Ļoti cienu režisori Ināru Slucku par vēlēšanos savos pēdējos iestudējumos iet teritorijā, kur vairākums cilvēku labprātīgi galvu nebāž. Jo – tur var uzbrukt visādi spoki un pārāk mokoši sāpēt. Ja nu vienīgi tie, kas bijuši tik drosmīgi izšķirties par psihoterapiju, piedzīvo patiesu konfrontēšanos ar tēmām, kuras skatītājam uzskata par vajadzīgu piedāvāt Ināra Slucka. Pat ja mani ne vienmēr pārliecina režisores izvēlētā skatuves valoda, absolūti uzrunā viņas godīgā un personīgā balss. Režisores empātiskais dziļums ir liela vērtība TikTok virspusējās tirināšanās laikmetā.
Ināras Sluckas iestudējumi – Mamma Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, Jerma Nacionālajā teātrī un jaunākais – Katas Vēberes lugas Sievietes daļas iestudējums uz Nacionālā teātra skatuves – ir izteikti sieviešu stāsti. Ar to saprotot nevis ambiciozu un aizskartu dzimumu karu, bet stāstu, ko var izstāstīt tikai cilvēks, kurš ir piedzimis sievietes ādā. "Es esmu režisore – sieviete," – Ināra Slucka raksta programmiņā. Režisore nemēģina iemiesot aktuālās dzimtes teorijas nostādnes. Viņa runā pati. Šķietami vienkārši un ļoti cilvēcīgi. No savas pieredzes, būdama sieviete, māte, māsa, meita. Īpaši labi viņu var saprast tās sievietes, protams, arī empātiski vīrieši, kam pieaugušā vecumā ir nācies piedzīvot mātes nomiršanu.
Nosaukums Sievietes daļas pirmajā brīdī var šķist nedaudz īpatnēji anatomisks, ja gribēts runāt par sievietes sociālajām lomām. Noskatoties izrādi, pārliecina arī Sievietes daļas. Tas tiešām ir stāsts par dzemdību sāpēs saplosītu ķermeni, kuram it kā nav vairs attaisnojuma, un zaudēta bērna sāpēs sasprāgušu apziņu. Aktrise Laura Siliņa, eksistēdama vienlaicīgi akmens monolītā sasalumā, pārliecinoši rada sajūtu, ka patiesībā sieviete Maja viņā ir pazudusi, sasista lauskā kā vāze un vēl ilgi būs jāliek kopā pa mazam gabaliņam.
Istabā satumst
Luga Sievietes daļas ir mūsdienu ģimenes drāma, ko iedvesmojis dziļi personīgs pārdzīvojums pašas ungāru dramaturģes Katas Vēberes un viņas dzīvesbiedra režisora Kornēla Mundruco dzīvē. Pēc Mundruco vārdiem, tas ir personisks stāsts, kas tapis, lai pārtrauktu klusumu. Klusumu, kas iestājies, nespējot runāt par pasaulē pāragri nākušu bērnu. Sāpīgā pieredze iemūžināta arī ASV un Kanādas kopražojuma filmā Sievietes daļas, kas pirmizrādi piedzīvoja 77. Venēcijas filmu festivālā 2020. gadā. Galvenās lomas atveidotāja Vanesa Kērbija saņēma Volpi kausu, un filmu iegādājās Netflix.
Filma piedāvā maigāku, mierinošāku finālu nekā Ināras Sluckas izrāde. Ābelē uzrāpies meitēns (viņa smaržoja pēc āboliem – tas ir vienīgais, ko jaunā sieviete atceras no pāris minūtes rokās paturētā bērna) un starp koku stumbriem neskaidri redzamais liek domāt, ka Martas (izrādē – Maja) dzīve turpinās. Un viņas dzīvē ir izdīgušas ne tikai diedzētās sēkliņas.
Nacionālā teātra iestudējumā – ģimenes vakariņas ir beigušās, istabā krēslo, Esmeraldas Ermales Magdalēna, Majas māte, piebīda klubkrēslu ar skatu uz savu meitu nokritizēto naivi grotesko pīles zīmējumu pie sienas (Marijas Ulmanes scenogrāfija, videomākslinieks Toms Zeļģis, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš). Tā arī nespējusi pateikt meitām par savu slimību. Iespējams, kad viņas ciemosies nākamreiz, nekas vairs nebūs jāsaka. Tāpat viss būs skaidrs. Manā skatījumā par Ināras Sluckas iestudējuma galveno tēmu kļūst cilvēka vientulība, kurā viņš ir eksistenciāli ieslodzīts, piedzīvojot dziļas personīgas traumas. Nav pat nepieciešama īpaši disfunkcionāla ģimene. Tur vienkārši nevienu citu pa īstam nevar paņemt līdzi.
Sāpes čella balsī
Iestudējumu veido divas stilistiski apzināti dažādas daļas. Dzemdību ainu režisore veidojusi izteikti nosacīti, apzinoties, ka šajā gadījumā jebkura realitātes inscenēšana būs lemta neveiksmei un izskatīsies smagnēji teatrāla.
Skatuves priekšā ir nolikti pieci krēsli, uz kuriem sēž čelliste Dace Zālīte-Zilberte, Jāņa Āmaņa Majas vīrs Larss Alsvags, pati Maja, Janas Ļisovas vecmāte un Ievas Aniņas teicēja. Radioteātra iedarbīgajā minimālismā tiek radīts līdzpārdzīvojums. Komponista Edgara Mākena čella partitūra atbalsta Lauru Siliņu gluži kā muguras masāža, jo ļauj viņas sāpēm aizvibrēt skaņā. Viņas aizvērtās acis, nospriegotais ķermenis un cilvēkam radniecīgā čella balss, protams, uz skatuves izsaka daudz vairāk nekā sāpes imitējoši kliedzieni vai uzpolsterēts vēders. Aktieru balsīm ir atņemta jebkāda emocionālā eksaltācija. Viņi runā bezkaislīgi, gandrīz monotoni. Būtiskāka loma atvēlēta ķermeņa valodai – pāra saspiestajām pierēm un saāķētajām rokām.
Sēro, kā nākas, lai viss smuki
Nosacīti izrādes otrajā daļā mainās darbības vide un valoda, kādā režisore turpina stāstīt šo stāstu. Pusdienas pie mammas māsu bērnības mājā turpinās klasiskā psiholoģiskā teātra manierē tikpat klasiski sprādzienbīstamā situācijā – radiniekiem pulcējoties ap galdu. Fonā pie plīts Kristīnes Abikas veidotajā bēru melnajā kostīmiņā rosās Esmeraldas Ermales māte un Ievas Aniņas māsīca, juriste Zuzanna. Ermalei šī ir laba iespēja turpināt jau Rudens sonātē (Mārtiņa Eihes iestudējums Rēzeknes teātrī Joriks) mātes tēlā iesāktās tēmas.
Uzrunā Ināras Sluckas empātiskā attieksme pret abām pusēm. Režisore nedemonizē māti, māsu un māsīcu, kurām, jāatzīst, arī nav viegli saprast, kā tad atbalstīt un izteikt līdzjūtību. Viņas ir izvēlējušās vieglāko – rosīšanās – ceļu, iesūdzot tiesā nepieredzējušo vecmāti un cerot uz lielu kompensāciju. Kā uz delnas redzams, cik viņu rīcība ir aplama un dubultievainojoša. Lauras Siliņas esība tēlā liek domāt, ka ne jau mirušais bērns ir radījis psiholoģisku spriedzi starp viņu, māti un māsu, kas Sanitas Paulas tēlojumā ir visai tipisks ambīciju un mazvērtības kompleksu sajaukums.
Maja savā raibajā kleitā klīst pa istabu kā tāds biedinošs un nepieejams lodveida zibens. No kastēm, kuras mamma izlikusi pārskatīšanai, izbirst vēl visvisādi lieli un mazi skeletiņi. Līdzcilvēku nemākulība izrādīt patiesu atbalstu dziļo traumu piedzīvojušajai Majai samilst ar katru situāciju, līdz tiešām šķiet, ka sievietei jājūtas gandrīz vai vainīgai par radiniekiem sagādāto neērtību, kaunu un mulsumu. Un galu galā – ko vēl kaimiņiene veikalā padomās, redzot Maju šādā kleitā… Emocionālo klibumu lieliski palīdz nodrošināt arī Gundara Grasberga atveidotais māsas līgavainis Vojteks, ne gluži tas smalkjūtīgākais un situāciju jūtošākais cilvēks.
Šajā izrādes daļā ģimenes locekļiem varētu vēlēties lielāku psiholoģisko apjomu un niansētību. Katrs pamatā tomēr izspēlē savu funkciju. Pārāk ar uzrunājošo pirmās daļas minimālismu kontrastē sentimentāli ilustratīvās mizanscēnas, piemēram, bērnības lelles atrašana kastē. Es ļoti labi saprotu, ko ar to grib pateikt režisore, un tieši tā arī notiek, bet iestudējuma darbības plūdumā tas tomēr izskan izspīlēti un pārāk burtiski. To pašu var teikt par Jāņa Āmaņa spēlētā Larsa trīcēšanu, lai parādītu, ka viņš atkal lieto.
Par spīti iebildēm, Sievietes daļas ir vērtīgs iestudējums, kas, neraugoties uz skaudro atsvešinātības sajūtu, pieļauj domu, ka tomēr varam būt cits citam tuvu pat tad, kad tas nav iespējams. Lai cik nemākulīgi un tizli mums tas sanāktu.
Sievietes daļas
Nacionālajā teātrī 26.II plkst. 15, 2., 3.III plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 9–30