Princis baltā zirgā
Lepnums un aizspriedumi daudzējādā ziņā ir ļoti raksturīgs jaunā režisora Klāva Meļļa darbs. Kad publiskajā telpā parādījās elpu aizraujošie šīs izrādes reklāmas attēli ar Kvadrifrona aktieriem Āri Matesoviču un Reini Boteru baltos kreklos (un arī pavisam bez krekliem) un zirgiem miglas pielietā lauku ainavā, tie lielākajā daļā tos redzējušo raisīja sajūsmu. Tādus XIX gadsimta prinčus baltos zirgos jeb romantiku, tā teikt, tīrā veidā mūsdienu teātrī nudien bieži nevar dabūt. Sociālo tīklu komentāros zem bildēm varēja lasīt ne tikai sajūsminātas atmiņas ("Gaidu izrādi, jo filma bija lieliska") un saprotamas cerības ("Beidzot nekas nebūs modernizēts"), bet arī vēlmi uzzināt, kurš no abiem skaistuļiem būs Dārsijs.
Nelielu vietu gan ieņēma arī zināma skepse – sak, Ostina taču rakstīja galvenokārt par sievietēm, kāpēc uz plakāta jāliek tieši vīrieši. Tomēr pārsvarā viss liecināja, ka jaunā izrāde sekos Džeinas Ostinas megaslavenā romāna Lepnums un aizspriedumi garam un burtam. Tak patiesībā Klāvs Mellis jau trešo reizi savā režisora biogrāfijā eleganti iznes cauri skatītāju gaidas, plaši pazīstamus, senus romānus pārvēršot lugās par mūsdienām.
Vispirms Klāvs Mellis savā režijas diplomdarbā Himna (Kvadrifrons) brīvi transformēja XX gadsimta pirmās puses amerikāņu rakstnieces Ainas Rendas garstāstu ar tādu pašu nosaukumu, kā arī romānu Pirmavots, pārceļot tos uz savu laikabiedru pieredzi mūsdienu Eiropā. Pēc tam viņš Valmieras teātrī kopā ar Justīni Kļavu Džeka Londona Mārtinu Īdenu lokalizēja šodienas Latvijas radošo intelektuāļu pašpietiekamajā burbulī. Tagad Džeinas Ostinas romānam Lepnums un aizspriedumi (1813) Klāvs Mellis kopā ar dramaturgu Evartu Melnalksni faktiski radījis "sīkvelu" jeb, latviski sakot, autonomu sižetisko turpinājumu, kurā gan saglabāti vairāki Ostinas radītie tēli un situācijas, bet faktiski jaunā luga uzskatāma par suverēnu oriģināldarbu.
Visās trijās minētajās Klāva Meļļa izrādēs ārējā saikne ar pirmavotu it kā nemaz netiek slēpta (drīzāk pat otrādi), tomēr attiecības ar oriģinālā sižeta iekšējo struktūru ir visai rafinētas.
Lepnuma un aizspriedumu programmiņā teikts, ka notikumi risinās "apmēram piecpadsmit gadu pēc romāna notikumu beigām, daļu no romānā notikušā graciozi "atceļot" un nevilšus iepludinot vīrišķo elementu Ostinas sievišķajā skatienā". Tā arī ir. Luga sākas piecpadsmit gadu pēc romāna galveno mīlētāju Elizabetes Benetas un Dārsija kāzām, un uz Nacionālā teātra skatuves viņi neparādās. Savukārt "atceltas" romānā notikušās Džeinas un Lidijas laulības, līdz ar to izrādē nav arī Binglija un daudzu citu Ostinai nozīmīgu varoņu.
Klāva Meļļa un Evarta Melnalkšņa versijā skatītājs ir liecinieks vienai pēcpusdienai četru neprecēto Benetu māsu mājas (vispār jau māja pieder klātneesošajam svainim Dārsijam) pieticīgajā salonā kādā Anglijas provincē, kurā viesos no tālienes ieradušies jaunie kaimiņi – dvīņi Roberts un Roberta Meji un kopā ar viņiem augušais Sebastians Makkorbijs. Robertam Mejam ir tālejoši nolūki attiecībā uz Lidiju Benetu, savukārt Sebastianu jau ilgstoši nodarbina maigas jūtas pret savu audžumāsu. Bet, tā kā izrādes žanrs ir "bēdīga salonkomēdija", skaidrs, ka laimīga dabūšanās te nevienu negaida.
Katrs savā gultā
Viena no Klāva Meļļa režisoriskās intonācijas interesantākajām krāsām ir spēja piešķirt šķietami elementāri melodramatiskiem sižetiem negaidītu dubulto nozīmi. Lepnums un aizspriedumi šajā ziņā interesanti spēlējas ar klasiskā Ostinas romāna zīmēm un mūsdienu nozīmēm. Izrādē par saikni ar XIX gadsimta sākumu nepārprotami liecina, pirmkārt, Bertas Vilipsones brīnišķīgi stilizētie ampīra laikmeta kostīmi. Vienkārša auduma kleitas ar augstu vidukli un rosinošu dekoltē un kaklu atsedzošas frizūras dāmām un melni cilindri un tumšas samta frakas ar gaišām vestēm un kakla lakatiem kungiem padara gan vienus, gan otrus līdzīgus cilvēkiem no romāna ilustrācijām. Arī scenogrāfa Andra Kaļiņina radītā vide ir Ostinas laikmetu iezīmējoša: lielas gultas, virs kurām būtu jābūt baldahīnam, bet tā nav. Tā ir materiālā ziņā visai pieticīga pasaule, bet vienlaikus ļoti sievišķīga.
Žēl, ka mazās, jaukās lietiņas, kuras scenogrāfs salicis uz Benetu māsu naktsgaldiņiem, pa īstam var aplūkot, tikai promejot pēc izrādes (Jaunās zāles otrā, trešā rinda klasiskajā izvietojumā joprojām nav pārāk draudzīga skatītājam). Telpa ir vienlaikus atvērta un intīma, jo visi aktieri, katrs savā gultā, ir uz skatuves visu laiku. Laikmeta atmosfēru stimulē arī Kārļa Tones mūzika.
Arī tekstuāli izrādes veidotāji mazliet ironiski, bet tomēr turas ar Džeinu Ostinu vienā solī. Izrāde kopumā ir ļoti asprātīga, jo, pirmkārt, tāds ir Ostinas romāns, un, otrkārt, skatuves dialogi gan citē, gan stilizē, gan aktualizē Ostinas teksta šarmanto manierīgumu. Piemēram, frāze (ko labi citēt pašreizējās sociālās distancēšanās apstākļos): "Mēs bieži smeļamies mierinājumu duetu dziedāšanā" nāk no Ostinas oriģināla, savukārt izteikums, ka abu Meju un Sebastiana ceļojums pa Angliju bijis bailīgs, jo "Midsomera un tā", protams, ir mūsdienu joks. Un tā tālāk, un tā joprojām.
Ostinas romāna sižeta struktūras pamatā ir divi pretējā dzimuma pāri: Elizabete un Dārsijs kā dominējošie un Džeina un Binglijs kā sekundārie protagonisti. Savukārt Elizabete/Džeina un Dārsijs/ Binglijs veido arī paralēlos viena dzimuma protagonistu pārus. Klāva Meļļa izrādē sižeta struktūra ir līdzīga: vienlaikus notiek gan Līgas Zeļģes Lidijas/Āra Matesoviča Roberta un Ances Strazdas Robertas/Reiņa Botera Sebastiana pretējo dzimumu spēles, gan Roberta/Sebastiana un Robertas/Kitijas/Džeinas konfrontēšanās jautājumos par sievietes un vīrieša lepnumu un aizspriedumiem. Tikai romānā galvenās attiecības no savstarpējām antipātijām pakāpeniski attīstās līdz abpusējai mīlestībai, bet izrādē īsā laikā notiek gluži pretējais.
Ak tu mī un žē!
Viegli pamanāms ir konceptuālais lomu sadalījums – trīs ienācējus spēlē Kvadrifrona aktieri, savukārt Benetu māsas – Nacionālā teātra aktrises, kuras šī jaunā partnerība ietekmējusi īpaši radoši. Līgas Zeļģes sirdsšķīstā, nevienu nekad neskūpstījusī Lidija, Annas Klēveres dzīvespriecīgā, cerību uz tirpuļiem un sirdstrīslām optimistiski nezaudējošā Kitija un Zanes Jančevskas pragmatiskā, sirdsgudrā, mierīgā Džeina pieder pie visu triju aktrišu nozīmīgākajiem pēdējo sezonu darbiem. Savukārt Marija Bērziņa klusējošās Mērijas lomā jau otro reizi kopš Elmāra Seņkova Antigones laikiem vienpersoniski precīzi nospēlē antīko kori, kuram šoreiz režisors piešķīris tādu kā visuredzošās Dieva acs funkciju.
Ances Strazdas Roberta šajā pasteļtoņos ieturētajā Benetu pasaulē ir citādā burtiskā nozīmē – krāsaina, skaļa, dumpīga. Savukārt Reinis Boters un Āris Matesovičs uzskatāmi reprezentē savu varoņu ironisko pretrunīgumu. No vienas puses, gribas izsaukties Ostinas Benetu māmiņas vārdiem: "Tāds pievilcīgs vīrietis! Tik skaists! Tik slaids! Ak tu mī un žē!", bet, no otras puses, minūtes laikā, tiklīdz aizskarts pašlepnums, gan viens, gan otrs pārvēršas par klaigājošu bābu.
Šķiet, ka Klāvs Mellis šai izrādē, citējot izrādes varoņa Sebastiana pašraksturojumu, ir "sieviešu tiesību vīrietis". Izrādes vīrieši iebrāžas sieviešu pasaulē, uz brīdi aizrauj un pacilā, bet beigās tomēr izmanto, sabradā un pamet. Nu labi, varbūt ne gluži tik vienkārši, kā tikko uzrakstījās, bet tomēr – skumjo sieviešu solidaritāte izrādes finālā ir tik negaidīti aizkustinoša, ka gribas tai pievienoties.