Kā aši nolaizīts vēss šampanieša burbulis uz saulē sakarsušām lūpām Dailes teātra sezonas noslēguma koncerts – Hameleona rotaļas – Spanovska ballīte – jau pazudis no teātra mājaslapas. Tomēr varenais Google izmet afišas ierakstu ar visiem skatītāju komentāriem, viens no tiem pauž: "Manuprāt, pats labākais sezonas veikums." Un, ja runā par Lielo zāli, emocionālās iekustināšanas un profesionālā līmeņa ziņā ar šo šķietamo nieku bez jebkādām pretenzijām uz kaut ko vairāk nekā "foršu vakaru", "kvalitatīvu izklaidi", šķiet, var sacensties tikai viesrežisora Aleksandra Morfova Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu.
Tas ir teātris
Ko īsti paveikusi Dailes teātra radošā komanda ar režisoru, aktieri Intaru Rešetinu un aktieri zvaigzni (bez ironijas) Artūru Skrastiņu priekšgalā? Viņi, pieminot savu 2013. gada rudenī pāragri aizgājušo kolēģi, dzirkstoša temperamenta un sarkastiskas humora izjūtas īpašnieku – par maz novērtēto, bet neapšaubāmi talantīgo aktieri Hariju Spanovski –, ir izveidojuši Dailes teātra portretu – tāda teātra, kurā vēlētos būt, strādāt un, citējot A. Skrastiņu, "labi pavadīt laiku kopā".
Sākot jau ar daudzlīmeņu skatuves iekārtojumu, kurā scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis savietojis gan meijas, gan vēl vienu skatuvi, gan ekrānu ar sentimentāliem video (netrūkst arī Spanovska ilgstoši ierunātā seriāla Hameleonu rotaļas fragmenta) un klavieres maestro Raimondam Paulam, pavedinošajiem un reizē elegantajiem tērpiem Dailes aktrisēm, kurus veidojusi tērpu māksliniece Ilze Vītoliņa, šajā teātra "ģīmetnē" ir viss: muzikāli numuri, dejas, lipīgas dziesmas, artistiskas un līdz asarām smieklīgas etīdes un pāri visam – Dailes teātra skatuves personību šarms, harisma, kas pārklāj Latvijas lielāko skatītāju zāli līdzīgi specefektu dūmiem, par kuriem ironizē vakara vadītāji – ar ne mazāku humora izjūtu kā klāt neesošais (un tomēr esošais) Spanovskis apveltītie Artūrs Skrastiņš un Lauris Dzelzītis.
Apburošs alnis un citi
Teju pēc katra numura vadītāji nosēdina tā izpildītājus uz mīkstiem dīvāniņiem un uzdod jautājumus – it kā par Hariju Spanovski, bet patiesībā par viņiem pašiem, par teātri, no kura sezonas laikā viņi tik tiešām reti iziet ārā, pavadot šais sienās garas stundas no mēģinājuma līdz vakara izrādei. Katrā koncerta vakarā abi vadītāji formulē citus dažādas sarežģītības pakāpes etīžu uzdevumus kolēģiem – mans favorīts bija "apburošs, sevī iemīlējies alnis, kurš uz vientuļas meža takas satiek Ģirtu Ķesteri", kurš bija jātēlo... Ģirtam Ķesterim (turklāt izmantojot tikai seju). Katrā koncertā ir negaidīts pārsteigums. Pēdējā vakarā, gaidot par Lapčenoku pārtapušo Intaru Busuli, sagaidījām pašu Lapčenoku un miedzāmies – ir vai nav īstais? Un katrā koncertā tiek nodziedātas, nodejotas, izspēlētas 24 dziesmas – gan Harija Spanovska dziedātās, gan no izrādēm, kurās viņš spēlējis, – Jura Vaivoda aranžētas speciāli šim vakaram, konkrētam aktierim/ aktrisei, izpildītas kā maza izrāde, nevairoties no sentimenta, uzspēles, dramatisma un viegli atbrīvojoties no tā visa, kad numurs beidzas un sākas asprātību pingpongs ar vadītājiem. Bez šaubām, īpašu vērti visam šim vieglumam piešķir pašironija, spēja vilkt uz zoba gan sevi, gan kolēģus un grūti noslēpjamā mīlestība pret savu darbu.
Tāpēc šī bija izrāde, pēc kuras cēlos kājās aplaudēt bez kādas piespiešanās vai neērtības sajūtas, ar cieņu pret aktiera darbu, ar sajūsmu par to, kā šie gaistošā mirkļa burvji spēj ietekmēt cilvēka dzīvi – pat ja tikai uz vienu vakaru.