Laikmetīgās mākslas centrā Kim? pašlaik ir aplūkojamas divas personālizstādes: Filips Pīlekers Laikmetīgās mākslas centrā Kim? un Rūgts. Pieteiktajā secībā pirmā ir Kopenhāgenā strādājošā mākslinieka Filipa Pīlekera vīzija par idilli birojā. Divdesmit piecu minūšu video iefilmēts omulīgs, žalūziju aizsargāts, saules apspīdēts biroja darba galds ar savā nodabā darbojošos viedtālruni no leņķa, kāds varētu būt ar dzīvi, karjeru un algu apmierinātam indivīdam, kas saldi žāvājas vai izpilda stiepšanās vingrinājumus. Ekrānā fokusētā viedtālruņa aktīvo dzīvi pavada relaksējoša fona mūzika, kas panāk gluži dziedniecisku iedarbību. Video ir visnotaļ jauks lo-fi žanra paraugs – vizuāls papildinājums garām pleilistēm ar mierīgu mūziku, kas paredzēta kā fons citām darbībām. Filipa Pīlekera izstādes pieteikumā vēl minēts kāds zīmīgs akvarelis, bet tā te tomēr nav. Tas pēc īpaša pieprasījuma sasniedzams aiz slēgtām durvīm un kļūst par iemeslu Kim? biroja apmeklējumam.
Ķēmīgums ainavā
Četrās pārējās ekspozīciju telpās ir izkārtota Kriša Salmaņa personālizstāde Rūgts. Pirmajā iespaidā tā šķiet pilnībā raksturīga un iederīga mākslinieka labi izgaismotās līdzšinējās darbības klāstā. Arī kuratore Zane Onckule anotācijā min tās pazīmes: "Konceptuāli skaidra, formās lakoniska un saturiski asi precīza, Kriša Salmaņa jaunākā personālizstāde iezīmē beznostalģisku un reizē estetizētu (aiz)gājušās, bet apziņā nekur-tālu-neaizgājušās varas kritisku skatījumu."
Trīspadsmit izstādes darbos un sērijās ir novērtējama Kriša Salmaņa prasme radīt trāpīgu zīmi vai simbolu, kas viegli kariķētā, nereti paradoksālā veidā pauž kāda dzīvē noskatīta fakta būtību. Tomēr šoreiz ir jaušams arī kas neparasts – ierasto delikāti zobgalīgo, smeldzīgi pašironisko skatījuma veidu ir nomainījis klaji emocionāls. Valdošā noskaņa izstādē Rūgts ir: "Kā man tas ir apriebies!", proti, māksliniekam nupat, šķiet, pieritējis pilns tolerances mērs pret visapkārt redzamajām padomju mantojuma liecībām. Protams, šādi viņš pauž pašlaik valdošo sabiedrības noskaņojumu, kas vieno visu Austrumeiropu un tikai pēdējā gadā ir nomainījis koķetējošo vai patiesi sentimentālo nostalģiju pēc aizgājušās padomju kultūras – uzkrītoši lielā sabiedrības daļā šī parādība ir zēlusi un plaukusi pēdējo gadu desmitu. Krišs Salmanis apgalvo, ka izstādes iecere viņam prātā ir sakārtojusies dažās stundās pēc vienpadsmitiem Vecgada vakarā, kad, kā zināms, Latvijas lielākajās pilsētās nodevīgi blīkšķ salūta zalves.
Ar grūti nepamanāmiem stāstnieka dotumiem apveltītais mākslinieks arī komentējis izstādes darbus un skaidrojis savu neseno atklāsmi, ka viņa padomju mantojums ir estētiskās attīstības traucējumi: "Pandēmijas laikā, ilgstoši uzturoties laukos, sāku ievērot balto ķieģeļu graustus, kas plok tīrumos, muižu kompleksos, ceļu krustojumos. (..) Grausti man šķiet tik normāla lauku sastāvdaļa, ka tiem pat nepievēršu uzmanību. Šī atjauta ļāva saprast līdz tam uz nabadzības atbildību noveltos plastmasas logus jūgendstila ēkās un rīģipša arkas blokmāju dzīvokļos." Estētam skaidri un skaudri ieraudzīt ķēmīgumu ainavā, uz kuru iepriekš esi tīksmi raudzījies ar piedodošu mīlestību, varētu būt satricinoši. Tāpēc rūgtums un dusmas nekur nav pazudušas, domām un emocijām transformējoties vizuālā vēstījumā.
Spēcīgās metaforas
Visi izstādes objekti veidoti kā kaunpilnas zīmes. Tāds ir Vecais – smalks vēsturisks logs, kas atrasts mētājamies pagalmā, bet tā vieta aizpildīta ar jaunu, elementāru pakešlogu. Tāds ir arī piecstaru zvaigznes formā veidotais plastmasas Logs uz Eiropu, kas vēsta par pašapziņu – "ja mēs gribam būt "logs" vai "tilts", pret mums arī izturēsies kā pret caurbrauktuvi". Savukārt Visurgājējs, Cilpu cilpām, Kolonna, kā arī vateņi ar sirreāli izstieptām piedurknēm un firmas zīmēm rūgti reflektē par prastumu, kas no apkārtējās vides neatgriezeniski izplešas uz uztveri un attiecībām. Spēcīga metafora izveidojusies, balto ķieģeļu klucim uzspraužot mežģīņotu koka skapja karnīzi, savukārt sarkanā benzīna kanna ar nosaukumu 31.12.2022.23:00 liecina tikai par dusmām.
Mazliet mazāk dusmu un vairāk ķircinošas ironijas piemīt vienīgajam iepriekš radītajam darbam – animācijas cilpai Uzvara (2017), kurā tolaik vēl nedemontētajam Rīgas okupeklim, runājot mākslinieka vārdiem, ļauts "uzraut mazu, formālu dejiņu". Sava daļa dusmu un ironijas tikusi arī padomju tautas mākslai – manuprāt, gan gluži nevainīgiem vārtu metinājumiem saulītes formā –, bet kā īsts meistardarbs nešpetnu emociju saspiešanā un pārvēršanā mazā konceptuālā mākslas objektā cieņu raisa izstāžu telpās labi paslēptā hokeja nūja Oroks.
Starp dzīvelīgajiem padomju simboliem, ar ko Krišs Salmanis šajā izstādē izrēķinās, netrūkst arī āmura, turklāt tas ir hipertrofēti liels un darbināms, un saslēgts vienā ķēdē ar elektromotoru un atskaņotāju, kas spēlē Šostakoviča valsi līdzās dejojošajam Uzvaras piemineklim. Reaģējot uz skatītāja kustībām, veseris paceļas un krīt ar smagu, nervus brucinošu troksni. Vai tas sagraus arī padomju drupas?
Izstādes
Filips Pīlekers Laikmetīgās mākslas centrā Kim?
Krišs Salmanis Rūgts
Laikmetīgās mākslas centrā Kim? līdz 11.VI