Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncerta recenzija. Zvaigznes paklūpot nezaudē mirdzumu

Protams, "zvaigznes" šodien ir pārlieku nodeldēts jēdziens, kas diemžēl arvien vairāk tiek devalvēts, pieradinot sabiedrību pie maldinošas ilūzijas, ka par "zvaigznēm" var kļūt ļoti ātri, pat dažas nedēļas pagozējoties kādā TV šovā, un pēc tam tikpat ātri arī izplēnēt. Tomēr tas neattiecas uz tā dēvētās nopietnās jeb akadēmiskās mūzikas izpildītājiem, kuri savu amatu neatlaidīgi mācījušies mūzikas skolās jau kopš sešu vai piecu gadu vecuma. Viņi ir īstas zvaigznes, pat ja arī neiemanto skaļu popularitāti. Visu triju minēto mūziķu satikšanās koncerts bija arī apliecinājums Latvijā gūtajai mūzikas izglītībai: pirms papildstudijām Vīnes Mūzikas augstskolā un pasaulslaveno maestro Seidzi Odzavas, Marisa Jansona un Leifa Sēgerstama meistarklasēs Andris Poga tepat dzimtenē absolvēja J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesora Viestura Gaiļa diriģēšanas klasi. Vinetai Sareikai Jūrmalas mūzikas skolā ieliktie vijoļspēles pamati ļāva uzreiz pusaudzes vecumā "lēkt" uz Parīzes konservatoriju – kuru viņa 2006. gadā absolvēja ar izcilību! – un vēlāk uz Ogistēna Dimē klasi Beļģijas karalienes Elizabetes kapelā, «pa ceļam» kļūstot arī par īpaši prestižā Beļģijas karalienes Elizabetes konkursa laureāti. Visbeidzot, Gunārs Upatnieks ir kontrabasists jau otrajā paaudzē: viņš sekojis tēva Eināra Upatnieka pēdās, izglītojies mūsu Mūzikas akadēmijā pie Sergeja Brīnuma, Leoša Janāčeka Mūzikas akadēmijā Brno pie sava priekšgājēja – izcilā solo kontrabasista Miloslava Jelineka – un pašlaik mūziķa darbu Berlīnes filharmoniķos apvieno ar doktorantūras studijām Manheimas Mūzikas un teātra augstskolā.

Brīdis bez teksta virtuozā virpulī

G. Upatnieks ir pierādījis, ka kontrabass var būt ne tikai orķestra basa balss, bet arī lielisks soloinstruments, ar kuru romantisku smeldzi var izdziedāt vēl sulīgāk nekā ar čellu un ar kuru droši var doties arī pārsteidzošiem jauniem skanējumiem pilnos laikmetīgās mūzikas ceļojumos (pērn viņa Rīgā spēlētā soloprogramma tā arī saucās – Kontrabasa ceļojums (Bass trip). Taču nule simfoniskajā vakarā piedzīvotā saspēle duetā ar vijoli itāļu XIX gadsimta vecmeistara, spoža sava laika kontrabasa virtuoza Džovanni Botezīni Lielā koncerta atskaņojumā bija jauns solis kontrabasa solo apliecinājumā cauri laikmetiem un izteiksmes iespējām.

Stereotipu radītā loģika varētu likt domāt, ka kontrabass līdzās vijolei ir kā zilonis trauku veikalā. Tomēr dubultkoncerts šādam šķietami nesavienojamam instrumentu pārim nav komponista kaprīze, lai izdabātu sev – kontrabasa virtuozam. Tiesa, Dž. Botezīni koncerts ir žilbinoši virtuozs, taču tas ir arī melodiski izteiksmīgs. Turklāt kontrabass te ir gan virtuozs pavadītājs vijolei, gan arī līdzvērtīgs tās līdzgaitnieks melodiskajā plūdumā, visdažādākajos kontrapunktos. To visu G. Upatnieks apvienoja izsmalcināti muzikālā sniegumā ar brīnišķīgu, piesātinātu toni un gluži vai neticamu spēles tehniku – īpaši jau virtuozajās arpēdžijās, kas piepildīja visu kontrabasa diapazonu, vēl "pieķerot klāt" flažoletus. Pat nebija nojaušams, ka gaisīgais, aizrautīgais arpēdžiju lidojums īstenībā top fiziski ļoti neērtās spēlējošās (kreisās) rokas pozīcijās. Viens šāds tvēriens jaunajam meistaram tomēr misējās. Un samulsumā tūlīt, šķiet, sekoja kas līdzīgs tam kā izrādē, kad aktieris pēkšņi ir totāli aizmirsis tekstu. (Te jāpiebilst, ka abi solisti spēlēja no galvas.) Šajā brīdī izcili apliecinājās Vinetas Sareikas skatuves partneres meistarība. Sirsnīgi smaidot un turpinot spēlēt melodiju, viņa izglāba situāciju, un jau pēc brīža G. Upatnieks pieslēdzās, it kā nekāda šoka nebūtu bijis. V. Sareika šajā duetā bija "īstā partija" – artistiska, pārliecinoša, harismātiska. Viņi abi ar šo Botezīni koncertu varētu droši doties jebkur pasaulē.

Poga un Pone

Vācu romantisma klasiķa Roberta Šūmaņa 3. simfonija, kurai komponistu iedvesmojis ceļojums pa Reinu kopā ar dzīvesbiedri pianisti Klāru Vīku, bija īstais opuss, kas savā klasiskajā faktūras caurredzamībā un žanru izteiksmes dažādībā no dejiskuma (otrajā, Skerco daļā) līdz pat jauna kardināla iecelšanas svinīgās procesijas atainojumam ļāva Andrim Pogam pilnā mērā pierādīt sevi kā diriģentu – no detaļu, īpaši artikulācijas, slīpējuma līdz stila izpratnei un visa simfonijas cikla formas tvērumam. Vēl pārliecinošāk diriģenta profesionālisms un krampis apliecinājās ārzemēs dzīvojušā latviešu komponista avangardista Gundara Pones Titzarin polifoniski un ritmiski sarežģīto faktūru biezoknī un skaniskajos kontrastos, kuros komponists brīžiem groteski, piemēram, ar padomiskiem maršiem un valsi, bet brīžiem pat nostalģiski – arī caur pazīstamiem D. Šostakoviča mūzikas citātiem – portretējis savu dzimteni – opusa sacerēšanas laikā vēl Padomju Latviju. Šī bija zelta stunda arī LNSO, kas pagaidām ir teicamā formā, un jo sevišķi – pūtējiem un instrumentu grupu solistiem.