Franču komponistu Žorža Bizē un Morisa Ravela mūzikas izsmalcinātība, spilgtais kolorīts, elegance un spožais dzīvīgums līdzās orķestra tembrālo krāsu, sižetiskā simfonisma un austrumniecisko skaņugleznu meistara Nikolaja Rimska-Korsakova svītai Šeherezade franču maestro Žana Kloda Kazadesī vadītajā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) koncertā Lielajā ģildē 7. decembrī. Šis vakars, kura soliste Morisa Ravela Solmažora klavierkoncerta atskaņojumā bija Šveicē dzīvojošā latviešu pianiste Arta Arnicāne, gan viņas un izcilā, dzīvesgudrā diriģenta, gan LNSO snieguma augstās kvalitātes dēļ kļuva par īpašu notikumu. Nebaidīšos teikt – par vienu no augstākajām šī gada simfoniskajām virsotnēm.
Dabiskuma šarms
Lai gan 2018. gads mūs ir izlutinājis ar Eiropas labāko simfonisko orķestru un diriģentu vieskoncertiem, LNSO koncerts ar Žanu Klodu Kazadesī pie pults un Artu Arnicāni bija cienīgs spožā konteksta notikums. Tas aizrāva un saviļņoja ar apgarotu meistarību, kas uzrunā neatvairāmi un personiski. Un tad vairs nav būtiski, ka orķestra spēle Bizē un Ravela opusos tomēr nebūt nebija tik nevainojama perfekcionisma paraugstunda, kur precīzi izdreijāta un nekļūdīgi izspēlēta ik sīkākā nianse. Toties muzicēšanai Žana Kloda Kazadesī vadībā piemita dabiskuma šarms un skaidrības spēks. Te valdīja tik neviltots patiesums un brīvība, kādu būtu grūti sasniegt akadēmiski sterilā priekšnesumā.
Kā uzskata Žans Klods Kazadesī – simfoniskā orķestra diriģēšana nav profesija, tā ir domāšana. Viņa gadījumā – pat liktenis. Zināms, ka maestro savā dzimtenē ir būtiski ietekmējis klasiskās mūzikas attīstību. Par īpašu mākslinieka mūža misiju kļuva Lilles Nacionālā orķestra nodibināšana. Vairāk nekā četrdesmit gadu vadot šo orķestri, viņam izdevās pārliecināt sabiedrību un valstsvīrus, ka klasiskajai mūzikai jākļūst demokrātiskākai un par to ir jāieinteresē pēc iespējas plašs sabiedrības loks. Karjeras sākumā Žans Klods Kazadesī vadījis Parīzes Šatlē teātri un bijis diriģents Parīzes operā. Kā viesdiriģents viņš muzicējis Maskavā, Singapūrā, Monreālā, Baltimorā, Seulā, Sanpaulu, Buenosairesā, Filadelfijā, Montekarlo un Berlīnē. 7. decembrī uz Lielās ģildes skatuves diriģents svinēja savu 83. dzimšanas dienu.
Žanam Klodam Kazadesī piemīt dabiska muzikalitāte un prasme mērķtiecīgi un gudri virzīt simfoniskos vēstījumus. Par spīti cienījamam vecumam, viņš izpildījumu vada temperamentīgi un iedvesmojoši, sevi netaupīdams, tāpēc krievu klasiķa Nikolaja Rimska-Korsakova simfoniskās svītas Šeherezade atskaņojums franču diriģenta vadībā kļuva par īpašu piedzīvojumu. Tas burtiski ievilka sevī gan klausītājus, gan orķestri – Šeherezade bija vakara virsotne.
Bez teatrāli ārišķīgas žestikulācijas, taču ar milzīgu pašatdevi, sevi teju pašsadedzinot, Žans Klods Kazadesī uzbūra gan pašas Šeherezades portretu, kura vijīgo sievišķību izcēla Sandra Šteinberga vijoles solo, gan Šahriara impulsīvo, bīstamo spēku, gan Šeherezades stāstīto 1001 nakts pasaku tēlus (jūrasbraucējs Sindbads, princis Kalenders u. c.). Hrestomātiskais, ārkārtīgi pazīstamais skaņdarbs atklājās pilnīgi no jauna. Krāšņās simfoniskās krāsās, ar daudzu LNSO pūtēju solo un piesātinātu stīgu skanējumu tika gleznots kuģojums vētrainas jūras stihijas varā un raibu raibi, enerģijas un pārmērību piepildīti svētki Bagdādē, austrumniecisks vijīgums un glāsmains maigums, grezni izmargoti austrumu paklāju un melodiju raksti, dārgmetālu mirdzums un putojošu viļņu bangojums. Simfoniskais krāšņums atklājās visā savā godībā. Žans Klods Kazadesī un LNSO mākslinieki mūzikā sasniedza īstu ekstāzi.
Bezgalības sajūta
Lai gan šī bija abu mūziķu pirmā satikšanās, šķiet, ka franču maestro un latviešu pianiste Arta Arnicāne stāv uz vienas kopīgas māksliniecisko uzskatu platformas. Viņi spēj aizraut klausītājus un radīt īpašu noskaņu. Arta Arnicāne bija Morisa Ravela klavierkoncerta dvēsele. Tikpat spilgta un spoža gan savā pianismā, gan arī pievilcīgi elegantajā skatuves tēlā, apveltīta ar radošu drosmi un ar labu gaumi. Viņa šajā mūzikā elpo un jūtas patiešām brīvi. Nošu teksts izstrādāts rūpīgi kā precīzs pulksteņmehānisms, pianiste žilbina ar viegli lidojošu virtuozitāti cikla malējās daļās un hipnotizē ar bezgalības sajūtu klavierkoncerta vidusdaļas lēnā valša līganajā, sapņainajā plūdumā, kurā apstājas laiks.
Morisa Ravela krāsām bagāto, saulainas gaismas piepildīto Solmažora klavierkoncertu, kuru caurauž gan dažādu tautu etniskais kolorīts, gan džeza ritmi un harmonijas, Arta Arnicāne izjūt kā sev īpaši tuvu. Šī opusa lasījums kopā ar LNSO un Žanu Klodu Kazadesī apliecināja, ka viņi šajā mūzikā jūtas kā mājās.