Vienmēr, kad izrādes bērniem tiek iestudētas, lai radītu nedaudz biedējošu atmosfēru, rodas vairāki jautājumi: vai tas ir labi, no cik gadu vecuma to ieteicams skatīties utt. Liepājas Leļļu teātra jauniestudējumā Ansītis un Grietiņa vecuma cenzs norādīts no pieciem gadiem – tieši tāpat kā Latvijas Leļļu teātra izrādei Runcis zābakos, kurā nekādu izteikti satraucošu ainu nav – ja vien mēs nejūtam līdzi videoprojekcijās pārvērtības piedzīvojušajam Cilvēkēdājam, kuru peles veidolā Runcis apēd, ekrānā jauki uzvirmojot atraudziņai. Savukārt Raganu bez ceremonijām sakausē karamelē.
Brāļu Grimmu un Šarla Pero pasakas mūsdienās, kad vecāki cenšas bērnus pasargāt no jebkādām negatīvām emocijām un satraukumiem, nav viegli iestudējamas, jo tās rakstītas sava laika skarbajā izpratnē par to, kas pasaku pasaulē ir pieļaujams. Mēs taču atceramies, ka pirmvariantā arī Sarkangalvīti neviens neizglābj – pasaka beidzas ar aprīšanu, un punkts.
Saldumi no svešās tantes
Režisores un dramaturģes Antas Priedītes iepriekšējā pieredzē jau ir darbs ar visai šerpiem sižetiem – lai pieminam Willa teātra iestudējumu Augusts, zupas neēdājs, kurā pat vairāki varoņi dabūja nelāgu galu, jo neēda zupu vai spēlējās ar sērkociņiem. Anotācijā par brāļu Grimmu Ansīša un Grietiņas skatuves versiju, ko vizuāli īstenojis scenogrāfs, leļļu un kostīmu mākslinieks Aigars Ozoliņš, kā iedvesmas avots minēts "bērniem un jauniešiem aktuālais dark filmu un multiplikācijas stils ar Wednesday, Adamsu ģimeni un Viesnīcu Transilvānija kā spilgtākajiem piemēriem izrādes satura pasniegšanai un vizuālajai izteiksmei".
Kombinējot leļļu un objektu teātra paņēmienus, izrāde tiešām pamatā koncentrējas nevis uz stāsta izstāstīšanu, bet atmosfēras radīšanu, un šajā procesā piedalās arī Roberta Dintera mūzika un Jāņa Braša gaismas. Tekstā vairākkārt uzsvērts, ka šī nav pasaka ar laimīgām beigām, tāpat vairākkārt pieminēts, ka visu notikumu pamatā ir izsalkums. Pustumsa un trokšņi kā atbilstošās noskaņas vēstneši pavada izrādi visā tās garumā. Ir daži savdabīgi akcenti pašā tekstā, piemēram, nodalītās radniecības saites, vairākas reizes pieminot Ansīša tēti un Grietiņas māti, it kā tā nebūtu viena ģimene.
Dekorācijas minimālisms tiek apspēlēts daudzveidīgi un atjautīgi, tomēr ik pa brīdim neatstāj sajūta, ka tas, kā viss notiek, izrādes veidotājus ir nodarbinājis vairāk par to, kas patiesībā notiek sižeta līmenī, jo darbība uz priekšu virzās smagnēji. Autori pārāk neinteresējas par brāļa un māsas attiecībām, taču diezgan izvērsti apcer pašu situāciju, ka vecāki ir gatavi atbrīvoties no atvasēm, kuras nespēj apgādāt. Uz skatuves neparādās Raganas mājiņa, un ļaunajai personai ir ļoti izteiksmīgi svārki. Kad Ingas Dzintares atveidotā Ragana ieiet skatītāju zālē, lai piedāvātu bērniem saldumus, skatītāji nebūt no viņas nebaidās un ir gatavi saņemt solīto, bet dabū aizrādījumu, ka no svešiniekiem saldumus pieņemt nedrīkst.
Madaras Enkuzenas, Aleksandra Jonova un Ingas Dzintares (citā sastāvā Ilze Ročāne) skatuviskā esība respektē izrādes stilistiku, aktieriem visu laiku atceroties rēgainības klātbūtni ne vien vizualitātē, bet arī aktierspēlē, turklāt notiek neliela spēlēšanās ar dzimumu lomām. Taču vismaz izbraukuma variantā Piņķos, kur zāle ir lielāka nekā Liepājas Leļļu teātrī, izrādes enerģētika nebija viscaur uzmanību noturoša.
Iztiek bez Riharda
Režisores Vijas Blūzmas skatuves versijā par Šarla Pero Runci zābakos Latvijas Leļļu teātrī valda pavisam cita – rosīgi lietišķa – atmosfēra: aktieri sarunā konstatē, ka Riharda nebūs, meklē, kurš viņu aizstās, atrod un tad spēlē pasaku ar marionetēm. Neesmu noskaidrojis, vai šāda prologa iemesls ir tas, ka aktieris Rihards Zelezņevs patiešām nespēlē vis Runci vai Žaku, bet Liepājas Leļļu teātrī kā režisors iestudē izrādi pēc Franca Kafkas motīviem.
Runcis zābakos ievēro tradīciju – Anitas Znutiņas-Šēves lelles ir kā no muzeja –, tomēr pats veids, kādā stāsts tiek izstāstīts, ir visnotaļ atraisīts, turklāt skatuves noformējumā māksliniece Ineta Sipunova izmantojusi estētiku, kas rada sajūtu, ka nav iztikts bez mākslīgā intelekta iesaistes. Videoprojekcijās parādās arī irbes, ko Runcis nomedī karaļa intereses izraisīšanai, un arī visa Cilvēkēdāja apmānīšanas epopeja tiek risināta dialogā ar mainīgiem tēliem uz ekrāna. Respektīvi, ar video palīdzību tiek atrisinātas sižeta līnijas, ko būtu tehniski grūti atrisināt ar lellēm, ņemot vērā, ka Mazajā zālē nodarbināti tikai četri aktieri: Anrijs Sirmais pamatā vada Runci, Mārtiņš Gailis – Žaku un vēl dažus varoņus, Kristīna Varša ir Princese (bet ne tikai), vairākas lomas ir arī Santai Didžui. Tas, ka aktieri var atļauties spēlēt ar pašironisku distanci, piešķir izrādei zināmu brīvību un rotaļīgumu, ko vēl vairāk pastiprina komponista Mikus Frišfelda visai brīvdomīgā pieeja materiālam – viņš ir ieviesis izrādē pat viduslaiku disko. Tādējādi, īpaši neiedziļinoties Šarla Pero morālē, ka ļaunām būtnēm drīkst atņemt gan dzīvību, gan īpašumu un pilnīgi mierīgi ievākties ar viltu iekarotā pilī, kopumā izrāde tomēr ir par to, ka ar drosmi, atjautību un šķipsniņu humora daudz kas var izdoties. Un Žaks beidzot var noskūpstīt Princesi.
Latvijas Leļļu teātra izrādei Runcis zābakos māksliniece Anita Znutiņa-Šēve ir izveidojusi lelles, respektējot klasiskus paraugus. Aktieru darbošanās ar tām ir visai atraisīta – te neviens ne mirkli neaizmirst, ka esam teātrī. Foto – Matīss Markovskis
Saulītes divi zobi
Turpinot Latvijas Leļļu teātra izrādē Čuči, Spilventiņ! sākto pievēršanos pašiem mazākajiem skatītājiem, kuri, iespējams, vēl nemaz nerunā, režisore Dana Avotiņa-Lāce izveidojusi stilistiski līdzīgu iestudējumu Tīrs zobiņš un bumba. Nosaukums signalizē par izrādes didaktisko ievirzi, mudinot pievērsties mutes higiēnai (nozares speciālistiem gan būtu, ko teikt par debess ķermeņu demonstrēto zobu tīrīšanas tehniku), taču kopumā 25 minūtes tīrā izrādes laika paiet, aktrisēm Irinai Krastai un Rūtai Dišlerei visai brīvi spēlējoties ar lellēm un skatītājiem.
Šis ir tas gadījums, kad teātrim būtu vērts norādīt ne tikai vecumu, no kura izrādi iesaka, bet arī augšējo bērna vecuma slieksni, pēc kura viņam izrādē redzamās norises liksies pārāk vienkāršas. Ar prātu saprotu, ka šādas izrādes vecākiem ar pavisam maziem bērniem ir vajadzīgas un vērtīgas, par to liecina arī skatītāju interese, taču lekāla, ar kādu šo darbu mērīt, man nav. Respektīvi, vismaz pagaidām ir iespaids, ka šādās izrādēs pievienotā vērtība ir ģimenes kopīgais teātra apmeklējums un atmosfēra, ko var uzburt ar gaismām un skaņām.
Ansītis un Grietiņa
Liepājas Leļļu teātrī 4.V plkst. 12
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12
Runcis zābakos
Latvijas Leļļu teātra Mazajā zālē 26.IV, 11.V plkst. 11 un 14, 13., 14.V plkst. 18.30, 7.VI plkst. 11 un 14
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 18
Tīrs zobiņš un bumba
Latvijas Leļļu teātra Kamerzālē 29., 30.IV, 30., 31.V, 1., 3., 18., 19.VI plkst. 10
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 18