Līdz oktobra beigām izstāžu cienītājiem ir iespēja skatīt Līgas Purmales gleznu kārtējo rudens ražu, kas jau daudzus gadus ir viena no regulārākajām parādībām Rīgas mākslas ainā. Patiesībā vairāku gadu ražu, kā liecina gadskaitļi 2012–2015, liekot domāt arī par akadēmiski lēnu daudzslāņu glezniecību ar vairākkārtēju atgriešanos pie iesāktā. Purmale kā jau Purmale – vai pēkšņi kaut kas jauns un negaidīts? Izskatās, ka šoreiz jaunais varētu būt labi aizmirsts vecais, lai gan, no otras puses, nemaz tik aizmirsts tas nekad nav bijis. Proti, dabas elementi pavīdējuši arī virknē iepriekšējo gadu izstāžu, kurās izcēlušies urbāni sižeti ar dejotājiem, mūziķiem, kafejnīcu apmeklētājiem, grafiti, pat atsauces uz kādām globālām aktualitātēm (Garāmgājēja piezīmes, 2005; Variācijas par tēmu, 2006), mākslīgās gaismas spīdumu efekti, tuvplānos pievilkti, gandrīz līdz abstrakcijai dematerializēti objekti (Tā pati ainava, 2008) un kolāžveidīgi, ar zīmējumiem un uzrakstiem papildinātu motīvu salikumi (Flashback/Atskats, 2012).
Šoreiz skatītājs kļūst par kontemplatīvu lauku ainu vērotāju no zināmas distances, pilnībā valdot ainavai tās klasiskajā brīvās dabas izpratnē ar zemes un debesu strēlēm, koku puduriem, pret debesīm skatāmiem lapotņu režģiem vai blīviem siluetiem dažādās rīta, dienas vidus vai vakara noskaņās. Nosaukumi ir maksimāli lakoniski un fokusēti uz konkrēti redzamo – Ezers, Kalns, Lauks, Mežmala utt.
Akadēmiskais redzīgums
Tiešākās analoģijas jaunākajiem eksponātiem šķiet daži Līgas Purmales 70.–80. gadu darbi (Pļaujas laiks Kurzemē, 1979, Pasaules mala, 1983, Pēc vētras, 1984; Kartupeļu laiks, 1985, u. c.) ar pārejošu gaismas efektu piesātinātiem, taču vienlaikus klasiskās tradīcijas apdvestiem ainaviskiem motīviem. Ne velti latviešu ainavu glezniecības pētniece Tatjana Kačalova jau pasenā monogrāfijā (Ainava: Dabas attēlojums latviešu padomju glezniecībā. Rīga: Liesma, 1985, 140.–141. lpp.) līdzās Līgas Purmales gleznai Pļaujas laiks Kurzemē reproducēja franču ainavista Kloda Lorēna XVII gadsimta darbu Dzirnavas, apliecinot pirmsmodernisma tradīcijas svarīgumu dažu tā laika jauno mākslinieku rokraksta tapšanā. Savukārt Vilnis Vējš 20 gadu vēlākā katalogā raksta: "Purmales reālisma attiecības ar tradīciju raksturo drosmīgs apliecinājuma un nolieguma savijums. Apliecinājums saskatāms ilgstošu studiju ceļā piesavināta akadēmisma reinkarnācijā, kas sabalsojas ar Purmales mākslas ētiskās pozīcijas vektoriem – uzticību dabai (kaut vai fotogrāfiski fiksētai), tiecību uz patiesību (iztēlotu objektivitāti) un skaistumu (likumsakarīgu estetizāciju)" (V. Vējš, Līga Purmale: Redzamā pasaule: Izstādes katalogs. Rīga: Rīgas galerija, 2004, 8. lpp.).
Līdzās fotoreālisma impulsiem klasiskā māksla noderēja pretestībai pret oficiālā stila gleznieciski ekspresīvo klišeju diktātu, ļaujot atainot redzamo pasauli ar citiem paņēmieniem, kas nebija pretrunā ar reālismu, bet pievērsa uzmanību mimētiskai precizitātei kā jauna veida redzīguma katalizatoram un esamības noslēpumu atklājējam (vai vismaz ilūzijai par tuvošanos tiem). Bruno Vasiļevska un Imanta Lancmaņa glezniecība ir citi šī meklējumu ceļa atzarojumi.
Meditācija par skaisto
Izstādē nav tiešu senāko darbu vai klasiķu paraugu rimeiku, saglabājoties tiešā dabas vērojuma nozīmei. Tuvākās asociācijas varētu raisīt darbs Ceļš, tomēr lorēniskās kulišveida kompozīcijas kopumā nedominē, arī krāsu gamma, kurā netrūkst koši zilzaļu, violetu un dzeltenu toņu, neatbilst retrospektīvas stilizācijas vai akadēmiska citāta brūngani klusinātajam kolorītam.
Anotācija piedāvā neizbēgamos pārspriedumus par pieskaršanos mūžīgajam un pārlaicīgajam, apstādinot pārejošas impresijas, kas nepārprotami saistāmas ar tēlotajām gaismas spēlēm lapotnēs, interesantām mākoņu konstelācijām, atblāzmām un atspīdumiem vai pēc brīža izklīst gataviem miglas vāliem. Izslēdzot impresionistu vibrējošo triepienu tehniku, kas aizstāta ar akadēmiski izlīdzinātu gleznojumu, māksliniecei izdodas piešķirt mirklīgajam mūžīguma statusu. Tomēr vērotājam var nākties secināt, ka iepriekšminētais estetizējoša skaistuma aspekts jaunākajā izstādē sācis izteikti dominēt, pietuvojoties idilliska, saloniska saldenuma slieksnim. Fovista Anrī Matisa (kurš, protams, gleznoja pilnīgi citādi) hrestomātiskais teiciens par mākslu kā labu atpūtas krēslu šoreiz šķiet visai piemērots – tajā iespējams tīkami iegrimt un pameditēt par nule aizgājušo vasaru, taču kas varētu sekot pēc šī skaistuma kulminācijas punkta, paliek gana intriģējošs jautājums.
Līga Purmale
Personālizstāde Kurzemē
Galerijā Daugava (Ausekļa iela 1) līdz 31.X