Kas bija Lilija Dzene? Turot rokās sešsimt lappušu sējumu tumšsarkanos auduma vākos, uz kuriem ar zelta burtiem rakstīts Lilija Dzene. Izmeklēti raksti, nav nevietā uzdot jautājumus. "Lilija Dzene ir 20. gadsimta izcilākā latviešu teātra zinātniece un kritiķe," trīs lappuses garajā priekšvārdā raksta Teātra muzeja direktors Jānis Siliņš. Priekšvārda pēdējā rindkopā ir atrodams dzimšanas un miršanas datums: 20.07.1929.– 03.10.2010. Ar šiem datiem sākas arī Evitas Sniedzes septiņas lappuses garā eseja Dzenes laiks, kas ievietota grāmatas vidū.
Nelolojiet ilūzijas!
Lilija Dzene ir studējusi Anatolija Lunačarska Teātra mākslas institūtā Maskavā, absolvējusi to 1957. gadā un tūdaļ sākusi strādāt laikrakstā Cīņa. Divus gadus – no 1963. līdz 1964. gadam (vai varbūt tikai vienu, jo teātrī laiku mēra sezonās) – bijusi Drāmas teātra (tagad Nacionālā) literārās daļas vadītāja, pēc tam trīs gadus – no 1964. līdz 1967. gadam – Kultūras ministrijas mākslas un mācību iestāžu priekšniece. Visilgāk – no 1968. līdz 1985. gadam – bijusi Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta Teātra, mūzikas un kinomākslas nodaļas vadītāja. No 1985. līdz 1990. gadam strādājusi Rakstnieku savienībā. Šo informāciju gan es pārrakstu no vietnes garamantas.lv, jo jaunajā izdevumā tādu nevar atrast, ja nu vienīgi ar grūtībām var salasīt kopā no izkaisītām rindkopām, pieminējumiem, mājieniem.
Pieļauju, ka daudziem jautājums – kas bija Lilija Dzene? – var izraisīt sašutumu, dabisku vai liekuļotu, tik raksturīgu laikam, kad visiem pienācās zināt visus, bet, ņemot vērā, ka kopš zinātnieces un kritiķes nāves ir pagājis jau vairāk nekā desmit gadu, tādu noteikti būs mazāk nekā nezinīšu. Faktiski jau pēdējiem šī grāmata būtu vairāk vajadzīga, jo interneta resursi ir gaistoši – piemēram, neviena no Vikipēdijas šķirklī ievietotajām saitēm vairs nedarbojas. "Nelolosim ilūzijas!" aicina pati Lilija Dzene rakstā Līdzgaita un krustojumi, atbildot pati sev uz jautājumu: "Kas tad paliks no Pētera Pētersona radošā mūža?" (246. lpp.)
Aktiera koncepcija
It kā jau ne tikai oficiālo darba gaitu dēļ Lilija Dzene bija ievērojama persona, lai gan arī. Svarīgāk, ka viņa visu mūžu rakstīja teātra recenzijas un aktieru portretus, pat izvērsa tos atsevišķās grāmatās. Tāpēc puse Izmeklētu rakstu ir recenziju un portretu izlase – sākot no pirmās patstāvīgās atsauksmes par izrādi Mašeņka Drāmas teātrī (publicēta laikrakstā Padomju Jaunatne, 1952) līdz Astrīdas Kairišas portretam žurnālā Teātra Vēstnesis (2005/2006). Atlasītās recenzijas pārsvarā ir veltītas izcilām padomju laika izrādēm, kas saglabājušās Latvijas teātra vēsturē (Lilijas Dzenes pozitīvās recenzijas palīdzēja tām tur nokļūt), portreti – dižām personībām, kas arī par tādām atzītas ne bez kritiķes gādības. Izņēmums varbūt ir raksts, kas veltīts Vijai Artmanei, ar kuru, spriežot pēc tolaik jau slavenās aktrises pievienotās vēstules, jaunā kritiķe tekstu saskaņojusi.
Lilija Dzene bieži ir slavēta par teicamo stilu, spēju aizraujoši stāstīt, un šīs dotības, varbūt mūsdienās neierasti daiļrunīgas, tiešām velk uz priekšu caurcaurēm slavējošos izrāžu aprakstus. Protams, katrā recenzijā ir kritiskas piezīmes (padomju kritikā skaitījās nepieciešami tādas izteikt), bet tās skar lielākoties jaunus vai marginālus māksliniekus, līdz ar to izlases kopējo toni var raksturot kā jūsmīgu ar nedaudziem polemiskiem ielaidumiem. Iezīmējas arī Lilijas Dzenes interešu loks: tā centrā ir aktieri – gan viņu radītie skatuves tēli, gan – vēl vairāk – kā īpašas personības, harismātiskas būtnes, ar kurām kritiķi saista ja ne cieša draudzība, tad vismaz laba pazīšanās.
Šo aktiera koncepciju Lilija Dzene izvērsa arī grāmatās, kas laikā, kad aktieri baudīja ārkārtēju popularitāti tautā, arī rakstniecei sagādāja milzu ievērību. Tiesa, Lilijas Dzenes pieeja personību raksturojumam bija principiāli puritāniska, pieklājīga – viņa tik ļoti sargājās izpaust kaut ko no aktieru privātās dzīves, ka tas jau robežojās ar noklusējumiem. Tāpēc kopumā viņas teksti rada mazliet vienmuļu iespaidu – tajos viscaur lieliski cilvēki rada vienreizēji lielisku teātri. Pieklājībai kritikā un pētniecībā ir blakusefekti – tā nav īsti godīga ne pret dzīvi, ne mākslu un rezultātā nav visai uzticama.
Kritikas ietekme
Tiesības klusēt par visu, kas neiekļaujas publiskas pieklājības rāmjos, Lilija Dzene ir saglabājusi arī attiecībā uz sevi. Rūpju dienā nevienu nevajag laist iekšā – tā nosaukta intervija žurnālam Sieviete 1995. gadā (autore Inta Kārkliņa), kas iekļauta grāmatā un sniedz plašāko ieskatu pašas Lilijas Dzenes dzīvē. Iespējams, par grāmatas īsto auditoriju iecerēti memuārliteratūras fani, jo pusi apjoma veido dienasgrāmatu pirmpublicējums, ko pašaizliedzīgi atšifrējusi un sakārtojusi Lilijas Dzenes draudzene Rita Melnace. Tomēr teksts nav ne tuvu sensācijai, un, godīgi sakot, tas ir daudz mazāk informatīvs nekā, piemēram, Gunāra Priedes vai Jāņa Škapara dienasgrāmatās. Protams, šādas piezīmes nevar vērtēt kā literāru darbu (interesants vai ne), tomēr par publikācijas mērķiem var jautāt.
Pirmkārt, dienasgrāmatu autore pati tās ir rediģējusi. Daži ieraksti liecina par 1961. un 1962. gadu, bet tad jau seko 1979. gads, kad kritiķe ir pieredzējusi un visnotaļ ietekmīga. Tas ir viņas lielākā darba – monogrāfijas Drāmas teātris – izdošanas gads, kurā viņa saņem arī Nopelniem bagātās kultūras darbinieces goda nosaukumu. Ieraksti ir aprauti, skopi un lielākoties koncentrējas ap divām tēmām – katram rakstniekam pazīstamajām sacerēšanas mokām (izrādās, arī tik ražīgai autorei!) un arvien biežākiem paziņu, draugu nāves gadījumiem. Pa vidu mēs varam gūt ieskatu, no kā sastāvēja kritiķa dzīve padomju iekārtā – nebeidzamām sapulcēm, apspriedēm, ceremoniāliem pasākumiem (jubilejas, bēres, radošie vakari), viedokļu saskaņošanas gan no tribīnēm, gan aizkulisēs.
Kas šodien šķiet svešādi – ārkārtīgā kritikas ietekme, ka tā tikusi uzskatīta par radošajā procesā iekļautu sastāvdaļu, ar kuru rēķinās (un ir spiesti rēķināties) režisori, aktieri, mākslinieki. Dzirdēts, ka padomju laikā kritiķi pat bijuši "piestiprināti" teātriem – Lilija Dzene Drāmas teātrim, Viktors Hausmanis Dailes teātrim – kā palīgi darbam ideoloģiskajā frontē. Dienasgrāmatā par ideoloģisko cīņu gan nekā nav, mazliet sen pagājušā staļinisma nolieguma. Vairāk ir estētiska konservatīvisma jeb tā, ko pāri pusmūžam sauc par "veselo saprātu". Lilija Dzene par "savu paaudzi" dēvē Alfrēdu Jaunušanu, Kārli Sebri, Elzu Radziņu, un jo tālāk, jo vairāk tekstā atspoguļojas rezignācija. Atmodas laiks rakstnieci sākumā pārsteidz, viņa iesaistās pakāpeniski, bet tad attopas jaunā, pazemojošā situācijā: "Man vairs nav lasītāja!" (1992, 419. lpp.)
Deviņdesmito gadu kapitālisma kontrasti ir Lilijas Dzenes gaumei daudz par traku. Dienasgrāmatā nav burtiski rakstīts, bet nojaušams, ka arī kritikas statusa, «savējo» loka ietekmes mazināšanās ir uztverta sāpīgi, tāpēc iepriecinājusi zināma renesanse 2000. gadu sākumā – Dienas kritiķu ābolīšu likšana, ceļojumi uz ārzemēm.
Īstie adresāti
Tā kā dienasgrāmata ir ļoti rediģēta, nav skaidrs, kāpēc viena vai otra asāka piezīme laikabiedriem, kas taču ir tik saprotama privātā dokumentā, tajā tomēr palikusi. Radio raidījumā Mazā lasītava sakārtotāja Rita Melnace lika noprast, ka attiecībā uz vēl dzīvajām personām īsinājumus izdarījusi arī viņa. Dzēlības, kādas kritiķe nekad neatļautos recenzijās, dienasgrāmatā izpelnījušies gan jaunieši, gan Lilijas Dzenes laikabiedri, kuriem citās situācijās viņa velta cildinošus vārdus. Bet nu dievs ar tām!
Ja kādu interesē sīka gremšanās, pēkšņas dusmas, tas var burties cauri šīm piezīmēm un apjomīgajam personu rādītājam (titānisku darbu paveikuši Silvija Geikina, Jānis Siliņš un Arvis Ostrovskis). Saglabātais piezīmju apjoms neļauj spriest, vai kādas personiskas simpātijas vai aizkulišu spēles būtu ietekmējušas latviešu teātra procesus tādā mērā, ka publikācija koriģētu jau zināmās versijas. Lai gan attēlotās vides šaurība un valdošā atmosfēra tajā šādu iespēju pieļauj.
Pēc biezās grāmatas izlasīšanas skaidrība par tās publicēšanas mērķiem un iespējamo auditoriju tomēr nerodas. Plašu un gados jaunu auditoriju šādi iepazīstināt ar Lilijas Dzenes radošo mantojumu acīmredzot nav iecerēts. Tajā vienkārši trūkst skaidrojoša, izvērtējoša teksta par viņu. Cieņas izrādīšana un savstarpēja pagodināšana ar grezniem izdevumiem, kas bija aktuāla laikos, kad Lilija Dzene rakstīja savas slavenās grāmatas par aktieriem, tomēr šķiet pārāk vienkāršs uzdevums mūsdienu teātra zinātnei (izdevēji – Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejs un apgāds Mansards), kurā refleksija par kritikas vēsturi ir pilnīgi neskarts lauks. Gan grāmatas ievadā, gan Lilijas Dzenes dienasgrāmatās netrūkst norāžu uz izmeklēta draugu loka sanākšanām, pasēdēšanām ar lašmaizītēm un kafiju. Tur tad, visticamāk, ir meklējami grāmatā jaunatklāto reto pikantēriju īstie adresāti.