiem izdevumiem, kā ""Slepenās cīņas par vispasaules ietekmi aizrauj un šokē pat tad, ja iznākums jau ir nolemts". Džons Laitls, The New Yorker".
Retrospekcija un hibridizācija
Vienlaikus plakātu parāde ir zināms retrospektīvs ieskats agrākos ORLAN jaunrades periodos; tā Māksla rosina ēstgribu demonstrē torsu tirdzniecības automāta izskatā no leģendārās 1977. gada performances Mākslinieces skūpsts, kurā viņa pārdeva savus skūpstus par naudu starptautiska mākslas gadatirgus apmeklētājiem. Iespēju robežās atsaucas uz performancēm, kurās ORLAN mērīja telpu ar savu ķermeni, Veiksmīgas operācijas norāda uz pārtapšanas un pašhibridizācijas centieniem, savukārt virkne plakātu ar balto un melno jaunavu atveidiem ietver eksaltētās, barokāli drapētās mūķenes tēlu – Svēto ORLAN –, ko māksliniece attīstīja 70. gados un 80. gadu sākumā. Te uzskatāmi redzams dialogs ar mākslas vēsturi, īpaši baroka krāšņumu un pārpilnību.
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja – kādreizējās baznīcas – altārdaļas centrā ievietots vēl viens ORLAN lokalizācijas rezultātā tapis hibrīds, pārfrāzējot Antona Lavinska 1926. gada plakātu Sergeja Eizenšteina filmai Bruņukuģis Potjomkins, kurā ORLAN ieņēmusi centrālā tēla vietu (dizainers Valters Verners).
Jēgas pārpilnība
Lai cik oriģināla un neatkārtojama, ORLAN tomēr nav vientuļa sala, un saikņu un paralēļu modelējumi ir iespējami. ORLAN gara radinieku vidū minēti Džīna Peina, VALIE EXPORT, Marina Abramoviča, Volfs Fostels un citi; noteikti jāpiesauc arī Filmu kadru bez nosaukuma varone Sindija Šērmena, kura izspēlēja visdažādākās sievišķības klišejas nekad neeksistējušās filmās. "ORLAN mākslu raksturo tas, ka tā vis neizriet no nonsensa – neprātīgi elegantas un racionālas formas, bet gan tieši no jēgas pārpilnības. Starp citu, viņa atgādina, ka viņas darbi "nav svētuma zaimošana, bet gan atvērtība jebkuram iespējamam tēlam". Šādā nozīmē varam salīdzināt viņu ar tādiem māksliniekiem kā Niki de Senfallu vai Jajoi Kusamu, kas izceļ sievišķo kā galējības attēlu, vai Polu Makartiju, Maiku Kelliju vai Metjū Bārniju, kuri Holivudas orģiju teātrī atklāj mūslaiku sabiedrības slēpto realitāti." (Katrīne Grenjē, ORLAN mākslas spogulī, turpat, 64. lpp.) Tomēr nav skaidrs, ciktāl minētās "jēgas pārpilnības" ieraudzīšana varētu būt atkarīga no iepriekšējo zināšanu un pieredzes konteksta; atliek tikai pārliecināties klātienē.
Izstāde ORLAN – Francijas laikmetīgās mākslas ikona. Le plan du film un citi scenāriji.
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā līdz 25.I