Kādreizējā operetes skatuve – Rīgas Muzikālais teātris – ir slēgta jau 20 gadu, taču pasaulē visas pazīmes liecina, ka operete piedzīvo renesansi. To, ka Latvijas Nacionālā opera īstajā brīdī ielēkusi ejošā vilcienā, pierāda tas, ka biļetes uz diriģenta Jāņa Liepiņa un režisora Edmunda Freiberga veidotā Johana Štrausa (dēla) operetes Sikspārnis jauniestudējuma izrādēm bija pārdotas jau labu laiku pirms pirmizrādes. Tā notika piemērotā laikā – 10. decembrī, kad jau jūtama svētku tuvošanās, taču īstais brīdis ir arī tāpēc, ka Sikspārnis netapa tukšā vietā. Mūsu Operā pašlaik ir vairāki operetes žanrā trenēti dziedātāji, kuri specifiskās prasmes – ne tikai dziedāt, bet arī runāt, dejot un azartiski tēlot – izkopuši Latvijas Operetes fonda (kopš 2013. gada) un tā priekšteča – apvienības Rīgas Muzikālais teātris (2006.–2009. gads) – izrādēs.
Visvairāk pieredzējušās ir Sonora Vaice – temperamentīga, ļoti pārliecinoša Rozalinde (otrajā sastāvā) –, Inga Šļubovska- Kancēviča, kuras vieglais, koloratūrām bagātais soprāns operešu lomās burtiski uzzied un kura arī šoreiz žilbināja Adeles lomā. Raksturtēlos artistiskajam baritonam Jurim Ādamsonam piestāv asprātīgā atriebēja notāra Falkes lomā. Operetes skola noderējusi arī abām jaunajām Adelēm – Jolantai Strikaitei un Marlēnai Keinei, kuru vēl gaidām. Tā nav sveša arī Guntaram Ruņģim un Naurim Puntulim, savukārt pirmizrādes galvenajai intrigai, Vācijā izskolotajam un dzīvojošajam jaunajam Latvijas soprānam Margaritai Vilsonei, šis bija jau trešais iestudējums, kurā viņa atveido Rozalindi. Šo lomu viņa jau dziedājusi Šveicē un Vācijā.
Aizraujoša dažādība Atšķirībā no greznajiem iestudējumiem ārzemju vadošajos opernamos pasaules zvaigžņu lietus te nelīst, toties varam priecāties par latviešu dziedātāju vokālo un aktierisko veikumu. Izrāde ir dzīva un dabiska. Ansambļa saspēlē virmo vitālas un ticamas emocijas. Turklāt tas attiecas arī uz orķestri: uvertīra, kas ilgst teju deviņas minūtes, skan dzirkstoši un viegli, diriģents Jānis Liepiņš izgaršo pēkšņos kontrastus un nianses, bet nenosēdina tempu. Šāds orķestra sniegums būtu jebkura galā koncerta rota.
Vienu no spilgtākajiem aktierdarbiem piedāvā Sonora Vaice, kura Rozalindes lomā apbur ar ātru reakciju, apvienojot laiskas dūjiņas un temperamentīgas čūskas dabu, naivumu un sievišķīgu viltību. Margaritas Vilsones Rozalinde ir stīvāka, atturīgāka un pa īstam atdzīvojas tikai trešā cēliena mizanscēnā, izskaidrojoties ar vīru. Toties viņas stiprā puse ir perfekts, niansēts, stabils dziedājums, tieši caur balsi Rozalindes slavenajā čardašā atklājas iekšējā uguns.
Baritonam neērtais diapazons nav traucējis Jānim Apeinim azartiski un ar vīrišķīgu pašapziņu tēlot brunču mednieku, kurš melo sievai aci nepamirkšķinot un ir gatavs lenkt ikvienu ballē sastapto dāmu. (Eizenšteins ir tenora loma, tāpēc vokāli izdevīgāka Jurim Jopem.) Jaunais, kustīgais liriskais tenors Mihails Čuļpajevs Alfrēda lomā ir impulsīvs, kaislīgs mīlētājs, savukārt Raimonda Bramaņa Alfrēds vispirms ir mākslinieks, īsts un vokāli iespaidīgs tenors ar spilgti izteiktu ego. Adeles loma kā uzlieta der Ingas Šļubovskas- Kancēvičas spodrajam, veiklajam soprānam – tas uzmirdz gan izsmiešanas dziesmā (ballē), gan slavenajās 3. cēliena kuplejās, kurās ik pantiņā jāiejūtas citā tēlā (lauku meiča, karaliene, dāma Parīzē). Taču skatuviski viņa pārtēlojas, Adeles meitenīgais raksturs dabiskāk izdodas Jolantai Strikaitei-Lapiņai. Ja nu reiz par pārspēli – Jānis Skanis Froša lomā lika justies kā Nacionālajā teātrī, varbūt pat Teātra žurkā, turklāt – miegainā palēninājumā. Voldemārs Šoriņš ar šo ainu tiek galā, jo nepārspīlē un nevelk garumā.
Konsekventi režisora uzdevumus dzīves baudu pārsātinātā, garlaikotā transvestīta Orlovska tēlā īsteno gan Kalvis Kalniņš, gan Rihards Mačanovskis, laisko gurdenumu mijot ar vērienīgiem tostiem. Notāra Blinda kariķētajā portretējumā sasmīdina gan Viesturs Jansons, gan Guntars Ruņģis, jautrību vairo arī piedzērušais cietuma priekšnieks Krišjāņa Norveļa izpildījumā un ansambļu mizanscēnas, īpaši 1. un 3. cēlienā.
Vakar un šodien
Rīgas Pilsētas teātrī Sikspārni iestudēja 1877. gada sākumā, tikai trīs gadus pēc pasaules pirmizrādes Vīnē. Latvijas Nacionālajā operā līdz šim tapuši trīs Sikspārņa iestudējumi: 1931., 1979. un 2002. gadā. Melodiskā, krāšņi dejiskā mūzika (polkas, valši, čardašs) un pārpratumu komēdijas stāsts nenoveco, jo ar veselīga humora un labsirdīgas ironijas devu atklāj nepārejoši aktuālo – cilvēka grēcīgo dabu, sānsoļus laulības dzīvē un asprātīgas izdomas pilnu atriebību. Ne velti Sikspārnis pēdējos piecos gados piedzīvojis 337 iestudējumus. Šajās dienās – decembra nogalē – pilnā sparā turpinās Ņujorkas Metropolitēna operas šīs sezonas jauniestudējuma izrādes; maestro Džeimsam Levainam tas ir pirmais operetes iestudējums viņa 45 gadus ilgajā Metropolitēna operas diriģenta karjerā. Tieši Sikspārņa viesizrādi šovasar uz Jēkabpili atveda Krievijas Valsts kamermūzikas teātris Sanktpēterburgas opera. Tomēr tas neatceļ diskusijas un šaubas, vai operetes žanrs (kases gabals!) nav operai – augstās mākslas templim – par prastu.
Viens gan ir skaidrs: operete operas teātrī jāpiedāvā visaugstākajā līmeni. Te nepietiek ar provinciāla tautas teātra jociņu šarmu. Ir jādzirkstī kā visaugstākās klases šampanietim. Arī tad, ja iestudējuma darbība pārcelta uz mūsu dienām, kā tas ir Edmunda Freiberga, scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša un kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas radītajā vidē. Johana Štrausa Sikspārņa lidojumam uz operas skatuves nepieciešama elegance, manieres, laba gaume, vieglums, it īpaši balles skatā. Tieši tās LNO jauniestudējumā brīžiem pietrūkst: īsti eleganti ir tikai trīs pieaicinātie sarīkojumu deju pāri ar mirdzoši balti gaisīgām dāmām un kungiem melnās frakās, viņi vieglā lidojumā izdejo Vīnes valsi, kam asi kontrastē smagnējs, robusts meiču sarkansvārču priekšnesums. Balles viesi grāfa Orlovska noīrētajā villā ar barokāli apgleznotajām sienām nez kāpēc ir sarunājuši tērpties rozā pasteļtonī. Tajā ir gan vīriešu uzvalki, gan dažāda garuma dāmu kleitas, savukārt Alberta Kivlenieka veidotajā kustību partitūrā ir viss – līdz pat kādreiz populārajai putniņu dejai.
Sikspārnis
Diriģenti Jānis Liepiņš, Normunds Vaicis
Režisors Edmunds Freibergs
LNO līdz 5. martam
Biļetes pārdotas
SOLIS LEJAA
Biju
io