Pirms slēgšanas rekonstrukcijai izstāžu zāle Arsenāls atvadās no skatītājiem ar vizuāli spēcīgām un domas rosinošām mākslas parādēm. Radošajā darbnīcā nu jau noslēgusies izstāde Euro Femmes, par ko KDi ar viedokli jau ir dalījusies, savukārt pirmā stāva zālēs arvien vēl ir aplūkojamas igauņu mākslinieka Kaido Oles gleznas un instalācijas – izstāde Dejas vientuļo siržu klubā, kuru citur Rīgā nemaz nevarētu īstenot gleznu vareno gabarītu dēļ.
Sistemātiska pašrefleksija
Domājams, Kaido Oles vārdu un darbus līdz šim Latvijā pazinis tikai šaurs mākslas interesentu loks, varbūt labāk zināms ir viņa vectēva brālis Eduards Ole – viens no igauņu klasiskā modernisma pīlāriem starpkaru periodā. Tāpēc Kaido Oles personālizstāde ir rīkota ar plašu vērienu, tā iepazīstina ne vien ar mākslas darbiem, bet arī ar autora radošo biogrāfiju un uzskatiem, kas igauņu mākslas vidē tiek respektēti kā oriģināli, teorētiski dziļi un ietekmīgi. Izstādes apjomīgā kataloga un Latvijas plašsaziņas līdzekļos publiskoto interviju kopsummā Kaido Ole spoži atklājas kā viens no ievērojamākiem igauņu vidējās paaudzes māksliniekiem, kurš 90. gadu otrajā pusē ir jūtami paplašinājis priekšstatus par to, kādai ir jāizskatās un par ko ir jāvēsta gleznai. Personiskos atradumus laikmetīgās glezniecības laukā viņš ir auglīgi turpinājis, ietekmējot savu audzēkņu izpratni Igaunijas Mākslas akadēmijā.
Mākslinieka biogrāfe cienījamā mākslas zinātniece un Tallinas muzeja Kumu kuratore Eha Komisarova akcentē Kaido Oles radošās pieejas sakņošanos dizaina studijās un popārta tuvībā, kas ļāvusi viņam nonākt pie specifiskās gleznotāja stāstnieka metodes. Kaido Ole lielformāta gleznās izspēlē to, kas notiek viņa prātā, un prāts nemitīgi kritiski un ironiski reaģē uz visu sabiedrībā notiekošo, savukārt sabiedrība strauji mainās, pateicoties jauno tehnoloģiju radītajām iespējām.
Gleznās darbojas strukturālas tēlu sistēmas, kas bieži tiek uztverti kā pašironiski sociāli komentāri. Shematiskos tēlus jeb zīmes, to vidū Bumbgalvjus, mākslinieks atzīst par savu alter ego, tādējādi viņa māksla ir uztverama kā sistemātiska pašrefleksija, sevis vērošana un analizēšana. Tieši par šo Kaido Oles daiļrades šķautni pastiprināti ir ieinteresējies izstādes kurators Māris Vītols, tāpēc konsultanta lomā ir aicinājis Parīzē dzīvojošo psihoanalītiķi Jāni Gaili, kurš veicis desmit seansu ar mākslinieku un glezniecību interpretējis ar saviem profesionālajiem instrumentiem. Šāda pieeja vieš cerības par iepriecinošu tendenci vietējā mākslas izpratnes veicināšanas situācijā – taktika izmantot dažādu teoriju un prakšu ieroču arsenālu, lai caur stereotipisko priekšstatu miglu varētu izlauzties līdz kādam skaidram personiskam skatpunktam uz aplūkojamo objektu.
Kas slēpjas galvā
Izstādes sentimentāli smeldzīgais nosaukums Dejas vientuļo siržu klubā, kas neizbēgami atsauc prātā brāļu Kaurismeki kino radniecisku noskaņu, ir aizgūts no izstādē eksponētās gleznas ar ķiņķēziņu diskotēku, sarkanām sirsniņām uz gaišzila fona. Glezna labi reprezentē gan mākslinieka domu gājienu, gan attieksmi pret dzīvi, gan viņa kolorista talantu. Precīzi šo nostāju raksturo Berlīnē dzīvojošais rakstnieks un kurators Juriāns Benshops, kurš izstādes katalogā raksta: "Kaut gan Olem ir viss nepieciešamais, lai akadēmiskā ziņā viņu uzskatītu par virtuozu gleznotāju, viņš nevēlas tāds būt. Viņa darbi distancējas no šīs tradīcijas. Tā vietā viņš sev atļauj – vai tas pat ir nepieciešams – būt muļķīgam. (..) Viņš apsveic kļūdas, jo uzskata, ka, neizturoties pret sevi kā pret "profesionālu" vai "laikmetīgu" mākslinieku pārāk nopietni, var atrast ieeju labā gleznā, kurai piemīt brīvs gars. Gleznā, kas nerada iespaidu, ka esi to jau redzējis žurnālos vai ka tā likusi kritiķiem atzinīgi māt ar galvu."
Kaido Oles gleznās ir jūtams brīvs gars, un ar tām ir interesanti sarunāties gan par mākslu (igauņiem svarīgo ekspresionismu, laikmetīgās mākslas radīšanu un eksponēšanu, klusās dabas fenomenu un citām parādībām), gan dzīvi (cilvēku savstarpējām attiecībām, kas nereti ir saspringtas un nonāk pat līdz kautiņam). Līdzās gleznām ir izvietotas dažas instalācijas, kas lieliski iederas ekspozīcijā, kaut gan viena no tām – 100 koferu (2004) – iegūst pavisam citu nozīmi, ja zinām, ka sākotnēji tā ir bijusi izstādīta jūras krastā Vīnistu ciemā, no kura igauņi brauca pāri jūrai, bēgot no padomju okupācijas. Betona koferu klājums ar dažādu pasaules vietu norādēm ir viens no Džona Smita projekta darbiem, kas radīts kopā ar Latvijā jau labi pazīstamo, asprātīgo un ironisko Kaido Oles draugu Marko Meetammu.
Ne mazāk efektīga šķiet gleznu instalācija The Band (2003–2005), tā sastāv no 36 vienādām, rūpīgi pārgleznotām skandām, kas visas kopā atstāj mulsinošu iespaidu, jo paradoksālā kārtā liek gleznu skatītājam darbināt dzirdes orgānus. Tā glezniecība gudra autora rokās var likt sadzirdēt to vēstījumu, kas slēpjas paša galvā.
Kaido Ole
Izstāde Dejas vientuļo siržu klubā
Izstāžu zālē Arsenāls līdz 25.VIII