Grāmatu plauktos stāv brīnumpasakas un sadzīves pasakas, pasakas par zvēriem un pasakas par ziediem. Māris Subačs ir atradis sevi, zīmējot mazas, jaukas, kristīgās filosofijas garā gaisīgas pasakas par domām, dvēselēm, eņģeļiem, Dievu, apvārsni un bezgalību. Nesen viņš uzrakstīja pavisam īsu pasaku par pazemes telpu mākslai, kas skan šādi: ""Tur ir tukšums," teica viens eņģelis. "Nē, tur ir iespēja," teica otrs eņģelis. "Taisīsim izstādi.""
Ar zīmuli uz papīra
Māra Subača izstāde Rīgas mākslas telpā iekļauj aptuveni 150 jaunāko zīmējumu. Man nav ne jausmas, cik vispār pasaulē ir viņa darbu, taču pieļauju, ka to skaits ir mērāms/neizmērāms tādās kategorijās kā "domu skaits dienā", "sapņu skaits naktī", "vēlējumu skaits dzimšanas dienā", "pelēkā akmens garāmgājēju skaits", "lūgšanu skaits dievkalpojumā" u. tml. Šādam kvantitatīvam aspektam pievērsties jau recenzijas sākumā mani pamudināja Baltajā naktī novērotais – Māris Subačs sēž savā izstādē pie prāvas baltu lapu kaudzes un vairākas stundas zīmē un zīmē, un dāvina zīmējumus ieinteresētajiem apmeklētājiem, kuri sastājušies nemainīgi garā rindā un gaida savu kārtu. Nevienu eņģeli māksliniekam blakus neredzēju, bet ticami, ka tāds tur bija un diktēja, kas rakstāms un zīmējams uz neskaitāmajām pasaulē aiznestajām lapām.
Māris Subačs zīmējot katru dienu, vienmēr ar zīmuli uz papīra, jo uzskata, ka mehānisks rokas darbs vislabāk ļauj nofiksēt garīgumu. Šie zīmējumi, kuros saplūst tekstā un vizuālos simbolos iekļauti domu graudi, parasti krājas mākslinieka mājās. Viņš labprāt tos rāda svešām, piemēram, kuratoru, acīm un ļauj tiem piešķirt citas nozīmes un veidot savus stāstus, kā spēlē izvēloties un savienojot arvien jaunās kombinācijās savus domu graudus. Jauno kuratori Luīzi Lismani Māra Subača darbu klāstā ir uzrunājusi laimes meklējumu, cilvēku attiecību, mīlestības un seksa tēma, tāpēc izstāde ir ieguvusi nosaukumu Laime pazīst pasauli un tajā izgaismots mākslinieka skatījums uz šīm bezgalīgajām, tomēr ikvienam un ik brīdi aktuālajām tēmām.
Tikai apvāršņa līnija
Jāatzīst, ka, par spīti Māra Subača rokraksta izteiktajai pazīstamībai un šķietamajai paredzamībai, kas balstās viņa sadarbībā ar Juri Rubeni veidoto grāmatu popularitātē, izstādei ir izdevies radīt svaiguma sajūtu. Pieļauju, ka tas kļuvis iespējams, prasmīgi savienojot izstādes saturu ar tās vizuālo veidolu, – ekspozīcija piepilda lielo telpu gan vizuāli, gan saturiski. Kaut arī ieturēta košos, laima zaļos un dzeltenos toņos, tā ir minimālistiska, lakoniska, būvēta kā četrdaļīgs labirints, gar kura sienām izvietoti tematiski māksliniekam ierasto A4 formāta lapu grupējumi, kas mijas ar plakātiem telpas augstumā.
Vidū projicēts tālrunis ar kuratores un mākslinieka saraksti, tas atklāj izstādes koncepcijas izkristalizēšanās procesu, savukārt zāles kreisajā malā un galā inscenēts Māra Subača reālās dzīves telpas modelis, kas atklāj viņa interešu un iedvesmas avotus – to vidū ir Senās Ēģiptes mākslas albumi, kristiešu svētbildes, otas un zīmuļi, augs, fērbijs un neskaitāmas citas lietas no mākslinieka darbistabas, kā arī attēlu gūzma no viņa feisbuka profila. Tādējādi īstenota vēlme izstādē uzburt autora personiskās klātbūtnes sajūtu un izvairīties no viņa kā populāra mākslinieka publiskā tēla atsvešinātības iespaida.
Protams, arī paši zīmējumi ir aizraujoši – jau ierastajā manierē ar smalku līniju Māris Subačs ir zīmējis un rakstījis savus aforismus kā dzejnieks, nevis pravietis kaut ko sludinot vai definējot. Sižetu izklāsts ir minimāls, tēli un objekti (cilvēciņš, mājiņa, zivs, saule, Dieva acs u. c.) lakonizēti kā zīmes ikonās. Daudzās lapās redzama tikai apvāršņa līnija un paraksts "Māris/2017", savukārt citur konstatēts: "Visi ir aizgājuši, apvārsnis ir palicis", "Pasaule beidzas ar ilgām pēc kaut kā netīra un saprotama, kad sasniegta bezgalība un augstums". Nav brīnums, ka Māra Subača bērnišķīgi naivi radošā pieeja dzīvei un mākslai šodien ir tik pieprasīta un tīkama, jo publisko telpu piepildošie vārdi, teksti un domas nomācoši bieži šķiet pievilguši ar stereotipiem un neskaidrību. Savukārt Māra Subača darbi atgādina, ka ikvienam cilvēkam dvēselē notiek kaut kas interesants.
Pašlaik Māra Subača personālizstādei Rīgas mākslas telpā ir lieliska kompānija – jaunrades programmā Intro skatāms Klāva Upaciera Privātais abecedārijs, kas arī rotaļīgi paradoksāli sasaucas ar teksta un attēla attiecību tēmu, – tur redzams, kā katrs alfabēta burts pārvēršas ainavā.
Māris Subačs
Izstāde Laime pazīst pasauli
Rīgas mākslas telpā līdz 12.XI