Laikā, kad cilvēki ir pieradināti no laika mākslām – mūzikas, teātra, kino – gaidīt "satricinošu pārdzīvojumu", kas ar kaismīgu, elpu aizraujošu, emocionāli ekspansīvu drāmas spēku izrautu no pelēcīgās ikdienas, ir diezgan riskanti piedāvāt meditatīvu koncertprogrammu vienā noskaņā – rāmi plūstošu skaņu līdzenumu bez lieliem kāpumiem un dziļām aizām. Bez spožas ego izrādīšanas un pat bez aplausiem pēc trim pasaules pirmatskaņojumiem. Vien ar debesīs, mirdzošā tumsā un bezgalībā vērstu skatienu – augšup un iekšup. Tieši šādu programmu klausītājiem 17. oktobra vakarā piedāvāja diriģents Sigvards Kļava kopā ar pianistu Vestardu Šimku un Latvijas Radio kori. "…kad ūdenī iemet akmentiņu, veidojas mazi vilnīši, atspulgi. Tas būs rāms un apgarots domu un sajūtu plūdums. Telpas un skaņas saspēle, kas veido skanisku kolāžu," – vienā rindkopā publicētie Sigvarda Kļavas ceļavārdi noskaņoja diriģenta kārtējai konceptuālajai programmai.
Apbrīnas cienīgi, kā šādi izdevies apvienot radošajā domāšanā četru ļoti atšķirīgu latviešu komponistu – Jura Karlsona, Pētera Vaska, Pētera Butāna un paša Vestarda Šimkus – jaundarbus (vai jau esošo opusu jaunas redakcijas) korim un klavierēm ar klosterī izglītotā katalāņa Bernata Vivankosa un amerikāņu postminimālista (Pulicera prēmijas laureāta un Musical America 2013. gada komponista) Deivida Lenga kora a cappella miniatūrām, programmu caurvijot arī ar vācu komponista Hansa Otes minimālisma estētikā sacerētās klavieru Skaņu grāmatas daļām. Viņi visi šajā programmā izrādījās… gara radinieki. Tādā mērā, ka viss radošais pienesums pārtapa vienā lielā metaskaņdarbā – no Vivankosa Ganu saucienu raidītā akustiskā impulsa līdz Pētera Vaska Klusuma auglim, kas, savā sirsnīgajā vienkāršībā, patiesumā un dziļumā godājot Mātes Terēzes tekstu, bija visa vakara garīgās enerģijas rezumējošais koncentrāts. Introvertajā garīgumā iekļāvās pat Juris Karlsons, kurš mēdz uzrunāt ar ekstravertām, sakāpinātām kulminācijām, taču jaundarbā Le lagrime dell’anima apcerīgi vēršas pie Dieva. Savukārt Šimkus spēlētajās Otes klavierminiatūrās bija zīmīgi maz skaņu. Tām blakus pianista paša radītā 2. klavierkoncerta attīstība gan iekrita izšķērdīgu pianistisko "vispārīgas kustības formu" gūstā.
Šī bija interesanta kora un klavieru satikšanās, principiāli atkāpjoties no tradicionālās formulas "koris + koncertmeistars", toties radoši attīstot mijiedarbību telpā un laikā – kopskanējumu vertikālēs, spēlēs ar Rīgas Doma baznīcas īpašo akustiku lineārā secīgumā. Koncerta īstais brīnums tomēr izrādījās Radio kora prasme uzburt īpašu skaņu pasauli, kurā brīžiem nav iespējams atšķirt reālo no iluzorā. Tā bija jau pirmajā skaņdarbā – B. Vivankosa Ganu saucienos ar tenora Kārļa Rūtentāla solo, kuram atbildot koris it kā paildzināja Doma baznīcas akustikai raksturīgo reverberāciju – skaņas lēno izgaišanu telpā. Šī pasaule visbagātīgāk atklājās P. Butāna skaņugleznā Mēness stari (Aspazijas dzeja, 3. daļa no kora koncerta Lux aeterna, 2004.) – no izsmalcinātas, caurredzamas un rūpīgi artikulētas skaidrības līdz mistiskai vokālo virstoņu glezniecībai un krāšņiem ne šīszemes "faktūras laukiem".