Mišela Velbeka darbi latviešu lasītājam nav sveši jau vairākus gadus, vēl vairāk – līdzīgi kā citviet autora uzvārds jau kļuvis par sava veida zīmolu, no kura, kā mums šķiet, jau laikus zinām, ko sagaidīt. Līdzīgi kā tas ir ar citu franču literatūras "slikto zēnu" Frederiku Beigbederu, ieraugot uz vāka Mišela Velbeka vārdu, ir skaidrs – mūs gaida kas provokatīvs, šokējošs un politnekorekti spožs. Tiesa, ar autoriem, kuri savos darbos tiecas provocēt, ir kāda problēma – laikam ejot, šis zīmols lasītāja acīs nedrīkst nobružāties. Jaunākajā latviski tulkotajā darbā Serotonīns Mišels Velbeks pierāda, ka līdz nobružātībai viņam vēl tālu.
Iestrēdzis limbo
Ar jēdzienu "serotonīns" labi pazīstams ir jebkurš, kam nav sveša depresija un līdzīgas dabas traucējumi. Viela, kuras trūkums organismā rada ilgstošu nomāktību un kuras krājumus atjaunot sola jaunākās paaudzes antidepresanti, ir tas, kā izmisīgi trūkst romāna galvenajam varonim ar, kā viņam pašam šķiet, smieklīgi sievišķīgo vārdu Florāns Klods – ārēji veiksmīgam, izglītotam un intelektuālam četrdesmitgadniekam, kuram ir labi atalgots darbs Francijas Lauksaimniecības ministrijā, prestiža mītne un vēl prestižāka izskata draudzene, vienu vārdu sakot – viss, ko itin kā varētu vēlēties mūsdienu Rietumu vīrietis. (Jāpiebilst, ka līdzīgi veiksmīgi, bet dzīves nogurdināti tipāži ir bijuši jau daudzu gan Velbeka, gan jau minētā Beigbedera romānu sižetu centrā.)
Tikai pašam vēstītājam ir skaidrs, ka viņa dzīvē izmisīgi pietrūkst serotonīna – un ne jau tā, kas sastopams ārsta nozīmētajos medikamentos (kuri citu blakņu vidū raisa arī dzimumtieksmes un spēju zudumu, kas vīrieša acīs, protams, ir katastrofa), bet gan plašākā nozīmē – pietrūkst tās noslēpumainās enerģijas, kas palīdz saskatīt jēgu tajā, ko darām, un gūt prieku no tā, ka dzīvojam šeit un tagad. Sevi Florāns Klods raksturo kā finansiāli nodrošinātu pusmūža balto vīrieti, kurš neredz iemeslus nedz savu dzīvi turpināt, nedz to pārtraukt – pareizāk, viņš nespēj galīgi izlemt nedz par vienu, nedz otru un ir iestrēdzis pašradītā limbo.
Vai vēl ir cerība
Noskatījies raidījumu par to, ka ik gadu Francijā vien vairāk nekā divpadsmit tūkstošu cilvēku kādu dienu izlemj saraut saites ar visu savu iepriekšējo dzīvi, Florāns Klods saskata šajā solī iespēju beidzot aiziet no apnikušā darba, vēl vairāk apnikušās draudzenes un mēģināt izprast, vai viņam vēl ir kāda cerība. Vīrietis dodas uz Normandijas laukiem, mitinās viesnīcās, vienlaikus nostalģiski apcerot savu attiecību vēsturi un laiku pa laikam apciemojot kādu no agrākajām mīļotajām sievietēm, lai atkal un atkal secinātu, ka pagātni vairs neatsaukt.
Tipiski Velbekam šai attiecību vēsturē akcents likts uz seksualitāti, bijušo draudzeņu dažādo intīmo talantu aprakstiem un epizodēm, kas varbūt citā kontekstā skanētu šokējoši, bet – tā kā esam jau nedaudz iepazinuši vēstītāju – drīzāk liek domāt par skumja un noguruša vīrieša fantāzijām. Tikai viena no pagātnes mīļotajām vienmēr no jauna nelūgta saista vīrieša domas – Kamila, kā viņam pašam šķiet, ir vienīgā, ar kuru kopā viņš atkal spētu izrauties no bezcerības slazda. Taču tā ir vien ilūzija, ko radījis fakts, ka šo attiecību beigu iniciators nav bijis viņš pats. Kā jebkurš dzīves nogurdinātais, Florāns Klods izmisīgi meklē kaut ko, par kā būtību viņš pats nav pārliecināts, bet kas noteikti neatrodas šeit un tagad.
Līdztekus šiem aspektiem Velbeks, kā ierasts, velta ne mazums uzmanības arī laikmeta sociālajam kontekstam, apliecinot savu talantu uzburt dramatisku sižetisko kulmināciju pat no tādas tēmas kā Normandijas lauksaimnieku cīņa pret importētajām izejvielām. Šis aspekts iezīmējas, Florānam viesojoties pie sena studiju laika drauga Emerika, kurš savā Normandijas senču pilī cenšas nodarboties ar autentisku lauksaimniecību, bet cieš neveiksmi. Zināmā mērā abi vīrieši ir viens otra alternatīvais "es", jo abi jūt, ka viņu vēsturiski aprobēto, maskulīno, tradīciju caurausto pašnoteikšanos (ko Florānam simbolizē viņa seksuālie iekarojumi, savukārt Emerikam – viņa šautenes) tiklab burtiski, kā simboliski kastrē jaunā Eiropas realitāte ar savu globalizāciju, līdztiesiskumu un daudz plūstošāku vērtību sistēmu.
No neizbēgamo pārmaiņu situācijas izrietošā frustrācija sacementē romāna kodolu, paplašinot "serotonīna" trūkuma jēdzienu līdz daudz plašākiem mērogiem par vēstītāja individuālo psihi, un ļauj saskatīt paralēles ar citu Velbeka romānu provokatīvo tematiku un pastāvīgo Rietumu liberālisma kritiku – kas daļēji arī radījusi autora darbu popularitāti.
Izmisīgā bezdarbība
Taču, kaut gan Serotonīnu iespējams lasīt arī kā sociālpolitiski orientētu vēstījumu, tomēr centrālais Florāna Kloda tēls ir pārāk dzīvs, lai paliktu tikai nogurušās un nespējīgās Eiropas simbola līmenī, un viņa stāsts par zaudētu (jo pat nesāktu) cīņu ar sevi – pārāk reālistisks, lai to attiecinātu tikai uz globāliem procesiem. Būdams klaji nesimpātisks, viņš tomēr ir tik atklāts, ka ir ticams. Florāna Kloda nespēja rīkoties, pieņemt lēmumus paplašina jēdziena "impotence" nozīmi tālu aiz tās primārās, ko veicina medikamentu lietošana, – faktiski visa romāna gaitā, sākot no atmiņu epizodes, kurā vīrietis apcer iespējamas, bet tā arī nenotikušas orģijas ar divām benzīntankā sastaptām meitenēm, un beidzot ar asinis stindzinošu, bet tāpat nerealizētu ieceri atgūt mīļotās Kamilas uzmanību, Florāns tikai izfantazē, taču tā arī neveic tikpat kā nekādas izlēmīgas darbības. Pat bēgdams no līdzšinējās dzīves, viņš darbavietā nosauc izdomātus aiziešanas iemeslus, bet ar draudzeni vispār neizskaidrojas.
Šī izmisīgā bezdarbība atstāj atvērtu arī romāna nobeigumu – ņemot vērā visu iepriekšējo, izeja šķiet tikai viena, tomēr autors pabeidz tekstu kā uz jautājuma zīmes. Un arī tā ir dilemma – vai izšķirīgs solis, kas izbeidz ieilgušu, mokošu esamību, ir drosmes parādīšana vai gluži pretēji? Interesanti, ka tieši teksta pēdējās rindkopās Velbeks nepārprotami iezīmē notiekošajā reliģisku kontekstu, un tas savukārt liek lasītājam darbības un bezdarbības jēdzienu attiecības pēkšņi ieraudzīt vēl arī pavisam atšķirīgā aspektā. Jā, Velbeks, kā allaž, izklausās noskaņots pesimistiski, taču vienlaikus gribas apgalvot, ka viņa romāniem ir drīzāk distopiska ievirze – nevis apcere par to, kas ir, bet brīdinājums par to, kas var būt. Atšķiras tikai apjausma par to, no kā īsti tiekam brīdināti.