Sākt izklāstīt savas jau kopš Ziemassvētkiem krātās pārdomas par Lienītes Slišānes pirmo personālizstādi man neizdodas retoriskāk, kā vien atzīstot to par satriecošu. Ne jau vārda tiešā nozīmē, jo izstāde ir klusa, rāma, netēlaina un gandrīz nekrāsaina. Tomēr tai piemīt dažas īpašības, kas mākslas darbus ieraksta vēsturē, vērtējoši nearhivējot apkārtnotiekošo un neejot pavadā vietējām tendencēm. Piedzīvojot šādu izstādi, ir skaidrs, ka par ieraudzīto nevar nerakstīt.
Sāpes plosa garu
Kā jau allaž, kā gadsimtiem pierādījies, noturīgākais īsta mākslas darba iegansts ir autora personiskais satricinājums. Visskaistākās gaismas un saskanīgākās krāsas, visskumjākās un priecīgākās skaņas, visgriezīgākās un harmoniskākās formas ir atklājuši mākslinieki brīžos, kad zudis pamats zem kājām. Laikā, kad mākslas apkārt ir bezgalīgi daudz un bieži izstādēs pārņem sajūta par tādu kā murdēšanu, kā grabēšanu visapkārt, īpaši novērtējami ir brīži, kad gadās uziet darbu, kas tevi uzrunā dzidrā un skanīgā balsī.
Šeit un šodien nekas nav mainījies kopš antīkās pasaules laikiem – visdziļāk rezonē traģēdijas. Tās var būt arhetipiskas un kolektīvas kā bibliskie stāsti, karš vai genocīds pret noteiktu sabiedrības daļu, bet mēdz būt arī tīri personiskas. Ir jābūt stipram un drosmīgam, lai sāktu kaut ko racionālu darīt ar sāpēm, kas plosa paša garu, lai no tām kaut ko izveidotu un rādītu citiem. Taču tieši tad skatītāju galvā sāk aktivizēties spoguļneironi, un izrādās, ka, prasmīgi transformējot plosošās emocijas ar mākslas rīkiem, ir radies kaut kas jauns un visiem vajadzīgs.
Lienītes Slišānes mākslinieciskā prakse līdz šim saistījās ar izrāžu gaismošanu Nacionālajā teātrī (par izrādi Puika, kurš redzēja tumsā viņa saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu), tomēr tuvējā lokā gaismu māksliniece vienmēr bijusi zināma arī kā izslavēta adītāja. Pašlaik viņa studē tekstilmākslu Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā, kur pievērsusies tēmai par sērām mākslā, akadēmiskai un radošai tās izpētei. Izstāde Uzdevums tapusi tāpēc, ka gadu iepriekš viņas lielgabarīta adījums Dieliņ, es arī tevi mīlu aizkustināja un pārliecināja žūriju piešķirt Lienītei Slišānei galveno balvu konkursa izstādē JĀ/Neatkarība – 2020, kas paredzēja personālizstādes iespēju Bulduru izstāžu namā sadarbībā ar kuratori Agnesi Buli.
Cietsirdīgās spēles
Izstādes Uzdevums skatītāji iekļūst nu gluži kā stāstā no Vecās Derības Ījaba grāmatas. Pirmais uzmanību piesaista milzīgs tekstu virknējums adījumā, kas sākas pie griestiem un turpinās gar sienu lejup un tālāk uz grīdas. Tas varētu tikt identificēts kā konceptuālās dzejas paraugs, kas veidojies no teikumiem, kuri iesēdušies prātā māksliniecei, gaismojot 63 izrādes no 2005. līdz 2019. gadam. Savdabīgajā dienasgrāmatā dažādos fontos fiksētās frāzes, no kurām dažas šķiet pēkšņi ierunājamies kāda aktiera balsī, pārstāv autores tā brīža izjūtas un saslēdzas ar viņas dzīves notikumiem.
No lugām aizgūtie teksti dabiskās vilnas baltuma dzijā ieadīti ar melniem drukātajiem burtiem, to plūdumu pārtrauc ar krāsainiem dzīpariem ieadīti vārdi latgaliešu valodā dažādos rokrakstos. Tie ir mākslinieces vecāku rakstītie viedie vārdi, kas pēc hronoloģiskā principa kārtotajās rindu virtenēs iekļauti tad, kad aizgājis vispirms tētis, tad mamma. Neticami lielajā 320 x 780 centimetru roku adījumā ieraksti pārtrūkst līdz ar bērna steigā uzšņāptiem vārdiem. Mākslinieces dēlu Osvaldu 15 gadu vecumā uz pārejas Zolitūdē notrieca vilciens. Tad beidzās dzīve, bet nu sēras ir transformētas fascinējošā, iedarbīgā mākslas darbā – adījumā kā bezgalīgā skumju vilnīšu jūrā vai okeānā.
Līdzās Cietsirdīgajām spēlēm (šāds nosaukums milzīgajam teksta paklājam dots pašas pirmās Lienītes gaismotās izrādes vārdā) pie pārējām izstāžu zāles sienām izvietoti neliela izmēra adījumi ar mākslinieces dēla rokraksta pārnesumiem no saglabātajām skolas uzdevumu burtnīcām. Atrauti no skolnieciskā konteksta izteikumi nereti ieguvuši filosofisku skanējumu. Savukārt rokraksta – tāpat kā dažādā dizaina drukas burtu – pārnesumi ar katru adīto "lapu" kāpina apbrīnu par autores tehnisko virtuozitāti.
Ekspozīciju papildina mazs video lodziņš ar adītājas rokām procesā un īpaši notikumam radīts skaņdarbs Prīca, kuru komponējis Domeniks Slišāns un aranžējis Māris Keišs. Tajā izmantotas tikai adāmo instrumentu radītās skaņas, par pamatu ņemts mākslinieces tēva dzejnieka Ontona Slišāna dzejolis, kas sacerēts mazdēla piedzimšanas rītā. Ritmiski atraktīvā skaņas cilpa un teatrālais gaismas kūlis ekspozīciju piepilda ar možu, darbīgu gaisotni.
Rūpīgāko apmeklētāju uzmanība tiek ievilkta arī izzinošos tekstos, kas apcer aitas vilnas un adīšanas fenomenus, atgādina to terapeitisko un meditatīvo iedarbību. Šķiet gudri un pareizi izcelt šo cienījamo, seno un mūžīgo materiālu un mediju, ar ko arī šodien, kā redzams, var paveikt brīnumu lietas un radīt emocionāli un konceptuāli jaudīgu laikmetīgās mākslas darbu.
Lienīte Slišāne
Personālizstāde Uzdevums
Bulduru izstāžu namā līdz 4.II