Oktobra beigās britu laikraksts The Guardian, atzīmējot 25. gadadienu kopš Padomju Savienības sabrukšanas, publicēja apskatu par desmit ēkām, kas tapušas PSRS pastāvēšanas laikā. Viena no ēkām šajā sarakstā bija arī no Latvijas – arhitekta Iļjas Javeina projektētā Dubultu dzelzceļa stacija. Briti tās arhitektoniskajā veidolā saskatīja līdzības ar 50. gadu arhitektūru Kalifornijā. Tikai ar vienu piebildi, ka dzelzceļa stacija Padomju Savienībā tika pabeigta 1977. gadā, kad šī 50. gadu mode citur jau labu laiku bija pagājusi. Mēs paši pārāk bieži laiku no 1955. gada PSKP Centrālās komitejas un PSRS Ministru padomes pieņemtā lēmuma Par pārmērību novēršanu projektēšanā un celtniecībā līdz 80. gadu vidum, kad tiek runāts par postmodernismu latviešu izpratnē ar atgriešanos pie arhitektūras reģionālajām iezīmēm, uztveram kā stilistiski vienotu modernismu. Taču gan dizainā, gan arhitektūrā atšķirības starp 50., 60. un 70. gados tapušo ir būtiskas.
Izstādē Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Septiņdesmitie. Skaistuma lietderība viena desmitgade Latvijas dizainā skatīta caur gobelēnu un lielformāta dekoratīvās keramikas prizmu. Par septiņdesmitajiem varētu runāt, arī apskatot stikla, ādas, koka un metāla apstrādi dekoratīvajā mākslā vai arī tekstilmākslu un keramiku tverot plašāk, iekļaujot mini tekstilijas, keramikas sīkplastiku un traukus. Taču, ņemot vērā muzeja resursus un tā izstāžu zāles ietilpību, nesadrumstalotība un nemēģināšana aptvert visas jomas un žanrus ir izstādes ieguvums. Turklāt septiņdesmitie neapšaubāmi ir gan latviešu moderno gobelēnu, gan lielformāta dekoratīvās keramikas zelta laiks.
No sienas segas līdz telpiskam objektam
Izstādes apskati ieteicams sākt ar tās nelielo apendiksu, kas gan tiek pieteikts kā atsevišķa ekspozīcija Septiņdesmitie. Darbs un atpūta. Rūdolfam Heimrātam 90 muzeja trešā stāva vestibilā. Tas ir stāsts par diviem tekstilmākslinieka Rūdolfa Heimrāta (1926–1992) darbiem – gobelēniem Darbs un Atpūta. Rūdolfs Heimrāts ir latviešu modernās tekstilmākslas pamatlicējs, kurš 60. gados izveidoja Tekstilmākslas nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā. Viņš ir skolotājs par zelta paaudzi sauktajiem tekstilmāksliniekiem Edītei Pauls-Vīgnerei, Aijai Baumanei, Rutai Bogustovai, Inesei Jakobi un arī 70. gados jaunajiem māksliniekiem Egilam Rozenbergam un Pēterim Sidaram, kuru darbi skatāmi muzeja galvenajā izstāžu zālē.
Tieši salīdzinot Rūdolfa Heimrāta figurālās kompozīcijas gobelēnos Darbs un Atpūta ar tekstilmākslinieka paša vēlākajiem darbiem un viņa skolnieku veikumu, skaidrāk redzams tekstilmākslas attīstības ceļš 70. gados. Arvien biežāk četrstūra sienas segu vietā mākslinieki izvēlējās darbiem neregulāras formas. Gobelēnu virsma kļuva izteikti reljefa, tajos tika kombinēti dažādu faktūru materiāli, kā arī izmantotas bārkstis un cilpas. Lielāko daļu darbu auda un citādi darināja paši mākslinieki. Lai arī parasti darbu skices tika sagatavotas ļoti rūpīgi (piemērus var redzēt Rūdolfam Heimrātam veltītajā izstādē muzeja trešā stāva vestibilā), radoši pagriezieni notika arī aušanas laikā.
Par septiņdesmito tekstilmākslas darbiem tiek teikts, ka tie atrāvās no sienas un kļuva par telpiskiem objektiem, kas bieži vien tika eksponēti ne tikai izstāžu zālēs, bet arī pilsētvidē. Šādus darbus, kas sastāvēja no vairākām daļām un varēja būt izvietoti ne tikai uz sienas, bet arī uz grīdas un iekārti griestos, bieži vien izstāžu telpās varēja precīzi izkārtot tikai paši autori. Interesanti, ka jau 70. gados šis aspekts tika uzskatīts par vienu no iemesliem, kāpēc šādai modernai un daudzdimensionālai tekstilmākslai īstā vieta esot nevis izstāžu zālēs, bet gan pastāvīgi publiskos interjeros, kur darbus pēc izstādes beigām nevajadzētu izjaukt.
Simbiozē ar arhitektūru
Nevajadzētu paiet garām izstāžu zāles nelielajiem ekrāniem, kuros redzamas pabālas fotogrāfijas ar 70. gadu Latvijas interjeriem, kuru iekārtojumā nozīmīga vieta atvēlēta arī tekstilmākslai un keramikai. Diemžēl tikai šādas kvalitātes liecības ir saglabājušās par lielāko daļu pirms dažām desmitgadēm tapušajiem interjeriem, bet septiņdesmitie bija pilnīgākais dekoratīvās mākslas un arhitektūras simbiozes laiks. Tiesa gan, bieži vien dekoratīvā māksla tika izmantota, lai piesegtu būvniecības zemo kvalitāti. Taču ne jau tas bija iemesls, kāpēc muzeja izstāžu zālē atlasītajos videomateriālos izskan jautājums: "Vai tekstilmākslai nebūtu ātrāk no izstāžu zālēm jānonāk interjeros, īpaši jaunajās mājās?" un turpat redzams kadrs ar modernajiem gobelēniem, kas izkārti pār padomju daudzdzīvokļu blokmājas balkoniem.
Jau 60. gados arhitekts Ivars Strautmanis savos rakstos popularizēja arhitektūras un dekoratīvās mākslas sintēzi, pie reizes uzsverot, ka ar moderno arhitektūru īpaši labi saderot tādi dekoratīvās mākslas priekšmeti, kuru saturs ir ļoti vispārināts un filozofiski plašs. Būtu interesanti, ja septiņdesmitajos tapušie gobelēni un keramika tiktu eksponēti patiesi XXI gadsimtā radītā laikmetīgā arhitektūrā. Tad skaidrāk nolasītos pirms 40 gadiem tapušo darbu pārlaicīgums un mākslinieciskā kvalitāte jaunā kontekstā.
Uzdrīkstēšanās
Vienā no izstādē eksponētajiem kinohronikas fragmentiem keramiķis Pēteris Martinsons tiek salīdzināts ar Ikaru. Tiek vilktas paralēles ar Ikara uzdrīkstēšanos un arī viņa sodīšanu par drosmi. Septiņdesmitajos dekoratīvā māksla un dizains tika uzskatīti par nosacīti no ideoloģijas brīvajām zonām, kurās patvērumu un iespēju radoši izpausties rada arī tie, kuriem oficiālās stājmākslas laukā uzspiestie formālie un ideoloģiskie nosacījumi šķita nepieņemami. Par uzdrīkstēšanos var uzskatīt arī mākslinieku vēlmi savus darbus izstādīt ārpus Padomju Savienības. Dažreiz tas izdevās un tika saņemts augsts novērtējums. Piemēram, Pēteris Martinsons prestižajā pasaules keramikas forumā Faencā Itālijā ieguva trīs zelta medaļas un iepirkuma prēmiju. Uz apbalvošanas ceremoniju keramiķis neieradās, jo viņam netika dota atļauja izbraukt no PSRS. Medaļas Pēteris Martinsons saņēma tikai pēc vairākiem gadiem, kad beidzot viņam tika atļauts uz dažām dienām doties uz Itāliju.
No 1962. gada līdz 1995. gadam Lozannā Šveicē notika slavenās tekstilmākslas biennāles, ko dēvēja par jomas kodolu un attīstības kursa ceļvedi. Dažiem Latvijas māksliniekiem kā PSRS pārstāvjiem izdevās biennāli apmeklēt un tajā piedalīties ar saviem darbiem. 1974. gadā tepat Latvijā, Dzintaros, tika sarīkots 1. Starptautiskais gobelēna mākslas simpozijs, kurā, protams, lielākā daļa dalībnieku bija no PSRS un tās ietekmes zonas valstīm. Latvijas gobelēni izcēlās Padomju Savienības kopējās izstādēs, un pēc tiem bija pieprasījums arī ārpus Latvijas veidotajos interjeros. Mākslinieki auda paši, vai pēc viņu skicēm pasūtījumus darināja ražošanas kombināta Māksla audējas, lai tie pēc tam nokļūtu vistālāko Padomju Savienības apgabalu klubu, kinoteātru, rūpnīcu, skolu un restorānu interjeros un pat kuģa Nadežda Krupskaja atpūtas telpā.
Izstāde
Septiņdesmitie. Skaistuma lietderība
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā līdz 15. janvārim