Nav noslēpums, ka tuvāko kaimiņu mākslas norises dažkārt paliek vēl nezināmākas par metropoļu notikumiem, tāpēc igauņa Jāna Tomika (1961) darbu izstādi ir vērts pamanīt. Igaunijas laikmetīgās mākslas klasiķis, lai cik šāds tituls šķistu iekšēji pretrunīgs un absurds, ir pārstāvējis valsti daudzās starptautiskās biennālēs un izpelnījies gan mākslas balvas, gan skandālista reputāciju vietējo tradicionālistu aprindās. Jāns Tomiks varbūt visvairāk ir pazīstams ar bodiārta stila akcijām un performancēm, kurās saskatītas gan Vīnes akcionisma un šamaņu rituālu atbalsis, gan līdzības ar Vito Akonči un Denisa Openheima darbiem. Refleksijas par vecāku un bērnu attiecībām, dzīvību un nāvi, reliģiju un seksualitāti iezīmē Jāna Tomika darbu universāli mērķēto tematisko ietvaru.
Jauni iespaidi garantēti
Pirms desmit gadiem Jāna Tomika izstāde Neredzamās pērles notika Rīgas mākslas telpā; toreizējā skatē plaši bija pārstāvēti videodarbi, savukārt gleznas demonstrēja diezgan atbaidošus izgāztuves tuvplānus. Jaunākajā izstādē Žestu teātris, kas notiek Mūkusalas mākslas salonā un sarīkota sadarbībā ar Tallinas galeriju Temnikova & Kasela, mākslinieks, šķiet, lielā mērā atgriezies pie karjeras sākumā piekoptās vērienīgās figurālās glezniecības neoekspresionisma un transavangarda stilistikā. Šie darbi sasaucas ar tā dēvēto Maigo svārstību grupu latviešu mākslā, taču šķiet, ka šeit gleznotāju vēlākie ekskursi citu mediju sfērās nav bijuši tik noturīgi un starptautiski atzīti; krietni lielāku iespaidu telpisko un kustīgo mediju jomā atstājuši dizaineru, grafiķu vai scenogrāfu izglītību guvušie, piemēram, Oļegs Tillbergs, Ojārs Pētersons un Gints Gabrāns.
Tādējādi Jāna Tomika migrācija no glezniecības uz citiem izteiksmes līdzekļiem un atpakaļ atklāj lielāku brīvību un ambīcijas vienlaikus izpausties visdažādākajos veidos. Arī šajā skatē netrūkst video un grafikas darbu. Līdz ar to jauni iespaidi garantēti arī cītīgākajiem izstāžu procesa vērotājiem, kas varbūt vēl atceras 2008. gadā redzēto. Vienlaikus gan telpu specifika, gan darbu skaits piešķir pašreizējai izstādei vairāk klusinātu kamerstila raksturu.
Realitātes kāpinājums
Tiesa, gleznas tomēr nenozīmē atgriešanos pie glezniecības tradicionālā veidā. Padrūmi mistiskā gaisotnē ieturētie darbi papildināti ar audumu "uzlīmējumiem" un daļēji pārtop trīsdimensionālos objektos. Vēl kubisma kontekstā dzimušais kolāžas princips, kas plaši izmantots dažādu strāvojumu eksperimentos visā pagājušajā gadsimtā, šeit kalpo ainas atdzīvināšanai, savdabīgam realitātes kāpinājumam.
Vienlaikus labi pamanāmas ir sirreālistiskas spēles ar telpas pārrāvumiem un dubulto attēla nolasāmību, kas atgādina pīles – trusīša ilūziju, kurā iespējams pārmaiņus redzēt abus, bet pašā attēlā nekas nemainās. Piemēram, darbā Tikšanās krēslā (2018) viens no sarunas dalībniekiem izrādās caurspīdīgs logs no tumšās istabas uz saulrietu, savukārt gleznā Bez nosaukuma (2014) divi personāži ar rokām aiz galvas, kuriem nepārprotami draudīgi seko kāds trešais ar ieroci, uztverami arī kā divas skatītāju (pārmetoši?) vērojošas acis. Šīs kompozīcijas atkārtojums litogrāfijā (Pats, 2018) ar dubultoto apcietinātā (?) tēlu gan šādu efektu gluži nesasniedz. Attēls (2012) kā portrets ar divām sejām, no kurām viena lūkojas augšup, otra lejup, ļauj apcerēt personības divējādību, vienlaicīgo skatu uz debesīm un zemi, tieksmi pēc cildenā un zemiskā vai arī izspēlēt tukšas ilūzijas pret pragmatisku piezemētību.
Salīdzinot ar iepriekšējo izstādi, videopiemēri vairāk atgādina īsas, aprautas piezīmes; vienā no tiem (Nenosauktas darbības, 2015) Jāns Tomiks nodarbojas ar dzeltenu lapu nopurināšanu no kāda kapsētā augoša kociņa, savukārt otrā (Bez nosaukuma, 2002) nemitīgi atkārtojas paša autora izpildīts kritiens – figūra, kas karājas gaisā, pēc mirkļa pazūd bedrē, aiztaupot skatītājam biedējošāko scenāriju – triecienu pret zemi.
Viesis no Togo (2016), kas varētu nosacīti pārstāvēt tēlniecību, arī kaut kādā mērā apspēlē gravitāciju un tās pārvarēšanu, vispirms pārsteidzot ar krēsla vainagotās malkas pagaļu konstrukcijas turēšanos kopā. Šis iespaidīgais «tronis», kurā uzsēdināta afrikāņu skulptūriņa, varētu būt, piemēram, ironisks komentārs par modernās mākslas bijību pret primitīvo kultūru autentiskumu.
Eksistenciāli, ar ironiju
Mēģinot saprast, ko tas viss nozīmē, plašu skaidrojumu ar atsaucēm uz virkni populāru teorētiskās domas korifeju var atrast izstādes pavadtekstā, piemēram, "...Tomiks dekonstruē dabiskuma mītu un ļauj saskatīt to sociālo, kultūras un varas attiecību tīklu, kas parasti nosaka pat mūsu visparastākās darbības un izvēles. Šāda metode izgaismo mūsu sociālo tīklu sabiedrības meditēto dabu (atkārtojam žestus un uzvedību, ko redzam medijos), kuru Gijs Debors darbā Izrādes sabiedrība apraksta sekojoši: "Izrāde nav attēlu kopums, bet personu sociālās attiecības, ko pastarpina attēli""
Plaša intervija ar Jānu Tomiku atrodama portālā arterritory.com, kurā viņš uzsver savu perspektīvu – žestu kā eksistenciālu kategoriju, kam tomēr jāpiešauj mazliet ironijas: "Citādi var kļūt pārāk nopietns. Un, kad tu kļūsti pārāk nopietns, tu uzreiz kļūsti smieklīgs" Intervijā var atrast arī pa kādai atslēgai uz konkrētiem darbiem, piemēram, dramatiski kliedzošajam, daļēji "apģērbtajam" tēlam (Figūra ar skursteņiem, 2017) par iedvesmu bijis kāda igauņu dzejnieka izteikums, "ka cilvēka dzīve ir kā dūmu strūkla, kas pamet skursteni". Izstādes autors arī apgalvo, ka labākās idejas rodoties "netveramajā brīdī starp nomodu un sapni" un "mākslinieks ir ļoti jūtīgs dzīvnieks".
Izšķirties, vai Jāns Tomiks savos darbos tiešām dekonstruē mītus un ļauj ieraudzīt kādus "tīklus" vai īsteno kaut ko intuitīvi tvertu starp nomodu un sapni, tomēr nākas skatītājam pašam – ne māksliniekam, ne izstādes kuratoram Andrim Brinkmanim gluži nepieder monopols uz darbos iekodētajām nozīmēm. Katrā ziņā ekspozīcija vairāk atgādina kādu atvērtu struktūru, ko aizpildīt ar savām asociācijām, nevis vienotā vēstījumā saistītu darbu kopumu. Līdzīgi kā pīles – trusīša attēlā to var uzskatīt gan par trūkumu, gan par sasniegumu vienlaikus.
Jāns Tomiks
Izstāde Žestu teātris
Mūkusalas mākslas salonā līdz 12.IV