Dailes teātra jaunās sejas veidošanās procesā lielā skatuve kādu laiku acīmredzot tiks uzticēta ārvalstu režijas spēkiem. Pēc ungāru komandas iztēles eksplozijas Ežēna Jonesko Degunradžu versijā un pirms poļu radošie spēki intriģējošā aktieru ansamblī ķērušies klāt mākslas uztveres paradoksu izpētei Ankas Herbutas Rokto, nule pirmizrādi piedzīvojusi igauņu teātra režijas meistara Prīta Pedajasa veidotā igauņu klasiķa Oskara Lutsa romāna Pavasaris interpretācija. Tai uz pēdām min jau nākamais jauniestudējums Izrāde, kas saiet sviestā, kas ir britu režisores Eimijas Mārčantas pārziņā.
Arhetipu priekšspēle
Prīts Pedajass ir vecākās paaudzes igauņu režisors, Igaunijas padomju teātra leģendas Voldemāra Panso skolnieks, Igaunijas Drāmas teātra galvenais režisors vairāk nekā divdesmit gadu garumā, Igaunijas teātra mākslas augstāko apbalvojumu vairākkārtējs laureāts. Savukārt Oskara Lutsa bērnības atmiņu tēlojums Pavasaris ir nacionālās literatūras lepnums, joprojām obligāta skolasbērnu lasāmviela. Tas izdots XX gadsimta sākumā, ar panākumiem ekspluatēts padomju laikos, piedzīvojis neskaitāmus pārpublicējumus, tautas kultūrpieredzē nostiprinātas teātra un kino versijas, par kurām atmiņas un iespaidi nodoti no paaudzes paaudzē. Lasīts, ka rakstnieka kā no dzīves norakstītie tipāži ir kļuvuši teju arhetipiski, jo, pat pēc vairākiem gadiem satiekoties klases salidojumos, sanākušie labprāt pazobojas, cits citam piedēvējot tā vai cita varoņa vārdu.
Tik pamatīga priekšspēle sagaida skatītājus, ka izrādi noteikti negribas uzlūkot šķietami nepretenciozo bērnu izrāžu kategorijā, ja arī tāds ir bijis teātra uzstādījums. Varbūt arī tāpēc pēc izrādes noskatīšanās diemžēl vairāk gribas domāt par to, kas tā nav, bet – varēja būt.
Izrādes vizuālais tēls bijis sagatavots jau režisora Dmitrija Petrenko skatuves variantam, kas neesot realizēts pandēmijas likto šķēršļu dēļ. Pēdējo gadu mūsu teātra praksei neierasti un tāpēc visnotaļ svinīgi atveroties priekškaram, uz skatuves redzami milzīgi lauku skolas soli, kuros audzēkņi var ietrausties tikai pakāpjoties. Turklāt dažu skolasbērnu formas tiem ir acīmredzami par lielu, un ne jau tikai tāpēc, ka taupības nolūkos būtu pāršūtas brāļu, māsu vai vecāku novalkātās drēbes. Un vēl – galvenos varoņus spēlē vidējās paaudzes aktieri četrdesmitgadnieki, kuru personisko un fizioloģisko briedumu nav iespējams notušēt. Ar cilvēka augumu nesamērojami scenogrāfijas elementi, protams, nav neredzēts paņēmiens indivīda un apkārtējās vides vai viņa sakairinātās uztveres konflikta iezīmēšanai, bet tā vienmēr ir jaudīga zīme, jo aukstasinīgi ierāda vietu mazajam cilvēkam un vienlaikus liek just viņam līdzi cerībā, ka tā spēkos būs mainīt neapskaužamo realitāti.
Kaut arī Prīts Pedajass ar aktieriem esot atgriezies mēģinājumu sākumpunktā, jādomā, ka arī šim stāstam bija jābūt par aizgājušo laiku, kas devis cerības daudz kam neapzinātam, īsti neapjaušamam, bet noteikti aizraujošam un varenam. Ne velti darba nosaukums vēsta par gadalaiku, kas iemieso pamošanos, izlaušanos un jaunu sastapšanos. Taču, cilvēkiem pieaugot, dzīves ceļi aizvijas pa sev vien zināmām trajektorijām.
Vēlāk šos solus, kuros kā nedroši putnēni ligzdiņā satilpst vairāki skolēni, nomainīs normāla izmēra diviem paredzēti, bet finālā jau pavisam sīki soli, kuros pat vienam ir šauri. Nākas domāt par loģisku cilvēka sociālās dzīves ciklu – par baru, satikšanos un vientulību.
Pagātnes konservēšana
Nojaušams, ka režisors bija paredzējis skatītājus aizkustināt, mudinot atcerēties aizgājušās bērnu dienas, kas ikreiz sarieš valgumu acīs, jo daudz kas no toreiz dārgā un diženā ir tik mazsvarīgs, no šodienas skatpunkta raugoties. Igauņu publiku noteikti uzpirktu sentimentālas atmiņas, bet ar to diezin vai pietiek vietējam skatītājam, kuram aiz muguras ir pašam sava kalpa zēna vasara, pastariņa dienasgrāmatas un izcīnītās kaujas pie Knipskas. Esam iepazinuši stāstu un līdz ar to arī igauņus mazliet labāk. Taču tas ir arī viss, un tas ir par maz trīs stundu izrādei uz Latvijas lielākās teātra skatuves ar gandrīz neierobežotām tehniskajām iespējām, lai aizrautu arī mazākos skatītājus, ja atskaita epizodiskās krītiņiem zīmēto baiso murgu tēlu projekcijas, kuru autors ir videomākslinieks -8.
Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis skatuvi iepakojis vecināta koka dēlīšiem un spraislīšiem izsistās sienās, kas nepavisam neveicina darbības dinamiku un raisa asociācijas ar grūtsirdīgu mēģinājumu iekonservēt pagātni un atmiņas reizē ar to. Arī Ingas Krasovskas horeogrāfija ir pieticīga un aprobežojas ar bērnu nebēdnīgo dauzīšanos vaļasbrīžos, kas, protams, arī ir attaisnojama, jo kur nu provinces bērniem strukturēti deju soļi.
Režisors nekādā veidā nemēģina iedarboties uz skatītāja maņām un skatuviskajai darbībai nepiešķir nekādu simboliskāku vai tālejošāku nozīmi, tāpēc skatītājam lielās domas nākas risināt savā nodabā, noklausoties pirms simt gadiem sarakstītos dialogus. Par pagājušā gadu simteņa sākumu vēl liecina Ilzes Vītoliņas darinātās pieticīgās tumšbrūnās skolas formas, dāmām uz kristībām pašūtās jūgendstila ietekmē krokotās kleitas un arī Daiņa Gaideļa ķesteris, kurš allaž rūpju rievās savilktu pieri atbalsta visnotaļ negatīvas audzināšanas metodes, vardarbību, bez šaubām, piekopjot nost no skatītāju acīm.
Ikviena savdabība
Izrādes stiepto gaitu bez kulminācijas un atrisinājuma pārtrauc arī citu pieaugušo uznācieni visai zobgalīgās raksturlomās – Indras Briķes bravūrīgā ciema sieva Mare, Jura Strengas neatskurbstošais zvaniķis Lible un skolnieka Kīra dievbijīgie, bet nopietni pasniegtajam stāstam aizdomīgi vecie vecāki Lidijas Pupures un Jura Bartkeviča tēlojumā, neobligātā mizanscēnā kristījot savu jaundzimušo… Toties vairāk skatuves laika atvēlēts Artim Robežniekam, kura izturētā stāja un labsirdīgais acu skats pārliecina par viņa atveidotā skolotāja Lauri viedo un uzticamo personu.
Kaut arī izrādē nav galvenā varoņa, ar asprātībām, ķircināšanu un brīžam dzīvībai bīstamām ēverģēlībām paša iecienīto indiāņu stāstu noskaņās uzmanību likumsakarīgi piesaista Laura Dzelzīša nepieradinātais klases karstgalvis Totss, kurš ikreiz pamodina skatītāju zāli. Aktieris visnotaļ spēlē paštēlā, kurā atbalsojas Vandals no Izraidītajiem, kas agresijas lēkmēs izlādē kompleksu un izlikšanās vairoto spriedzi, un neaptēstais Billijs no izrādes Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu ar tā biedējošo mulsumu, kad saskaras ar ko negaidītu. Tāpēc diezin vai šis uzdevums aktierim jebkādā veidā ir licis pārskatīt savu profesionālo arsenālu un trenējis tēmēt ar citiem ieročiem, izņemot par tomahauku nomaskētu saliekamo nazi un pistoli, kas gan nav no Tamasera dzelzs.
Toties Kristīnes Nevarauskas ņiprajai skolniecei Tēlei gribas sekot līdzi ar neatslābstošu interesi visu izrādes gaitu, viņai pašai nemaz neuzprasoties pēc uzmanības apliecinājumiem. Aktrise ir nevainojami izkopusi vairs ne aušīga bērna, bet gan mazliet valšķīgas jaunkundzes intonācijas un atsperīgo gaitu, viņas trauslajam, bet enerģijas pilnajam stāvam noteikti traucoties pāri skatuvei. Šajā jaunietē jau tagad ir spīts un brīva griba, un aktrise rada priekšstatu, ka viņas varone ir pilnīgi droša par savas acumirklīgās domas, attieksmes un rīcības vienīgo pareizo iespēju. Sasprindzinot iztēli, var iedomāties, kā, skarbākus likteņa pārbaudījumus piedzīvojot, Tēlē atklātos kaut kas no Kristīnes Nevarauskas pirms vairākiem gadiem pašaizliedzīgi atveidotās draiskās Skārletas O’Hāras, kura stīpotā kleitā bez mazākā paguruma kāpelēja pa sarežģīto kāpņu konstrukciju, – viņas pārgalvība, drosme un ērkšķainais maigums.
Savukārt Oskars Lutss par skolas dzīvi, šķiet, vēsta mazliet lēmētā Arno acīm, kura rātno dabu izaicina jaunie iespaidi vienaudžu vidū un, galvenais, Tēles pievilcība. Laura Subatnieka lomas zīmējums gan ir ar grūtībām nolasāms, jo aiz viņa varoņa nekur nav pazudis pieaugušais, kurš, bikls un samulsis, neveikli mēģina iejusties jaunieša ādā.
Otrajā plānā skolasbērni – Ginta Grāveļa Tenisons, Alda Siliņa Kīrs, Mārtiņa Upenieka Visaks, Ginta Andžāna Imeliks un Niklāva Kurpnieka Kuslaps – lielākoties tverti ironiski vai pat groteski, neizgaismojot negaidītas šķautnes aktieru spējās. Pārējo skolēnu vidū līdzās Anetei Krasovskai, Katrīnai Grigai, Milēnai Miškevičai, Ingai Krasovskai un Kārlim Arnoldam Avotam ar savu pazemīgo klātbūtni izceļas Ērika Eglija-Grāvele. Nokārtu galvu, ar diviem izspūrušiem matu mezgliem, viņa savā nodabā klumzā pa klasi, bet uzplaukst, mirdzošām acīm attaisnojot uz viņu liktās cerības, kad atraisa balsi solodziesmā. Var jau būt, ka visai neviendabīgā aktierspēle īstenota, lai aicinātu pieņemt ikviena savdabību, kas var šķist dīvaina vienīgi tad, ja to samērojam ar saviem stereotipiem.
Iespējams, arī tādēļ, lai saglabātu skaidru skatu uz lietām, režisors nav mēģinājis iežēlināt publiku un ne ar kādiem ārējiem izteiksmes līdzekļiem nav centies iekrāsot notikumus sentimentālos toņos, kas šādam stāstam būtu gaužām paredzami. Lauku bērnu ikdienas stāsts izskan kā viens no daudziem, kas eksistē tikai tāpēc, ka ir reiz izdzīvots un pierakstīts. Kā stāsts, kas būs tik košs, cik paši dalībnieki to jaudās izkrāsot.
Taču, lai arī šī ir izrāde visai ģimenei, kas nesola pārsteidzošu teātra pieredzi, tā ir par daudz remdena un tā arī netiek pāri grāmatas vākiem. Tēle un pēc tam arī Arno, viņu glābjot, ielūst ledū tuvējā upītē, bet, mēteļus nesamērcējuši, tūlīt jau ir atpakaļ uz skatuves. Un ķestera pletnes sitieni pa Totsa muguru paliek bez zilumiem. Kamēr tikai kaut kur kulisēs noskan i plunkšķis, i plaukšķis.
Pavasaris
Dailes teātrī 3., 4., 16.II, 23., 24.III plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12–30