Rūfusa Veinraita Sapņu rekviēma pasaules pirmatskaņojums notika 14. jūnijā Francijas Radio koncertnamā Parīzē. Klausītāju vidū bija māksliniece Marina Abramoviča, aktieri Izabella Ipēra, Fanija Ardāna, Mariona Kotijāra un Lambērs Vilsons, mūziķi Melisa auf der Mauere, Marta Veinraita, Marks Ronsons un grupas Les Rita Mitsouko dibinātāja Katrīna Ranžē, modes dizainers Zoldijs un citas prominences. Iespēja dzirdēt jaunu rekviēmu, turklāt ar dižās amerikāņu aktrises, šā gada Kannu kinofestivāla goda balvas Zelta palmas zars ieguvējas Merilas Strīpas līdzdalību, negadās bieži. Pie Francijas Radio filharmonijas orķestra, Francijas Radio kora un bērnu kora pults stājās diriģents Miko Franks.
Veltījums Verdi un Pučīni
Rūfusa Veinraita Sapņu rekviēms/Dream Requiem ir lielās formas vokāli simfonisks darbs stāstniekam, soprānam solo, korim, bērnu korim un orķestrim. Komponists ir savienojis kanonisko rekviēma tekstu latīņu valodā ar lorda Bairona (1788–1824) poēmu Tumsa. Rūfuss Veinraits ir veltījis opusu Džuzepem Verdi un Džakomo Pučīni. Sapņu rekviēms ir tapis pēc Francijas Radio, Londonas Karaliskā baleta, Losandželosas kora Master Chorale, Barselonas Katalonijas Mūzikas pils, Īrijas raidsabiedrības RTÉ koncertorķestra, Helsinku filharmonijas orķestra un Nīderlandes filharmonijas orķestra kopīgā pasūtījuma.
2025. gada janvārī Sapņu rekviēms skanēs Barselonā, 2025. gada jūnijā – Amsterdamā. 2026./2027. gada sezonā Londonas Karaliskajā operā Sapņu rekviēms tiks iestudēts kā balets – horeogrāfiju veidos Artūrs Pita, kurš apmeklēja koncertu Parīzē 14. jūnijā.
Merilai Strīpai pagaidām nav plānu atkārtoti piedalīties darba atskaņojumā, taču viņas balss ir iemūžināta Sapņu rekviēma koncertierakstā, ko šā gada rudenī laidīs klajā kompānija Warner Classics/Erato. Turklāt Sapņu rekviēma pasaules pirmatskaņojuma videoieraksts ir skatāms digitālajā platformā Arte Concert (būs pieejams līdz 2028. gada 13. jūnijam). Zināms, ka nākamgad Amsterdamā stāstnieces lomā izpaudīsies aktrise Karisa van Hautena. Soprāna partiju Rūfuss Veinraits komponējis speciāli Annas Prohaskas balsij, un viņa turpinās to dziedāt arī citās pilsētās.
Šokējošā atklāsme
Piecdesmit gadu vecais kanādiešu un amerikāņu dziesminieks, folkmūzikas leģendu Laudona Veinraita III un Keitas Makgeriglas dēls Rūfuss Veinraits ir viens no mūsdienu drosmīgākajiem mūziķiem – tik brīvi pārkāpt žanru, stilu un tradīciju robežas, kā to dara viņš (šķiet, pilnībā ignorējot šīs robežas), atļaujas vien retais. Viņš ir popmūziķis, kurš ir ienācis mūsdienu klasikas teritorijā. Rūfusa Veinraita autordziesmu katalogs ir ļoti daudzveidīgs – tajā ir folkmūzikas, alternatīvā roka, kabarē, šansona, džeza un diskomūzikas ietekme. Viņš var uzstāties tikai ģitāras vai klavieru pavadījumā, viņš var dziedāt a cappella bez mikrofona, bet var arī muzicēt ar simfonisko orķestri un operdīvām. Ik reizi Rūfuss Veinraits perfekti zina, kas ir vajadzīgs viņa kompozīcijai.
Komponistam Rūfusam Veinraitam nav bail no grandioziem žestiem mākslā, un viņš zina, kādu dramaturģiju piešķirt lielās formas darbam. Foto – Kristofs Abramovičs
Atšķirībā no Rūfusa tēva viņa māte Keita Makgerigla (1946–2010) mīlēja operu un operdziedāšanu. Viņa bija arī pianiste, un viņai patika spēlēt Baha Goldberga variācijas. Kopā ar māti Rūfuss bērnībā daudz klausījās ierakstus, un viņi salīdzināja tenoru Jusi Bjerlinga un Benjamīno Džilji sniegumu. Rūfuss sāka apgūt klavierspēli sešu gadu vecumā un kopš agras bērnības daudz koncertēja kopā ar savas ģimenes grupu. Neilgu laiku viņš studēja mūziku Makgila Universitātē Monreālā, taču jau visai drīz no akadēmiskajām studijām tomēr atteicās un pievērsās dziedāšanai.
"Nekad nebiju domājis, ka kļūšu par klasiskās mūzikas komponistu. Vienmēr esmu zinājis, ka esmu dziedātājs un sekošu vecāku pēdās. Taču jau agrā bērnībā manī pamodās interese par operu – tas notika, kad klausījos Verdi Rekviēmu. Es uzreiz sajutu operas garšu un, būdams aizrauts ar šo žanru, esmu saglabājis operai raksturīgo harmonisko un melodisko izjūtu, kā arī dramatisko dimensiju, kas ir ļoti svarīga arī manā popmūzikā. Opera ir kļuvusi par to slepeno sastāvdaļu, kas padara manu mūziku tik grūti kategorizējamu," Sapņu rekviēma pasaules pirmatskaņojuma programmā publicētajā intervijā stāsta Rūfuss Veinraits.
Jau agrāk Rūfuss Veinraits ir atcerējies savu pirmo iepazīšanos ar Verdi Rekviēmu kā "absolūti šokējošu atklāsmi": "Trīspadsmit gadu vecumā noklausījos Verdi Rekviēma ierakstu ar soprānu Leontīni Praisu un tenoru Jusi Bjerlingu. Es biju ļoti jūtīgs homoseksuāls pusaudzis, un šī apbrīnojami krāšņā un traģiskā operas pasaule mani piesaistīja un aizkustināja. Es teicu sev, ka kādu dienu es dziedāšu operā un rakstīšu savu mūziku!"
"Mana gaume ir ļoti eklektiska. Esmu liels franču mūzikas cienītājs – man ļoti patīk Moriss Ravels, Fransiss Pulenks un Klods Debisī. Manā mūzikā ir daudz ietekmju, taču ir arī kaut kas ļoti savs – tas, ko varētu nosaukt par Rūfusa Veinraita skanējumu. Es ticu melodijas spēkam, un manas melodijas nav līdzīgas citu komponistu sacerētajām, tieši tāpat kā Riharda Štrausa, Kloda Debisī un Džuzepes Verdi melodijas ir unikālas," saka Rūfuss Veinraits, kura daiļrade vienmēr ir emocionāla.
Vulkāna izvirdums
Sapņu rekviēmā ir saklausāma saikne ar Rūfusa Veinraita solorepertuāra dziesmu Agnus Dei (no 2004. gada albuma Want Two), mūziku, ko viņš komponējis teātrim, kā arī viņa divām operām Primadonna (Marijas Kallasas iedvesmots stāsts; 2009) un Adriāns (Romas imperatora Adriāna Pūblija Elija un grieķu jaunieša Antinoja dramatiskais mīlas stāsts; 2018).
"Opera ir mana lielākā mīlestība mūzikā," uzsver komponists. Viņš piebilst, ka rekviēma sacerēšana atšķiras no operas radīšanas: "Katrā operā ir jārada savi personāži un stāsts, bet rekviēma struktūra ir vairāk vai mazāk skaidra, atliek tikai to aizpildīt ar savu muzikālo materiālu. Mani pārsteidza tas, kā mūzika pati sevi uzspieda sēru mesas latīņu tekstam. Kad rakstu operu, parasti man ir nepieciešams ilgs laiks, lai apkopotu idejas. Mans radošais process ir diezgan brīvs, tas nav hronoloģisks. Es meklēju idejas katrai darba daļai, līdz kādā brīdī nolemju apsēsties pie galda un ķerties pie kompozīcijas un orķestrācijas."
Rekviēmu ir komponējis Volfgangs Amadejs Mocarts, Džuzepe Verdi, Gabriels Forē, Bendžamins Britens un daudzi citi mūzikas grandi – katram tas ir pilnīgi citāds. "No Britena aizguvu ideju par neliturģiska teksta izmantošanu, no Forē – ideju par daļas In Paradisum iekļaušanu. Lorda Bairona poēmu Tumsa atklāju, kad man pasūtīja uzrakstīt skaņdarbu par grieķu neatkarības karu Grieķijas Nacionālajai operai Atēnās. Sākotnēji biju domājis iestudēt mūzikā lappuses no sīriešu bēgļu dienasgrāmatām Lesbas salā, taču kāds draugs pievērsa manu uzmanību Baironam, kurš gāja bojā Grieķijā neatkarības kara kulminācijas laikā. Es izlasīju viņa poēmu Tumsa, kas sarakstīta 1816. gadā drīz pēc Tamboras vulkāna izvirduma Sumbavas salā Indonēzijā. Šī dabas katastrofa uz mēnešiem aptumšoja debesis un neatgriezeniski ietekmēja klimatu, daudzi domāja, ka tuvojas pasaules gals. Mūsdienās Bairona vārdi man šķiet vēl patiesāki un spēcīgāki. Laikā, kad pētīju šos materiālus, Kalifornijā, Spānijā un citās valstīs plosījās ugunsgrēki, turklāt visi dzīvojām pandēmijas apstākļos," apgalvo Rūfuss Veinraits.
Uz jautājumu, vai Sapņu rekviēmu autors iztēlojas kā biedējošu vai mierinošu, viņš atbild: "Mūzika vēsta par nāvi, taču komponējot vēlējos, lai tā būtu iedvesmojoša un cerību pilna. Manā darbā saplūst divas skaņu pasaules: dziedātā rekviēma pasaule un deklamētā Bairona teksta pasaule. Sapņu rekviēms atsauc atmiņā pandēmijas laiku, mēs pieminam cilvēkus, kurus šajos gados zaudējām, atceramies laiku, kad tika apšaubīta mūsu vajadzība pēc saskarsmes un kopīgām aktivitātēm, jo par aizbildinājumu tika izmantots fakts, ka visi izplatām vīrusu. Es pats uzaugu kā katolis, bet neesmu kristīts. Manu māti audzināja mūķenes, un tas uz viņu atstāja spēcīgu iespaidu. Manas katoļu saknes ir ļoti dziļas. Atceros, kā kopā ar māti apmeklējām Vatikānu. Es viņai jautāju, ko viņai tas nozīmē, bet viņa atbildēja izvairīgi, it kā mēģinot samazināt šā notikuma svarīgumu. Tomēr, kad iegājām Svētā Pētera bazilikā, viņa izplūda asarās Mikelandželo skulptūras Pietà priekšā (Dievmāte tur Jēzus ķermeni pēc viņa noņemšanas no krusta – J. J.). Šī pieredze tagad ir nonākusi manī un manā mūzikā. Pērn vasarā nosvinēju savu piecdesmito dzimšanas dienu, uzrakstot Sapņu rekviēmu, – tas ir dzīves posms, kas aicina vairāk domāt par nāvi."
Gads bez vasaras
"Man bija sapnis, kas nebija tikai sapnis/I had a dream, which was not all a dream," šie Bairona poēmas vārdi, ko dzirdam Merilas Strīpas balsī, ievada Sapņu rekviēmu. Pēc tam sāk skanēt arfa, un drīz pievienojas orķestris un koris. Orķestra skanējums ir satraucošs un nemierīgs, un tas saskan ar Merilas Strīpas balss plūdumu opusa sākumā. Bairona Tumsa kļūst par kontrapunktu bēru rituālam un liek atcerēties par cilvēces degradāciju. Brīvi pārvietojoties starp ilūzijām un realitāti, sapni un murgiem, dzejnieks tekstā paredz gaismas izzušanu un pasaules galu. (Tamboras vulkāna izvirdums XIX gadsimta sākumā izraisīja globālas klimata anomālijas, 1816. gads tika nodēvēts par "gadu bez vasaras", jo izvirduma sekas ietekmēja Ziemeļamerikas un Eiropas laika apstākļus. Ziemeļu puslodē gāja bojā mājlopi, un tas izraisīja gadsimta vissmagāko badu.)
Kombinējot Bairona un rekviēma tekstu, Rūfuss Veinraits saliek smalku literāru mozaīku un šķietami atbrīvo rekviēmu no liturģiskā konteksta, – darbā ir jūtama ticība un šausmas, un komponists pēta cilvēces tagadni un nākotni. Sapņu rekviēmā ir septiņpadsmit daļu, tā ilgums ir aptuveni 75 minūtes. Rūfusam Veinraitam nav bail no grandioziem žestiem mākslā, un viņš zina, kādu dramaturģiju piešķirt lielās formas darbam. Viņš ir noslīpējis savu meistarību, un Sapņu rekviēms pierāda, cik lieliski Rūfuss Veinraits komponē gan Annas Prohaskas soprānam, gan solo instrumentiem (izcils ir alta solo 12. daļā Offertorium), gan dažādu instrumentu grupām, gan visam orķestrim un korim. Sapņu rekviēms ir dramatisks, teatrāls un izteiksmīgs – tā uzbūves pamatā ir gaismas un tumsas kontrasti.
Personības mērogs
Sapņu rekviēma mugurkauls ir Merilas Strīpas deklamētā Bairona poēma. Viņa sēž uz skatuves kreisājā pusē no diriģenta Miko Franka. Aktrise ir pilnībā iesaistīta visā šeit notiekošajā – uzmanīgi un ar interesi vēro orķestra mūziķus un seko līdzi diriģenta norādēm, viņa elpo vienā ritmā ar mūziku. Protams, katrai teātra un kino dīvai ir jābūt muzikālai, galu galā Merila Strīpa ir aizrautīgi un draiski dziedājusi grupas ABBA hitus kinomūziklā Mamma Mia!. Jau iepriekš aktrise ir ieskaņojusi stāstnieces partiju Fransisa Pulenka Mazā ziloņa Babāra stāstā un Morisa Ravela Zosu mātes pasakās.
"Man bija sapnis, kas nebija tikai sapnis/I had a dream, which was not all a dream," šie Bairona poēmas Tumsa vārdi, ko dzirdam Merilas Strīpas balsī, ievada Sapņu rekviēmu. Foto – Kristofs Abramovičs
Koncertā Merila Strīpa hipnotizē un apbur ar savu balsi, spēlējoties ar intonāciju, runas ātrumu un krāsām, – viņas balss var būt silta un auksta, tā var griezt kā nazis un sniegt mierinājumu, tā var būt opusa iekšā un it kā ārpus tā. Bairona teksts Merilas Strīpas sniegumā izklausās gan kā pasaka, gan kā tiesas spriedums cilvēcei. Ik mirkli viņa ir konkrēta un precīza. Merilas Strīpas balss ir tīrības, skaidrības un pašcieņas signāls. Ieklausoties viņā, uzreiz kļūst skaidrs personības mērogs. Esam pieraduši aktrisi redzēt ekrānā – kino dominē attēls, taču koncertā galvenā ir skaņa, kas rada neaizmirstamu, dramatiski piesātinātu atmosfēru. Aktrises mīmiku un acis var pētīt, skatoties Sapņu rekviēma videoierakstu platformā Arte Concert. Rūfusa Veinraita oratorijā varam baudīt vienu no labākajām Merilas Strīpas lomām.
Partija Sapņu rekviēmā ir vērtīgs papildinājums arī austriešu un britu soprāna Annas Prohaskas repertuārā. Viņu mākslā vilina risks un eksperimentālas, neordināras programmas. Anna Prohaska izpaužas plašā mūzikas spektrā no Klaudio Monteverdi līdz XX un XXI gadsimta autoru darbiem. Šonedēļ kļuva zināms, ka 2024. gada Vācijas klasiskās mūzikas ierakstu industrijas augstākās balvas Opus Klassik pasniegšanas ceremonijā viņai tiks piešķirts Gada dziedātājas tituls par albumu Maria Mater Meretrix, kas ierakstīts kopā ar vijolnieci Patrīciju Kopačinsku un orķestri Camerata Bern. Annu Prohasku ir vērts dzirdēt gan Sapņu rekviēmā, gan citos projektos, kuros viņa piedalās.