Raiņa Jāzeps un viņa brāļi ir autora visilgāk tapusī luga. Gan tāpēc, ka, lai to sarakstītu, Rainis nopietni studēja Bībeli, senebreju mitoloģiju un eģiptoloģiju, gan Pirmā pasaules kara dēļ, kas izjauca ieceres, gan tāpēc, ka Jāzepa lielais iekšējais lūzums – piedošana brāļiem, kas viņu nodevuši, teju iznīcinājuši, – bija jānobriedina pašam autoram sevī. Raiņa biedru sociāldemokrātu nodarītie pāridarījumi: Jaņa Jansona-Brauna vairākkārtējā nodevība, kādreizējā sirdsdrauga Pētera Stučkas novēršanās, Jāņa Jankava šantāža ar dziļi privātām Raiņa vēstulēm – tas viss kā lugas rašanās konteksts brīnišķīgi atspoguļots Roalda Dobrovenska romānā Rainis un viņa brāļi. Pēc Valmieras teātra izrādes Roalds man saka: Jāzeps – tas ir Raiņa selfijs.
Luga ir piedzīvojusi daudz un dažādus iestudējumus gan Latvijā, gan ārpus tās. Pirms Valmieras biju redzējusi četrus lugas iestudējumus, no kuriem par īsti veiksmīgu varu nosaukt vien 2000. gadā Stokholmā Zviedrijā Orionteater tapušo Lāša Rūdolfsona iestudējumu ar starptautisku aktieru ansambli, kurā brāļi pārstāvēja ne vien dažādas tautības, bet arī dažādas ādas krāsas un mitinājās modernās teltīs. Valmieras teātrī radītais režisores Ineses Mičules iestudējums savā jaudā un enerģijā ir saturiski un estētiski mērķtiecīgākais, kāds Latvijā redzēts.
Mitoloģiskā telpa
Telpas un tērpu autori Reinis un Krista Dzudzilo arī šajā izrādē turpina savu minimālistisko skaitļu un kāpņu estētiku, kurā nav vietas reālistiskiem rekvizītiem. Abstraktā, monohromi tumšā un tukšā telpa, ko var saukt arī par lielo mitoloģisko telpu, kura vizuāli paplašina reālos Kurtuves spēles laukuma izmērus, iezīmē asu konkurenci starp brāļiem – tā ir sadalīta tādos kā numurētos peldceliņos, un tikai vērīgs skatītājs pamana, ka starp "10" un "12" trūkst 11. peldceliņa. Vienpadsmit brāļi, sākotnēji uznākdami krāsainās ikdienišķās drēbēs – treniņtērpos, hūdijos, džinsos, – izģērbjas un paliek zilās peldbiksēs. Ķermeņu kailums iedarbojas gan kā fiziski robustās vīriešu pasaules zīme, gan kā aktieru atteikšanās no komforta zonas un kruķiem, ko sniedz kostīms. Aktieru ķermeņi – neaizsargāti un spožā gaismā izlikti cits cita un skatītāju apskatei – rada savādu spēka un trausluma sajaukumu.
Jāzepam piešķirtais kārtas numurs – 11 – kļūst gan par Dinas dāvāto dunci, gan simbolisku skaitli, kurš sastāv no diviem vieniniekiem, uzsverot Jāzepa vienatni brāļu vidū. Otrs vieninieks iezīmē Jāzepa atdzimšanu pēc iemešanas bedrē, kas izrādē ir melna kaste, kurai brāļi uz vāka uzliek skaitli "11". "Šīs izrādes vizuālā trīsvienība ir skaitlis, miesa un vārds," Reinis un Krista Dzudzilo raksta programmiņā. Tā nav vienīgā nosacītā vizuālā metafora: piemēram, Jāzepa izrakstītie goda svārki, ko viņam atnes Dina un ko brāļi notraipa ar asinīm, ir ebreju tradicionālā galvassega kipa – visiem brāļiem tā ir melna ar Dāvida zvaigzni, bet Dinas nestā ir balta, vēlāk asiņaina. Par tradicionālo melno kipu pārvērties arī Jāzepa krekls ar ērkšķi, kuru kā brāļu pāridarījuma zīmi Jāzeps nēsājis trimdas gados. Savukārt ērkšķiem apjoztā jaunekļa tēls, ko Jāzeps ēģiptiešu svinībās liek iznest pie brāļiem Ozīrisa tēla vietā, lai atgādinātu tiem par viņam reiz nodarīto, ir melns ādas ķeblis, ērkšķu vietā notīts ar līmlenti (līmlenti kā ērkšķu klēpi arī Levijs iemet līdzi Jāzepam bedrē). Jāatzīst, šajā ainā nav saprotams, kas sabiedē brāļus, ieraugot šo ķebli.
Baltie vieninieki, līmlente, kipas, mikrofoni un pufīgas dūnu jakas brāļiem ir teju vienīgie rekvizīti, ar ko rīkoties un kas neatvieglo aktieru uzdevumus, drīzāk sarežģī tos, bet aktieri ir tik ļoti apdzīvojuši šo nosacīto, metaforisko, vēso vidi, ka tiek ar tiem galā ļoti labi. Izrādes otrajā cēlienā pēc galvu reibinošās Jāzepa karjeras Ēģiptē viņš vārda tiešā nozīmē ir pacēlies – uz liela, melna podesta telpas centrā atrodas tāds kā stikla būris, kurā mīt baltos mūsdienu kostīmos tērptie Jāzeps, Ineses Pudžas ārēji rimtā, bet iekšējas spriedzes pilnā Asnate un Krišjāņa Salmiņa viedais, poētiskais Potifers, tā ka skatītājiem ir jābūt ar visai trenētu sprandu, lai noskatītos ainas, kas risinās būrī (un tādas otrajā cēlienā ir lielākā daļa).
Arī mikrofoni tiek izmantoti kā atsvešinātības un vienlaikus vispārinājuma elements, piemēram, mazā Benjamiņa sirsnīgā saruna ar Jāzepu par putniņiem izrādē risināta, brāļiem atrodoties puszāles attālumā vienam no otra un mazajam puikam Ernesta Meikšāna atveidojumā neitrālā intonācijā ierunājot sakāmo statīvā iestiprinātā mikrofonā. Mikrofonu statīvi pamazām piepilda telpu, strukturējot to tādā kā simetriskā stieņu mežā, kas gan netiek nekā īpaši izmantots. Īpašu, mazliet drudžaini dokumentālu efektu rada Oskara Pauliņa veidotā gaismu partitūra, kuras pamatā ir tikai dažādas intensitātes dienasgaismas spuldzes. Riharda Zaļupes tikko jaušami orientālā, dobjā, brīžiem dunošā mūzika it kā paplašina scenogrāfijas iezīmēto mitoloģisko telpu.
Divi atšķirīgi Jāzepi
Režisore Inese Mičule ir pamatīgi izpētījusi lugu, tās rašanās kontekstu un ievērojami īsinājusi lugas tekstu, bet darījusi to delikāti, pa teikumam, pa masu skatam (piemēram, neparādās Jāzepa dēli un ēģiptieši – augstmaņi un tauta), pa kādai ainai (piemēram, no zīmīgās ainas ar Jāzepa māti Raeli, tēvu un brāļiem, kuri klanās Jāzepa priekšā, palicis vien sapņa atstāsts). Ēģiptes augstmaņu slavinājums trimdiniekam Jāzepam – nu jau viņu glābējam no bada Noferam – izrādē pārvērties par paša Jāzepa pašironisku monologu – "slavas dziesmu" pašam sev.
Izrādē mainās divi gaužām atšķirīgi Jāzepi. Aksels Aizkalns nospēlē Jāzepa jaunības traģēdiju. Izrādes pirmajā cēlienā viņš ir jauns, skaists maksimālists, kurš neliecas, nesamierinās, nespēj sevi lauzt kompromisos ar brāļiem, pat ja draud nāves briesmas. Viņš kā pašsaprotamu uztver kā tēva, tā Dinas mīlestību un priekšrocības, ko sniedz tēva favorīta statuss. Otrajā cēlienā viņa Jāzeps ir viegli garlaikots un snobisks, bet brāļu parādīšanās viņu tik acīmredzami izsit no komforta zonas, ka viņš tā arī neatgūstas, bet īsti arī nepārtop. Mārtiņa Meiera Jāzeps pirmajā daļā ir kā tāds kamielēns, snaiksta kaklu, un lielās acis mirdz vēlmē "mīliet, mīliet mani!". Otrā cēliena sākumā izceļas viņa rūgtums – neviena slavas dziesma neatsver pirms gadiem piedzīvoto brāļu naidu. Šis Jāzeps, šķiet, lauž sevi ne vien garīgi, bet arī fiziski, lai atrastu to piedošanas un nesavtīgās mīlestības stīgu, uz kuru jaunībā nebija spējīgs. Mārtiņa Meiera titāniskais darbs otrajā cēlienā raisa līdzpārdzīvojumu un, nebīšos šī vārda, katarsi.
Redzot divos vakaros abus aktierus, aizdomājos par kādreizējo režisores Māras Ķimeles koncepciju 2005. gadā Nacionālajā teātrī – Jāzepu dot spēlēt diviem aktieriem: jaunībā tas bija Ainārs Ančevskis, pēc gadiem Ēģiptē – Ivars Puga. Un tomēr nē, Valmieras izrādē gan Mārtiņam Meieram, gan Akselam Aizkalnam ir viengabalains, mērķtiecīgs sniegums abos cēlienos. Dinas skatā Ieva Estere Barkāne, par kuru man ir radies priekšstats, ka viņa spēj nospēlēt visu, runā aizgūtnēm, saspringti, ar lielu iekšējo pārliecību un meitenīgu aizrautību berot vārdus kā pupas, bet, tā kā viņas piederība Simona namam un Simona greizsirdība neizskan gana decenti, Dinas pārliecība, ka viņas mīlestība nozīmē viņas nāvi, ir neskaidra. Iespējams, tāpēc, ka šo ainu Rainis (pēc citas versijas – Aspazija) pierakstījis vēlāk. Šī aktrises steiga gan pamatota lugas tekstā ("Ij vārdi netiek līdzi dvēsles steigsmei," saka Dina).
Dinas skatā izceļas visas izrādes aktierspēles rokraksts, ko raksturo līdzsvars starp ārkārtēju nosacītību un reālpsiholoģisku konkrētību. Jāzeps un Dina runā par skūpstiem, bet viņi neskūpstās – lēnā, simboliskā kustībā Dina ar muguru liecas pāri Jāzepam, un viņas košsarkanā peldkostīmā tērptais nevainojamais augums itin kā atdusas uz mīļotā, pirms viņa dodas prom pašuzupurēšanās pilnajā ceļā. Sarkans ir mīlestības un asins krāsa, un Reinis un Krista Dzudzilo to ir ļoti iecienījuši – izrādē Ļoti labas minūtes sarkani bija ne vien tērpi, bet arī skatuve. Tomēr šis peldkostīms – varbūt tāpēc, ka nesen biju skatījusies dokumentālo filmu par Pamelu Andersoni, – nevietā raisīja asociācijas ar reiz populāro seriālu Pludmales patruļa.
Tālivalža Lasmaņa ciltstēvs Jēkabs zilā treniņtērpā (zils – arī brāļu peldbikses ir zilas – ir dievišķas izredzētības un uzticības krāsa) iemieso bargu treneri, kas ar vienu skatienu noliek plankā savu komandu, kā arī tēvu, pēc kura mīlestības alkst ikviens. Aktieris pauž gan tik saprotamās rūpes par mīļāko dēlu un vainas apziņu pret pārējiem, mazāk mīļiem, gan zināmu izredzētības apziņu – brāļu svētīšanas/lādēšanas ainā viņš ir vienkārši un nesatricināmi pārliecināts, ka caur viņu runā gars.
Drosme un piedošana
Iestudējuma augstā enerģijas līmeņa pamatā ir vienpadsmit brāļu tēli, ko aktieri ir detalizēti personalizējuši, ierastā niknā pūlīša vietā radot individualizētus varoņus. Vinnētāji, protams, ir tie brāļi – Jāzepa pretņi –, kam dots ilgāks skatuviskais laiks: Kārļa Freimaņa tīģeriskais, naida spēka pilnais Levijs ar smago skatienu, Mārtiņa Liepas kā šakālis pēc asinīm alkstošais, mūžam neapmierinātais Simons, Riharda Jakovela taisnais, pašpārliecinātais, bet mokošas šaubas jūtošais kareivis Jūda, Ģirta Rāviņa labu gribošais, mīlošais, bet pagļēvais Rubenss. Tomēr arī citi brāļi atrod iespēju izpaust savu raksturu: Artis Jančevskis kā Izašars – cilvēka ar īpašām vajadzībām godīgumu, Sandis Runge kā Naftalis – allaž uzvilkta greizsirža naidīgumu, Krišjānis Strods kā Dans – kaismīgu augstprātību, Toma Treiņa Azers – nenoteiktību un mūžīgu izsalkumu. Savas izteiktākas krāsas varētu novēlēt atrast Rūda Bīviņa Gadam un Ingus Kniploka Zebulonam. Apsveicama ir aktiera pamatskolnieka Ernesta Meikšāna cieņpilnā debija mazā Benjamiņa lomā, savu misiju jau izaugušā jaunākā brāļa lomā godam veic arī Niks Judenkovs un Roberts Kāpostiņš.
Kustību māksliniece Linda Mīļā ir veidojusi Jāzepa brāļu kustības telpā ar mazliet dzīvniecisku plastiku un tornādo tipa virzību – vienā no jaudīgākajām ainām, Jāzepam uzbrukt gribēdami, brāļu atkailinātie ķermeņi, aizvien ātrāk skriedami un skaļāk elsodami, riņķo ap viņu. Otrajā daļā – vai bada vai nerimstošas vainas apziņas dēļ saduguši, brāļi lēni virzās ap podestu. Fiziskums Valmieras Kurtuves skatītāju tiešā tuvumā ir šīs izrādes alfa un omega, tāpēc jo simboliskāks šķiet tās autoru nolūks otrajā cēlienā darbību no skatītāja attālināt un atsvešināt ar caurspīdīgas sienas palīdzību, tiešā tuvumā publikai atstājot vien viņus – tos pašus brāļus.
Lai neteiktu potenciālajam skatītājam priekšā, kas notiek izrādes finālā, pieminēšu, ka ne tikai Raiņa lugas fināls atšķiras no Bībeles mīta (visādi citādi, izņemot Dinas skatu, Rainis diezgan uzticīgi sekojis pirmajai Mozus grāmatai), bet arī režisores Ineses Mičules fināls atšķiras no Raiņa. Tas ir lakonisks, skaudrs un griezīgs un prasa no abiem aktieriem – Jāzepa lomas atveidotājiem – lielu drosmi un pat pašuzupurēšanos. Un atstāj skumjās pārdomās par to, ka tik liela piedošana, kādu visi sagaida no Jāzepa, ar dzīvi nav savietojama.
JĀZEPS UN VIŅA BRĀĻI
Mākslas telpā Kurtuve Valmierā 22.X plkst. 13, 24.X, 14., 15.XI plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 22