Liepājas galerijā Romas dārzs ir skatāmi deviņi Ilmāra Blumberga zīmējumi, kas radīti aizsietām acīm. Darbu pirmizstādi sagatavojis Ilmāra Blumberga fonds. Zīmējumi tapuši 2002. gadā, kad mākslinieks kopā ar kuratoru Ivaru Runkovski gatavojās personālizstādei Valsts mākslas muzejā Tartu un izstrādāja konceptu Zīmējumi ir kastītē. Toreiz viņi paredzēja izmantot vairākas prakses, kas apliecinātu: "Māksla rodas un dzīvo tevī. Tavā galvā. Nosacīti sakot – tajā kastītē, ko tu nes uz saviem pleciem" (Ivars Runkovskis). Māksla izraisa impulsu. Impulss aizdedzina vai piepilda skatītāja iztēli ar sajūtām un nojautām, piešķirot domām kādu iepriekš neparedzētu virzienu. Skatītājs tiek aicināts darbināt savu "kastīti".
Dzirdam jūru
Pēc šīs izstādes Ivara Vīgnera skaņu studijā tika ierakstīts tvarts (2003), kurā ir dzirdamas skaņas, kas rodas, zīmējot ar ogli. Ilmārs Blumbergs teica: "Jūra" un zīmēja jūru, no zīmējuma – skaņas formas – palika skaņa. Tagad, klausoties skaņas ierakstu, dzirdam Ilmāra Blumberga jūru. Dzirdam Koku, mocartiskās Bezgalīgas prieka straumes, Tukšu telpu… Tukšums līdzinās klusēšanai.
Šādā ievirzē tika attīstīta arī ideja par zīmēšanu ar aizsietām acīm. No publiskas zīmēšanas Tartu Ilmārs Blumbergs atteicās – šķita, ka tas būs pārāk sarežģīti. Viņā savienojās kautrīgums un nepieciešamība pēc maksimālas atklātības. Ilmāra Blumberga brīnišķīgo performanču liecinieki bija režisori, kuratori un pietuvināti draugi, kuru viedoklis māksliniekam bija svarīgs un virzošs. Taču palika zīmējumi, kas tapa mākslinieka darbnīcā 2002. gada 29. decembrī. Ilmārs Blumbergs aizsietām acīm paļāvās rokas kustībai, iekšējai plūsmai, "grafo-mānijai"un "grafo-depresijai". Mākslinieks tiecās izgaismot nevis to, ko ieraudzījis, bet to, kas viņā ir nogulsnējies, atstājis nospiedumu un pārtapis mīklainos tēlos. Roku vadīja taktilā atmiņa. Zīmējumi sanāca savādoti, izsmērēti, nefokusēti, vibrējoši, nervozi un agresīvi. Saspēlē ar Romas pagraba zemajiem griestiem, betona pliko sienu šuvēm un krāsas notecējumiem, tādu kā nospiedošu skārņa piesmakumu atklājas sarežģīts realitātes nervs, pieslēgums esības strāvai.
Zīmējumos var atpazīt vārdos nesauktus motīvus – figūru, kas sasienas mezglā vai skalojas nezināmos ūdeņos, nospiedošu kalnu un barojošu ieleju. Līniju murskuļos iespējams saskatīt cilvēkveidīgu radījumu, tā ķermeni vai seju. Kādu neizprotamu iekšēju dialogu. Eksperimentālajā tīrībā iejaucas profesionāli izkopts žests, mākslinieka apbrīnojamā spēja zīmēt abstrakti, reālistiski, stilistiski daudzveidīgi, izsmalcināti vai brutāli. Lai atteiktos no perfekcijas, Ilmārs Blumbergs mēdza izvēlēties raupjus materiālus, un oglei ir sava pretestība un raksturs.
Novirzes un svārstības
Ilmārs Blumbergs sevi uzskatīja par zīmētāju, strādāja pārmaiņus ar labo un kreiso roku, zīmēja ar abām rokām vienlaikus, centās nojaukt pēdas. Zīmēja ar ķermeni, lai izvairītos no "nozīmes". Viņš variēja savus parakstus, kuros autora identitāte manifestējas vistiešākajā veidā. Nepieturējās pie vienas konkrētas formas. Ja šo parakstu mainību salīdzinātu ar kādu vielu, būtu jāpiesauc dzīvsudrabs. Vai serbu rakstnieka Milorada Paviča Hazāru vārdnīcā pieminētais mistiskais Petkutins, kurš parakstījās tik ātri, it kā ķertu mušu.
Artistiskais žests atceras savas kreatūras, no tām nav iespējas izolēties, un tā pēc mentālajā topogrāfijā svarīgākas par pašu motīvu kļūst novirzes un svārstības, kas liecina par konkrētu neirotisko stāvokli. Meditatīvā, iekšup vērstā koncentrācija atklāj detaļas, aklās vistas graudus, kas slēpjas apziņas tumsā. Zīmējumu nianses kļūst par tīrmateriālu introspekcijai.
Pati ideja par šādu zīmēšanu "uz aklo" sasaucas ar automātisko rakstību, īpašu literāro pieredzi, kuru izkopa franču sirreālisma dzejnieki Andrē Bretons un Filips Supo krājumā Magnētiskie lauki /Les Champs magnétiques (1919). Viņi un viņu sekotāji centās izkliedēt apziņas kontroli un iegrimt zemapziņā.
XX gadsimta 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā avangardistu pieredzi pasaulē izvērsa Fluxus (lat. – plūsma) ar lietuviešu izcelsmes līderi komponistu Džordžu Mačūnu, kura nāve 1978. gadā tiek uzskatīta par kustības beigām. Fluxus satikās daudzas radošas, sociāli un politiski aktīvas personības, arī mūsu Valdis Āboliņš, kurš Āhenē studēja arhitektūru un vadīja studentu pašpārvaldes kultūras nodaļu. Fluxus spontānās akcijās savienoja vizuālo dzeju, elektronisko mūziku, performances un citas artistiskas formas, kas izcēla spontanitāti un atrašanos starptelpā. Kustībai bija svarīga saikne ar skatītāju.
Lai zīmētu ar aizsietām acīm, uz Liepājas galeriju Romas dārzs īpaši aicināti ir mākslas skolu audzēkņi. Cilpas, kas ir redzamas izstādē, domātas jauno zīmētāju darbiem. Ilmāra Blumberga zīmējumi lai rosina vēlmi iepazīt pašiem sevi. Zīmēt to, kas mīt tavā galvā. Zīmēt, ko jūti, kaut vai vienu līniju. Neaizmirsti par parakstu. Zīmējums kļūs par tavu pašportretu.
Ilmārs Blumbergs
Izstāde Zīmēts aizsietām acīm
Liepājas galerijā Romas dārzs līdz 19.V