Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Sašķeltās ainavas varā. Rīgas Fotogrāfijas biennāles izstādes Ekrāna ēra II. Ainava recenzija

Rīgas Fotogrāfijas biennāles centrālā izstāde atgādina – XXI gadsimta ainavas prototips nav panorāmiski plašs, viengabalains skats, bet gan daudzkanālu attēlu plūsma atsevišķos ekrāna lodziņos.

Attēlus kā mūsdienu dominējošo komunikācijas formu ik otro gadu analizē Rīgas Fotogrāfijas biennāle, kuras centrālais notikums šogad ir starptautiska grupas izstāde Ekrāna ēra II. Ainava, kas skatāma Rīgas mākslas telpā. Kuratoru Ingas Brūveres un Marīes Šēvoldas uzmanības centrā ir digitālās ainavas, ar vārdu "ainava"  saprotot mums apkārt esošo priekšmetisko un bioloģisko vidi visnotaļ plašā nozīmē, ne tikai tajā, kurā panorāmiskam dabas skatam ir jāaizrauj skatītājam elpa un jāsniedz estētisks pārdzīvojums.

Izstāde vērš uzmanību uz to, kā arvien jaunākas tehnoloģijas, to pieejamība, lietošanas loģika un estētika maina mūsu attiecības ar apkārtējo pasauli. Vai ārējo formu un ierīču maiņa maina arī mentālā attēla potenciālu, tā iespējamo saikni ar mūsu pasaules izjūtu un estētiskajām vajadzībām? Vai varbūt šī saikne tomēr darbojas pretējā virzienā?

 

Plakanības estētika

Tehnoloģijas ir pamatīgi paplašinājušas pasaules ģeogrāfiju, tā ir kļuvusi fiziski pieejamāka gan Rietumu cilvēku iespējās ceļot, gan vispār neizejot no mājām, jo dažu klikšķu attālumā ir atrodamas dokumentālas liecības teju par ikvienu pasaules nostūri. Virtuālā pieejamība gan nav mazinājusi cilvēku vēlmi doties laukā, gūt iespaidus, baudīt apkārtni, taču šajās attiecībās ir pastiprinājusies ekrānu klātbūtne, kas bieži vien darbojas kā nozīmīgs starpnieks starp ainavu un mūsu uztveri vai tās nodošanu tālāk. Par to, kā nemitīgā «sēdēšana telefonā» ir mainījusi mūsu maņu spēju uztvert apkārtējo vidi, droši vien vēl ir pāragri spriest, taču ainavas tēls mūsu prātos ir kļuvis plakanāks, un šādu plakanības estētiku piedāvā arī Rīgas Fotogrāfijas biennāles izstāde Ekrāna ēra II. Ainava.

Ekspozīcija neglorificē tehnoloģisko progresu, un vēl mazāk tā nododas melnbalti vērtējošām kategorijām. Tā drīzāk meklē jaunus veidus, kā tehnoloģiskais sastopas ar to, ko esam pieraduši dēvēt par dabisko, un liek pārdomāt šī nošķīruma jēgu kā tādu. Izstāde pakļauj attēla un ainavas nojēgumu pašrefleksijai un cenšas izzināt to savstarpējo mijiedarbību, fiksēt to pieredzi, ko jaunākās tehnoloģiskās iespējas skatītājam sniedz šobrīd, jo paši visbiežāk tam nepievēršam uzmanību. Jaunu iespēju meklējumi un robežu paplašināšana nav pašmērķīga spēju un iespēju demonstrācija, izstādē eksponētie darbi ir radušies no nepieciešamības identificēt jauna mākslinieciskā satura rašanās iespējas formās, kādās tas nav bijis iespējams agrāk.

Piemēram, igauņu mākslinieku dueta Kristinas Ollekas un Kerta Vīarta asprātīgais darbs Exhibit_Onscroll sākotnēji ainavu ievietojis Instagram laiktelpā un pēc tam šo formu pārnesis  "īstos"  videoobjektos, demonstrējot, ka tehnoloģijas un sociālie tīkli ir ne vien "ekrāns" un satura translēšanas platforma, bet arī cilvēka radīta, savā ziņā autonoma ainava ar saviem noteikumiem un skatpunktiem.

 

Sarunas ar gaišreģiem

Fiziskā veidola ziņā pilnīgi atšķirīgs no pārējiem ir norvēģu mākslinieka Sveina Fannara Juhansona veikums: skaņas ainavas instalācijā Interesējošā persona ir dzirdamas viņa sarunas ar gaišreģiem – tajās tiek apspriestas viņa atrastās fotogrāfijas. Tā šķiet ironiski dziļdomīga atgriešanās pie analogās fotogrāfijas kā attēla, kurā ir viegli uzskaitīt redzamos elementus, to veidotās asociācijas, vienlaikus "aizstājot"  attēlu ar skaņu un liekot skatītājam vizualizēt pašam. No vienas puses, darbs sevi pretstata digitālā laikmeta attēlu piesātinājumam, taču tikpat lielā mērā tas ilustrē veidus, kādos domājam un uztveram attēlus, – brīžiem gaišreģu teiktais izklausās uzjautrinoši naivi, brīžiem tas lieliski iederētos jebkurā laikmetīgās mākslas izstādes pavadošajā tekstā ("mēs izmantojam attēlus, lai caur tiem labāk saprastu apkārtējo pasauli").

Mākslinieks šādu attēlu skaņas ainavu ir nodēvējis par fotogrāfijas nulles punktu, tā ir atgriešanās pie attēla idejas tīrā formā, bez materializēšanas, taču varbūt šādi tekstuāli attēli/domu fotogrāfijas būs pēdējā, galējā attēla forma, kādā tas eksistēs? Vienlaikus trāpīgs ir arī abu pretstatu apvienojums – gaišreģi, kas strādā ar neredzamo, un fotogrāfija kā māksla, kas padara redzamu neredzamo pagātni.

 

Atsvešināta sterilitāte

Digitālās tehnoloģijas ikvienam lietotājam rada kārdinājumu pārveidot attēlus kā realitātes dokumentus, fiksācijas – ar šādiem pārveidojumiem kā izteiksmes līdzekļiem ir pilna ne vien Rīgas mākslas telpas izstāžu zāle, bet arī mūsu ikdiena, ko translējam, piemēram, caur Instagram filtriem. Ekspozīcija Ekrāna ēra II. Ainava pievēršas tehnoloģiski sarežģītākām pārveides iespējām un māksliniecisko realitāšu konstruēšanas rīkiem, taču arī analogo attēlu, glezniecības un grafikas darbos realitāte nekad nav eksistējusi nepastarpināti, tā ir bijusi pakļauta novērošanas un attēlošanas tehnoloģiju sniegtajām iespējam. Par to atgādina zviedru mākslinieces Ēvas Stenramas darbi, kuros pornogrāfiski attēli mežos "retušēti" – no fotogrāfijām izņemti kaili ķermeņi, taču atstāti miglaini cenzūras nospiedumi kadros, kas atgādina rētas uz cilvēka ādas.

Digitālo ekrānu laikmetā mūs vairs neinteresē reālistiska, autentiska ainavas dokumentācija, kas ir kļuvusi tik pašsaprotami vienkārša ikvienam, kurš māk rīkoties ar viedtālruni. Izstādes darbos redzamajās interjera un dabas ainavās dominē atsvešināta sterilitāte, vēsums (šķiet, ka vismaz trijos darbos ir redzamas kalnienes vai augstu mākoņu skati), un varbūt šī sterilitāte un šķietamā tehnoloģiju racionalitāte liek mums kā lietotājiem vairāk meklēt nejaušības elementus, kaut ko nesankcionētu un nekontrolējamu, pat mežonīgu, piemēram, iesaistīt gaišreģus savā attēlu pieredzē vai pārvērst klasiskus ainavu skatus ciparu animācijā. Somu mākslinieka Tuomo Rainio binārajos kodos balstītie darbi reducē ainavu klišejas līdz digitālās pasaules pamatelementam, pievēršot uzmanību tam, kas ir attēla pamatā neatkarīgi no tehnoloģijas, – jebkurš attēls ir dažādu vizuālu formu sablīvējums, un ikvienas šīs formas pamatā ir punktiņi, kas veido krāsas, līnijas, triepienus.

 

Izplūšana pikseļos

Ja izstāde būtu jāuztver kā simbolisks mūsdienu ainavas portretējums, to varētu raksturot ar vārdu "sašķelta", un šo sašķeltību uzsver gandrīz katrs eksponāts. XXI gadsimta ainavas prototips nav panorāmiski plašs, viengabalains skats, bet gan daudzkanālu attēlu plūsma atsevišķos ekrāna lodziņos vai vizuālo formu izplūšana pikseļos. Šī sadrumstalotība man atgādina pašas drudžaino interneta tehnoloģiju lietojumu, paralēli izmantojot vairākus "tabus" un vietnes vienlaikus, ritinot lietotnes telefonā uz augšu un leju, turp un atpakaļ. Domāju, ka šī daudzbalsība, paralelitāte ir pazīstama ikvienam no mums.

Izstāde kā notikums pievēršas tēmām un autoriem, kas parasti līdz Latvijas intelektuālajai telpai nonāk ar lielu nokavēšanos un fragmentāri. Ja skatītājus neaizrauj piedāvātās tēmas, iesaku aplūkot izstādi kaut vai tāpēc, lai redzētu pašlaik pasaulē atzītus un pieprasītus autorus un paplašinātu savas zināšanas par vizuālās mākslas iespējām postmediju laikmetā. Darbu atlase ir pārdomāta, tie runā gan paši par sevi, gan veido dialogu un it kā pastiprina cits citu, piemēram, Mārtiņa Ratnika digitālo romantismu šīs izstādes koncepcija izceļ daudz spilgtāk, nekā tas bija saskatāms, eksponējot atsevišķi.

Izstādē aplūkotās tēmas lielākajai daļai skatītāju varētu būt pārāk mazzināmas, tāpēc bez kataloga pavadošajiem tekstiem daudz kas ir grūti uztverams un līdz galam saprotams, – te gan būtu bijis vērtīgāk tekstus integrēt kā anotācijas blakus darbiem, jo izdevuma šķirstīšana pustumsā nav parocīga. Un, ja kāds iebilst, ka mākslas darbam ir jābūt iedarbīgam arī bez tekstuāliem komentāriem, atgādināšu, ka laikmetīgā māksla jau daudzas desmitgades ir cieši saistīta ar to intelektuālo telpu, kuru organizē idejas, teorijas, tekstos bāzētas zināšanu formas. Rīgas Fotogrāfijas biennāles programma ir cieši saistīta ar analītisku apkārtējās pasaules izzināšanu mākslā, un intelektuālas (nevis dekoratīvi iespaidīgas vai emocionāli saviļņojošas) mākslas tradīciju izkopšanas Latvijā arvien izmisīgi trūkst.

 

Izstāde

Ekrāna ēra II. Ainava
Rīgas mākslas telpā līdz 18.X
www.rpbiennial.com

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja