Siguldas Opermūzikas svētku rīkotāja Daiņa Kalna un diriģenta Vladimira Kiradžijeva izraudzītajā, aritmētiski taisnīgajā opersolistu proporcijā, kurā līdzās trim starptautiskas atzinības lutinātiem viesiem ar vērienīgu pasaules karjeru bija trīs Latvijas dziedātāji, pavēnī nepalika neviena balss.
Olgas Peretjatko šarms
Citkārt Siguldas pilsdrupās adrenalīnu koncerta dalībniekiem un skatītājiem devušas tenoru sacensības, savukārt 30. jūlija vakars bija vīriešu zemo balsu un divu brīnišķīgu soprānu varā. Galvenā, visvairāk gaidītā intriga bija iespēja pirmoreiz Latvijā dzirdēt pasaulslaveno, Vācijā un Itālijā dzīvojošo Krievijas soprānu Olgu Peretjatko. Viņai ir dots viss – lieliska balss, piemīlīgs daiļums un aktrises talants, ko papildina dabisks skatuves šarms. Patīkamajā balss tembrā visā plašajā diapazonā apvienojas gan siltums, gan dzidrums.
Profesionāli perfekti izskolotā vokālā tehnika ļauj viņas gaišajam, kustīgajam soprānam šķietami viegli tikt galā ar virtuozajām bel canto repertuāra pasāžām, pērļainām koloratūrām un lakstīgalas dziedāšanai līdzīgajiem vokālās gaismošanas efektiem, kā arī piepildīt jebkura stila mūziku ar dzīvu un patiesu emocionālo saturu. Tāpēc tik dabiski un priekpilni uzmirdzēja titulvarones ārija no Gaetāno Doniceti operas Linda di Šamonī un vēl jo valdzinošāk, šarmantāk, vokāli greznāk – Žila Masnē Manonas gavote, kurā Olga Peretjatko atveido par sevi pārliecinātas daiļavas tēlu. Līdz sirds dziļumiem saviļņoja trauslās Lučijas un viņas savtīgā, despotiskā brāļa Enriko duets no Doniceti Lučijas di Lammermūras 2. cēliena, kuru viešņa kopā ar Latvijas Nacionālās operas baritonu Jāni Apeini izdziedāja un izspēlēja teju kā īstā izrādē.
Diametrāli pretēja, dzirkstošas jautrības un rotaļīgu koloratūru pasaule valdīja Adeles kuplejās no Johana Štrausa operetes Sikspārnis. Savukārt Aleksandra Aļabjeva romancē Lakstīgala dziedātāja meistarīgi apvienoja dvēseliski saldsērīgo sapņainību ar vokāli izsmalcinātām, iztēlojošām "lakstīgalas" koloratūrām, kas kulmināciju sasniedza efektīgā solo kadencē.
No drāmas līdz mūziklam
Galā koncerta vienīgais tenors čīlietis Huans Pablo Duprē Fernandess valdzināja ar jauneklīgu, spēcīgu tenora skanējumu, karstasinīgu temperamentu un drosmi mesties riskantos izaicinājumos, kāds neapšaubāmi ir Tonio ārija ar septiņiem augstajiem do Doniceti operā Pulka meita. Gods kam gods, ar diapazona virsotnēm tenors tiek galā veiksmīgi, lai arī vēl ne bez sportiska saspringuma. Pēc tāda pieteikuma nav brīnums, ka romantiski aizrautīgās hercoga sajūsmas augstākajam vainagojumam Džuzepes Verdi operas Rigoleto 2. cēlienā jau mazliet pietrūkst spēka. Augustina Laras Granada gan izskan apliecinošā vērienā.
Ne nieka neraizējoties par iepriekšējā vakara operas izrādē līdz pat pusnaktij izturēto titulvaroņa Falstafa pamatīgo slodzi, galā koncertā uzstājās Siguldas Opermūzikas svētku pastāvīgajai publikai labi pazīstamais franču baritons Pjērs Īvs Privo. Viņa pievilcīgais, lokanais, emocionāli daudzkrāsainais baritons izpaudās pilnā tēlu spektrā no itāļu verisma operai raksturīgā impulsīvā, sirdi plosošā kaislīguma Tonio monologā Rudžēro Leonkavallo operas Pajaci prologā līdz nesaudzīgam Verdi muzikālās drāmas Otello ļaunuma saknes – Jago pretrunīgā, karjerisma un skaudības vadītā rakstura – portretējumam, kuru stindzinoši spilgtā viņa interpretācijā uz šīs pašas skatuves piedzīvojām iestudējumā pirms četriem gadiem. Franču baritons labi jūtas arī mūziklā – spraigā dialogā ar kori pierādīja vitāli dzīvespriecīgais Alfrēda Dūlitla dziedājums no Frederika Lova Manas skaistās lēdijas.
Latviešu spēks
Starptautiskajā kontekstā, kur salīdzinājums bija redzams kā uz delnas, Latvijas mākslinieki – soprāns Dināra Rudāne, baritons Jānis Apeinis un bass Krišjānis Norvelis – ne tikai apliecināja mūsu vokālās mākslas augsto profesionālismu, bet arī patīkami pārsteidza ar jauniem repertuāra meklējumiem. Kamila Sensānsa Danse macabre, kas sākotnēji (1872. gadā) radās kā oriģināldziesma ar Anrī Kazalisa tekstu un tikai pēc tam (1874. gadā) pārtapusi šodien bieži spēlētajā simfoniskajā poēmā ar solo vijoli pašas Nāves rokās, ir negaidīts, interesants un vērtīgs atradums ne tikai Krišjāņa Norveļa balsij, bet arī mākslinieciskās tēlainības daudzveidošanai. "Zig, zig, zig," – viņa basā pavēloši skrapstēja Nāves vijole, uzburot iztēlē baisu pusnakts ainu, kurā kaili dejo no mūža miega uzmodināto karaļu un zemnieku, sievu un vīru ģindeņi. Šo ellišķīgo vīziju Krišjānis Norvelis izdziedāja azartiski un izteiksmīgi. Pieredzējušajam operbasam šie bija jau divdesmitie Opermūzikas svētki Siguldā. Vokāli stabili un ar vīrišķīgu patosu viņa sniegumā izskanēja arī Dona da Silvas ārija no Verdi operas Ernani 1. cēliena. Slāviskas, sentimentālas nobrieduša, vientuļa vīra ilgas uzrunāja Borisa Fomina romancē Tikai reizi.
Lieliski, ka baritons Jānis Apeinis savā repertuārā līdzās Verdi (Masku balle) un Doniceti (Lučija di Lammermūra) mūzikas vērtībām un dedzīgajai, publikas iemīļotajai Stanislao Gastaldona dziesmai Musica proibita glabā un pulē latviešu operas dārgakmeni. To apliecināja izjusti un aizrautīgi nodziedātā Baltā tēva ārija, viena no skaistākajām melodijām Arvīda Žilinska operā Zelta zirgs, kas atdzima Siguldā pirms diviem gadiem.
Latvijas daudzpusīgākā dziedātāja Dināra Rudāne – te opersoprāns, te džeza, blūza un popmūzikas izpildītāja ar zemu alta balsi (!) – sevi parādīja visā sava koloratūrsoprāna spožumā. Vispirms – kopā ar Krišjāni Norveli asprātīgi izspēlētajā Žaka Ofenbaha operparodijas Orfejs pazemē ainā, kurā varenais dievs Jupiters, pārvērties par mušu, zuzina iepretim Dināras Rudānes augstajiem do un pat sol. Pēc tam viņa triumfēja kaprīzi virtuozajā Kunigundes ārijā no Leonarda Bernsteina operetes Kandids, kurā, dziedot koloratūru virāžas, māksliniece paspēja veikli izrotāties ar gredzeniem, ielikt ausīs auskarus un pat izvilkt no diriģenta kabatas pērļu virteni!