Filmas Spogulī izrādīšana Latvijā bija plānota no 5. novembra, bet šajā neskaidrajā laikā gan drīzāk jāizvairās no konkrētiem paziņojumiem par to, kad filma nonāks kinoteātros plašas publikas uzmanībai, jo plāni var nemitīgi mainīties, pulsējot līdzi epidemioloģisko ierobežojumu cikliskajām izmaiņām, tātad vienkārši – atkal viena kinematogrāfiska parādība, kas jāpatur prātā, lai noskatītos tad, kad tā būs pieejama uz lielā ekrāna kinoteātros, jo Lailas Pakalniņas filmas izteikti pieder pie tām, kurām mazais ekrāns neļauj pilnībā izpaust savu spēku.
Papildinot Grimmus
Atgādināšu, ka filma Spogulī, kurā režisore Laila Pakalniņa atkal vienojusies perfektā sadarbībā ar operatoru Gintu Bērziņu, veidota kā secīga visu filmas varoņu un darbības dalībnieku selfiju virtene, radot negaidītu pārbaudījumu skatītājam. Protams, selfijs kā vizuāls paņēmiens ir jau visai tradicionāls, tomēr izteikts īsformāta žanrs, tāpēc filmas autoru ideja visu pilnmetrāžas filmu noturēt šajā diezgan agresīvajā formātā ir pamatīgs izaicinājums nepieradušai acij, bet arī jaunatklāšanas prieks, baudot operatora meistarību un aktierspēli – vai vienkārši varoņu mīmiku – maksimālos tuvplānos.
Vēl viens prieks un baudījums ir iespēja sekot līdzi filmas stāstam – poētiski izsakoties, senai dziesmai jaunās skaņās. Laila Pakalniņa vienmēr bijusi savu spēlfilmu scenārija autore, un visbiežāk tas bijis pašas sacerēts oriģinālstāsts, izņemot īpašo gadījumu ar Ausmu (2015) kā veltījumu režisoram Sergejam Eizenšteinam un scenāristam Aleksandram Ržeševskim. Toties nu jau divu spēlfilmu scenāriji sakņojas hrestomātiskās un vispārpazīstamās pasakās – Kurpes (1998) pamatelements ir Pelnrušķītes dēkas ar kurpītes pazaudēšanu, savukārt jaunā filma Spogulī pavisam skaidri izstāsta Sniegbaltītes pasaku, tikai absolūti neparastā atraktivitātes pakāpē, tradicionālo sižetu papildinot ar vienu jaunu varoni – zivjēdāju jūrnieku (Gatis Gāga), par kuru "brāļi Grimmi vienkārši nebija iedomājušies".
Un vēl viens brāļu Grimmu misēklis, kuru Laila Pakalniņa ir rūpīgi labojusi, – senajā pasakā Sniegbaltītes tēvs karalis apprec ļauno pamāti un nezin kāpēc pazūd no skatuves, savukārt filmā viņa loģiskajām tēva rūpēm un uztraukumiem Laura Dzelzīša atveidojumā ierādīta daudz lielāka vieta.
Prieks par ķermeni
Papildināts ar jauniem tēliem un laikmetīgām transformācijām, senās pasakas stāsts Spogulī rit kā jautra atrakcija, kurā pirmais izklaides līmenis ir novērtēt, kā arhetipiskie tēli iecelti XXI gadsimtā un apaudzēti ar mūsdienīgām detaļām. Filmas notikumu izejas punkts ir sporta zāle, filmas varoņu apsēstība – fiziski trenēta ķermeņa kults, Sniegbaltītes tēvs ir krosfita treneris, pamāte (fatāli skaistā un trenēti vingrā Elza Leimane) – fizisko vingrinājumu fanātiķe. Un klasiskais jautājums: "Spogulīt, spogulīt…" ir centrēts nevis uz kaut kādu relatīvu "kura ir visskaistākā?", bet uz konkrēti izmērāmu "bērpiju" skaita rekordu (tātad nevis uz ārējiem dotumiem, kurus neatkarīgi no cilvēka gribas viņam iedod liktenis vai iedzimtība, bet uz panākumiem, kurus cilvēks var sasniegt ar gribasspēku un smagu darbu). Minēto rekordu vispirms sasniedz pamāte, tad Sniegbaltīte (Madlēna Valdberga) izaug un to pārspēj, bet pamāte vairs netiek līdzi – jo, loģiski un ironiski, kamēr Sniegbaltīte pieaug, pamāte kļūst vecāka un (pēc sporta zāles kritērijiem) nederīgāka.
Jaunas un XXI gadsimtam ironiski atbilstošas profesijas ieguvuši arī pārējie pasakas varoņi: Mednieks ir taksometra vadītājs (Kaspars Gods), Princis – modernās mākslas muzeja kurators (lietuviešu aktieris Mīkols Vildžūns). Septiņi rūķīši ir ekstrēmo sporta veidu profesionāļi, kas mežā un savā pārsteidzošajā stikla namiņā (mākslinieks Aldis Meinerts) demonstrē visdažādākos trikus, kūleņus, staigāšanu pa sienām, balansēšanu uz divriteņa un tamlīdzīgi.
Noliekot personāža dzīves centrā fiziskas kustības un trenētības sasniegumus, Laila Pakalniņa un Gints Bērziņš iegūst lielisku iespēju savu melnbalto filmu bagātināt ar ornamentālu un nemitīgi mainīgu fona zīmējumu – tur visu laiku kāds staigā uz rokām, skrien cauri kadram, pievelkas pie stieņa, karājas ar galvu uz leju un tamlīdzīgi –, turklāt selfiju formāta lietošanu attaisno sportistu labi saprotamais prieks par sava ķermeņa spējām un izskatu. Zināma loģika ir arī citu varoņu selfiju pamatā, tie tiek uzņemti vairāk vai mazāk neparastās situācijās un kļūst par dažādu rakursu lodziņiem uz filmas stāstu, kas tikmēr savā nodabā risinās uz priekšu, uzmetot dažus parkūra kūleņus, – tikpat nesatricināmi, kā Sniegbaltīte skaita līdz miljonam.
Veselības pierādījums
Nesatricināmi savu ceļu iet arī Laila Pakalniņa, bet neizplūdīšu patētiskos apliecinājumos par režisores nozīmīgo vietu Latvijas kinovēsturē – šī vieta jau labi sen nav apstrīdama, lai cik sarežģītas būtu viņas filmu attiecības ar pašmāju skatītāju. Drīzāk varbūt šajā īsās atmiņas laikmetā ir vērts paskatīties uz to, ko filma Spogulī nozīmē šodienas kontekstā, pašreizējā kinorepertuārā un Latvijas filmu nozares procesos.
Tādā rakursā šis drosmīgais formas eksperiments ir skaidrs pierādījums, ka Latvijas filmu nozare ir pie labas veselības un enerģiskā spēku pilnbriedā, jo atļaujas iecerēt un var arī realizēt radikālu "īstu kino", kas izkāpj ārpus kinoskatītāja utilitāro vajadzību apmierināšanas uzdevumiem. Nozares kinematogrāfiskajai kvalitātei svarīgs ir fakts, ka Latvijas kinoprofesionāļu piedāvājumā rodas arī filmas, kas nevis vienkārši apkalpo skatītāju vēlmi izklaidēties pēc garas darbadienas, identificēties ar pazīstamām situācijām skaidri saprotamā sižetā, uzzināt kaut ko noderīgu, vairot patriotisma garu un tamlīdzīgi, bet radoši lauž jaunus ceļus un drosmīgi spēlējas ar kinovalodas izteiksmes līdzekļiem, iemiesojot brīvību un prieku radīt – kaut vai absurda stilistikā, radikāli negaidītā formā un skatītājam ne visai ērtā vizualitātē.