Džuzepes Verdi operas Makbets iestudējums Viestura Meikšāna režijā ar Mārtiņu Ozoliņu pie diriģenta pults brīžiem pārsteidz, bet nesaviļņo. Tās vizuālais sniegums iet savu ceļu caur konsekventi ironisku, vienkāršotu skatījumu un sižeta notikumu "tehnisku" ilustrēšanu komiksu stilā, atsvešinot no traģēdijas būtības – no tā, kā mūzika atklāj un attīsta galveno varoņu liktenīgo drāmu. Lai gan traģiskais un komiskais patiešām rodas no vienas saknes (realitātes un vēlamā, ideālā pretruna), traģikomēdijas atslēga un šodien modernais varoņu deheroizēšanas paņēmiens šajā konkrētajā gadījumā atslēdz durvis, kuras ved uz kādu citu, nevis Verdi mūzikas pasauli.
Tikai liela, ļoti spēcīga un pieredzējusi mākslinieka personība, kāds titullomā svētdienas, 28. februāra, izrādē bija Samsons Izjumovs, spēj pārkāpt pāri inscenējuma uzceltajām atsvešinātības barjerām un dzīvot un patiesi izpausties Verdi mūzikas satura dziļumā. Pirmizrādes (26. februāris) Makbets – baltkrievu baritons Vladislavs Suļimskis – to nespēja, kaut arī būdams pārāks vokālā vēriena, izkoptās tehnikas, dziedājuma precizitātes un Dieva dotā balss apjoma un toņa skaistuma ziņā, ko vēl neapdraud laika zobs.
Pavisam cits ir jautājums, ka klumzīgie, tīši kariķētie varoņi, īpaši jau vīri dīvainajās, asimetriski pinkainajās frizūrās un biksēs līdz potītēm (Banko un Malkolms), paši par sevi ir amizanti un hipsterīgi. Savā ziņā stilīgs paņēmiens likt operas tēliem iznākt no ekrāna. Pašas par sevi estētiski baudāmas ir arī lielajā ekrānā redzamās videoainavas – videomākslinieka -8 veidotās etīdes brūngano sēpijas, pelēkzilgano un sarkanīgi rozā toņu gammas niansēs. Taču uzmanīgu dara iespaids, ka Verdi mūzika bildītēm skan kā pavadījums, fons. Varbūt es maldos un manas bažas ir veltīgas? Tiešām ceru, ka tā ir. Varbūt vienkārši beidzot jāpieņem un jāsamierinās, ka dzīvojam vizuālās uztveres uzvaras laikmetā, kad visu – arī operu – ejam vispirms skatīties, nevis klausīties? Par to liecina arī tas, ka, apspriežot operas pirmizrādes, pēdējās desmitgadēs vispirms runājam un rakstām par režiju un to, vai iestudējums pārsteidzis ar ko jaunu, iepriekš neredzētu vai vismaz neparedzētu, negaidītu.
Personības spēks
Tomēr atgriezīsimies pie dzirdētā. Jau iepriekš teiktajam par Makbeta atveidojumu vēlos piebilst, ka Samsons Izjumovs ir visa iestudējuma balsts, pārliecinošs emocionālais un psiholoģiskais centrs. Viņš ar savu māksliniecisko briedumu iznes cauri visai izrādei Makbeta dialektiku – to, kā Makbets grimst arvien dziļāk un pašiznīcinošāk noziedzības purvā, arvien tuvāk sabrukumam, iznīcībai. Kā nevar izbēgt sirdsapziņas balsij un nožēlai, kura ceturtā cēliena dziedājumos tik atkailināti izlaužas no pašām dvēseles dzīlēm. Tas, ka, dziedot un tēlojot ar tik maksimālu pašatdevi, uz brīdi balsī pavīdēja piesmakums, šajā kontekstā bija nevis trūkums, bet raksturoja Makbeta galēji emocionālo stāvokli.
Samsons Izjumovs ir lieliskā formā, viņš ir iestudējuma galvenā, paliekošā vērtība, tāpat kā Romāns Poļisadovs, kura sulīgais, plašskanīgais bass izcili piepildīja Banko tēlu. Vīru komandā Makdafa lomā spodri un temperamentīgi zaigo Sergeja Poļakova tenors, stabils ir Raimonds Bramanis Makdafa vokālajā partijā, Parādība pravieto Riharda Mačanovska balsī (28. februārī – Rihards Millers). Cilvēciskumu ienes jaunās dziedātājas Guntas Cēses soprāns (galma dāma).
Verdi Makbets ir arī viena no spilgtākajām kora operām, un LNO koris patiesi bija izcils, dziedājumi krāšņi un krāsaini, niansēti, daudzveidīgi amplitūdā no orķestra bedrē noslēptajām raganām līdz tautai, kurai līdz kaulam sāp apspiestās dzimtenes liktenis: Patria opressa. Šajā ziņā varbūt pat labi, ka korim bija ļauts vienkārši stāvēt un dziedāt?
Lai gan Verdi opera un tās pirmavots, Šekspīra traģēdija, saucas Makbets, darbības dzinējspēks ir lēdija Makbeta, kuras izpratnē mērķis (vara, kronis) attaisno jebkurus līdzekļus, un tāpēc viņa neatlaidīgi motivē un kūda vīru uz arvien jauniem asiņainiem noziegumiem. Ja gribam būt mūsdienīgi ciniski, varam konstatēt: sieviete, kura visiem spēkiem rūpējas par sava vīra karjeru…
Kamēr Makbeti mainījās, soprāns Tatjana Meļņičenko varonīgi izturēja ģenerālmēģinājuma un divu pirmizrāžu slodzi. Viņas varenā balss ir kā radīta lēdijas Makbetas valdonīgajai, ļaunajai būtībai, ko savos dziedājumos viņa atklāja plašā, iespaidīgā krāsu spektrā – no teju heroiska lepnuma (1. cēliena ārijā) līdz 2. cēliena Dzīru dziesmai ar meistarīgi ievītu nervozu satraukumu. No savveida maiguma, pat mātišķuma duetos ar vīru līdz murgainai apsēstībai lielajā mēnessērdzības ainā. Tiesa gan, pirmizrādē tieši šeit, pēdējās ārijas beigās, dziedātājai pietrūka spēka: iecerētās klusās augšējās virsotnes vietā negaidot atskanēja tik spalgs spiedziens, ka bija jāsalecas krēslā. Prātīgi bija darīts, 28. februāra izrādē vairs neriskējot un šo augsto noti nodziedot oktāvu zemāk.
Parodiju varā
Nevar noliegt, ka inscenētāju komanda režijas koncepciju īstenojusi konsekventi. Izņemot operas introdukciju, kurā raganas pareģotājas nezin kāpēc ir atstātas orķestra bedrē. Tas liecina par režisora atteikšanos (nespēju?) atrisināt visas operas atslēgas ainu, pamatojumu visam turpmākajam asiņainajam stāstam. Ja citpasauļu rēgi – šajā gadījumā dejotāji visnotaļ aizraujošajā Lindas Mīļās horeogrāfijā – būtu eksponēti jau iepriekš, nerastos jautājums, no kurienes tie pēkšņi uzradušies ceturtajā cēlienā.
Parodija šajā iestudējumā izstrādāta daudzos, taču vienkāršotos asociatīvajos līmeņos, un traģikomēdija brīžiem pāraug farsā ar izteikti kariķētu vidi un tēliem. Statists, kurš atveido karali, saģērbts un nogrimēts tā, lai izskatītos kā Ķencis no brāļu Kaudzīšu Mērnieku laikiem, tikai bez hūtītes. Makbets viņu nogalina visu acu priekšā, plakātiski pieejot un iedurot dunci mugurā. Ne no karaļnama, bet latviešu literatūras klasikas, kas vēstī par zemnieku dzīvi, šķiet nākusi arī lēdija Makbeta pelēkajā svārkā. Šo iespaidu vēl jo pastiprina blāvi pelēcīgo un zaļganpelēcīgo toņu dominēšana Mareunrol’s veidoto kostīmu krāsu paletē. Komisks ir brīdis, kad lēdija Makbeta ar milzīgu ķemmi sapoš vīru karaļa sagaidīšanai un kad slepkavnieki vilina Banko un viņa dēlēnu dēļu būdiņā. No Džastina Kurcela filmas Makbets (2015) nolūkota un latviešu industriālajā ainavā iecelta Makdafa sievas un bērnu vajāšanas epizode.
Reiņa Suhanova scenogrāfijā lielo skatuves telpu brīžiem spilgti izgaismo Daugavas vai cita stadiona prožektori (precīzs Kevina Vina-Džonsa darbs), ieraugām kaut ko līdzīgu Rīgas sabiedriskā transporta tipveida pieturvietām. Skatuve drīz vien pārtop nolaistas, vecas stacijas bufetes istabiņā ar zaļā eļļas krāsā nokrāsotām sienām – šeit jāmirst karalim. Ar asins šalti koka būdiņas logā nepārprotami tiek atrādīta Banko nošaušana. Skatuves darbības diemžēl novērš uzmanību no mūzikas uz nenozīmīgām blakus lietām. Tieši tajā brīdī, kad, visiem spēkiem pūloties noslēpt satraukumu, lēdija Makbeta dzied Dzīru dziesmu, publikas uzmanību izkonkurē tas, kā Makbetam neizdodas aizvērt salūzušās loga žalūzijas. Skatienu neatvairāmi piesaista pulkstenis, kas stacijā skaita reālo izrādes laiku. Un kādai nenoskārstai vajadzībai uz skatuves pašā centrā mētājas zāles pļāvējs, kuram tā arī neviens nepieskārās? Varbūt kāds to vienkārši tur bija aizmirsis?
Makbets
LNO 15.IV; 3., 11.VI plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 7–65