Studentu izrādēm ir īpašs šarms. Enerģija, aizrautība, vēlme sevi parādīt bieži vien aizēno kādas vēl neizslīpētas tehniskās prasmes, un, ja studiju darbus veido radošu, izdomas bagātu režisoru vadībā, kopējais rezultāts ir pat ļoti vērtīgs. Diplomdarbiem reizēm ir izredzes palikt kāda teātra repertuārā, ja izdodas par to vienoties, bet kursa darbu mūžs nav pārlieku garš. Tieši tāpēc jauki, ka Latvijas Kultūras akadēmija (LKA) plāno arī jūnijā parādīt savu dramatiskā teātra aktiera mākslas trešā kursa studentu veikumu Elmāra Seņkova iestudētajā Māceklī/Moceklī un Toma Treiņa Pašnāvniekā. Maijā šie darbi tika pirmizrādīti LKA teātra mājā Zirgu pasts.
Divi skatījumi
Ar Mariusa fon Maienburga drāmas Moceklis/Märtyrer nosaukumu ir spēlējies ne viens vien režisors. Vienīgais līdz šim Latvijā tapušais iestudējums ar nosaukumu Māceklis radīts Jaunajā Rīgas teātrī Viestura Meikšāna režijā 2015. gadā. Savukārt Kirils Serebreņņikovs Maienburga lugu teātrī interpretēja, nosaukumā iekļaujot dubultu nozīmi – (M)učeņik ļauj to lasīt gan kā Mocekli, gan Mācekli, bet kinoversijā palika pie Mācekļa.
Tik garš ievads ir vajadzīgs tādēļ, lai saprastu, kāpēc Elmārs Seņkovs ir nevis iestudējis identisku izrādi divos sastāvos, bet ar virsraksta variācijām Māceklis un Moceklis uzsvēris, ka attiecīgi mainās arī vēstījuma fokuss. Apgalvojums, ka tādējādi rodas divas pilnīgi pastāvīgi uztveramas izrādes, gan ir mazliet pārspīlēts, tomēr bez lomu traktējuma atšķiras arī dažu ainu risinājums. Lomu sastāvs ir komplektēts pēc trim atšķirīgiem principiem – pieaugušo lomās Inese Pudža un Reinis Suhanovs, kā arī mācītāja atveidotājs Edijs Klievēns ir abos sastāvos. Nozīmīgajā Georga lomā mainās divi aktieri, kas otrajā versijā nespēlē, bet sēž pie skaņu pults, – Rūdolfs Sprukulis un Krists Jēkabsons. Savukārt četri studenti katrs spēlē pa divām lomām atkarībā no sastāva. Galvenā varoņa Bendžamina un sporta skolotāja Doflingera lomā mainās Matīss Kučinskis un Aleksandrs Bricis, savukārt bioloģijas skolotāju Rotu un Bendžamina klasesbiedreni Lidiju atveido Santa Breikša un Elizabete Milta.
Maienburga luga modelē situāciju, kurā ir aizraujoši skatīties, kā transformējas izrādes akcenti atkarībā no tā, kurš sastāvs spēlē. Moceklī, kad konflikta centrālā ass veidojas starp Matīsa Kučinska un Santas Breikšas skolnieku un skolotāju, Bendžamins Bībelē atrod instrumentu, kā vērsties pret apkārtējo pasauli un ietekmēt to. Šis jaunais cilvēks ir nervozs un viegli sakaitināms, ar Bībeles palīdzību viņš argumentē, kāpēc pasaule mūsdienās ir nepareiza. Interesanti, ka šajā versijā izrāde ir par desmit minūtēm garāka nekā otrajā variantā, jo izvērstākas ir ainas starp Matīsa Kučinska Bendžaminu un Rūdolfa Sprukuļa klibo zēnu, citu apsmieto Georgu.
Otrs Bendžamins – Aleksandra Briča versijā – ir ar stabilāku pārliecību, iekšupvērstāks, nocietinājies pret apkārtējo pasauli, tāpēc arī viņa lūzums brīdī, kad Elizabetes Miltas skolotāja Rota viņu apskauj, ir daudz krasāks. Elizabetes Miltas atveidotā Rota ir kategoriskāka, monolītāka, Santas Breikšas versijā Rotas pārliecībai vairāk klāt jaucas jaunas sievietes aizvainojums par direktora augstprātīgi aizbildniecisko attieksmi. Atšķirīgi risinātas arī skolotāju pāra attiecības, vienā gadījumā tās ir intensīvākas, dramatiskākas, otrajā šķiršanās nonāk līdz sīkmanīgai mantas dalīšanai.
Māceklis/Moceklis ir izrāde, kas intensīvi notur skatītāja uzmanību, tajā ir arī nedaudz interaktīvu elementu, taču tā nedod pilnīgu priekšstatu par notikumu cēloņiem. Viens no tiem varētu būt Ineses Pudžas atveidotā Bendžamina māte, kuru aktrise veido ļoti izkāpināti. Savukārt tēva trūkumu puisis kompensē ar bargo Dievu, no Bībeles selektīvi izvēloties to, kas saskan ar viņa dusmām par apkārtējo pasauli. Vienu no šīs pasaules – burvīgu direktora liekuļa tēlu – atveido Reinis Suhanovs nevainojami piegulošā uzvalkā un ar klusināti samtainu baritonu.
Vizuāli atšķirīgi ir arī krusti, ko savas pārliecības nostiprināšanai skatuves centrā izvieto galvenais varonis. Krusta forma ievērota arī Līgas Zepas scenogrāfijā. Abas versijas apvieno tas, ka ikvienam izrādes dalībniekam ir iespēja sevi apliecināt kā interesantu, domājošu personību. Iespējams, rezultāts ir tik pārliecinošs arī tāpēc, ka ar lugas fragmentiem studenti dažādos sastāvos darbojušies jau pagājušajā studiju gadā.
Kā vārdā mirt
Staļina režīma laikā aizliegtā Nikolaja Erdmana luga Pašnāvnieks skatītājiem ir pazīstama no režisora Aleksandra Morfova iestudējuma Finita la comedia! Dailes teātrī. Tagad Toma Treiņa režijā Staļina tēls parādās Annemarijas Ščegoļevas veidotajā scenogrāfijā, taču ir skaidrs, ka iestudējuma autori ir domājuši arī par mūsdienu Krieviju. Toma Treiņa kā režisora atraisīšanās spēles teātra virzienā šajā izrādē priecē ne mazāk kā studentu aktierdarbi. Piemēram, komunālā dzīvokļa vai visas padomju sabiedrības tēls – stāvus aizmigušu ķermeņu murskulis izrādes sākumā –, seju izgaismošana ar lukturīšiem, arī konsekventi izturētā izrādes stilistika liecina, ka režisors kopdarbā ar jaunajiem aktieriem ir atraisījies karnevāliski spilgtam iestudējumam.
No ansambļa lielākās daļas gan tiek prasīta precīza viena konkrēta tipāža izveidošana un darbošanās šī tēla ietvaros. To jaunieši arī azartiski dara. Izvērstāki raksturi ir Elzai Rūtai Jordānei un Tatjanai Gurēvičai galvenā varoņa sievas un sievasmātes lomās. Taču liela daļa izrādes smaguma gulstas uz Tomasa Ralfa Ābolkalna pleciem. Viņa Podsekaļņikovs sākumā īsti neaptver, kādu lavīnu izraisījis, solīdamies izdarīt pašnāvību, ko savā labā gatavi izmantot visdažādākie sabiedrības pārstāvji. Pat ja kādu brīdi viņš to ir domājis nopietni, tā pa īstam mirt tomēr negribas, un kādu laiku Podsekaļņikovs dzīvo, cerēdams izšmaukt no atbildības. Taču līgums ar sabiedrību šajā gadījumā ir ekvivalents līgumam ar sātanu – nevar izlikties, ka tas neeksistē.
Lai arī Staļina laika klātbūtne ir uzsvērta nepārprotami, izrāde tomēr nepāraug drāmā vai, pasarg dievs, traģēdijā. Pašnāvnieku var skatīties ar aizrautību, pat ja aiz spilgtajiem tipāžiem ne katrā studentā var samanīt visu potenciālu. Tas arī nav tik izšķiroši, priekšā ir vēl viens studiju gads. No otras puses, jau tagad ir sācies process, kad teātri ne tikai uzliek aci jauniešiem, bet pat ziņo par līgumu noslēgšanu un iesaista topošos skatuves māksliniekus savās repertuāra izrādēs.